2015_latvia_karogs

(Fragments no 15. novembra dievkalpojuma 2009.gadā.)

1918.gada 18.novembrī tika pasludināta Latvijas valsts neatkarība. Tikai iepriekšējā vakarā patriotiski noskaņoti cilvēki bija sanākuši kopā un ievēlējuši tautas padomi, kas savukārt ievēlēja pagaidu valdību, kuras pārstāvji jau nākamajā dienā tika atzīti par likumīgām amatpersonām.

Kādreiz mums liekas, ka valsts tapšana ir kas ļoti fundamentāls, globāls un visiem saprotams. Taču mūsu valsts tapa uz ticības pamata. Tie bija vienkārši cilvēki, kuri, neskatoties uz to, ka daudzi no līdzpilsoņiem bija nogalināti, izsūtīti, novārdzināti un tautai nepiederēja nekas, teica: “Mēs gribam savu valsti!” Un viņi to panāca, – tika dibināta Latvijas valsts.

Mūsu draudzē bija laiks, kad īrējām telpas VEF kultūras pilī. Toreiz atbrauca kāds mācītājs, kurš man jautāja par mūsu plāniem. Kad teicu, ka vēlamies uzcelt savu namu, viņš jautāja, kādēļ. Šis jautājums mani pārsteidza. Pirmais arguments, kas man bija uz mēles, skanēja: “VEF kultūras pilī ik pa laikam tiek celtas īres maksa, viss kļūstot dārgāks, un arī telpu mums vajag aizvien vairāk.” Biju pārliecināts, ka, uzceļot savu namu, mums viss būs par velti. Varēsim nākt, kad gribam, iet, kad gribam, un dedzināt gaismas, cik vien gribam, un darīt, ko gribam, un tas viss mums neko nemaksās. Toreiz viņš pateica vārdus, kurus nevarēju saprast: “Kad jums būs savs nams, jums viss izmaksās daudz dārgāk nekā īrējot telpas no kāda cita.” Tā ir taisnība, šodien, kad mums ir savs nams, par siltumu vien mēs samaksājam vairāk nekā toreiz par visu kopā.

Mīļie draugi, pasaulē ir simtiem tautu, kurām nav savas valsts. Daudzi no mums vēl atceras laikus, kad dzīvojām valstī ar lozungu: “Moi adres ņe dom i ņe uļica, moi adres – Sovetskij Sojuz! (Mana adrese nav iela un māja, mana adrese ir Padomju Savienība). Mēs visi toreiz sapņojām par savu valsti. Kad mans tēvs stāstīja par savu jaunību, kad latviešiem bija sava valsts, prezidents, kurš braukāja pa Latviju, uzrunājot zemniekus, un mēs brīvi varējām runāt latviešu valodā, man tas likās kā sapnis, kā pasaka.

Šodien mums ir sava valsts. Paradokss – šķiet, ka brīvības laikā mēs to zaudējam ātrāk nekā 70 okupācijas gados. Jo mēs negribam atzīt to sāpīgo patiesību, ka pašiem sava valsts izmaksā daudz dārgāk, nekā dzīvojot svešā zemē. Tad tev īsti nerūp, kas tajā notiek, jo tā ir sveša zeme, sveša valoda, sveša kārtība un sveša valdība. Tad parasti cilvēki pret to izturas kā pret slaucamu govi – cenšoties pēc iespējas vairāk paņemt, atņemt, nospert…

Latvija ir mūsu valsts. Tā ir tava valsts. Un ir pareizi, ja ir reizes, kad mums kā tās pilsoņiem tā izmaksā dārgi. Ziniet, lai cik daudz es pats par to nebūtu runājis, skatoties uz sevi, man ir bijis jāsecina: “Vilni, tev jāmaina attieksme. Ja visai tautai ir tāda attieksme kā tev, kad tu skaties uz valsti kā uz zosi, kurai jādēj zelta olas, un ja tā nedēj šīs olas, tad priekš kam tāda valsts… tad pēc kāda laika mums savas valsts vairs nebūs.”

Sava valsts uzliek atbildību. Tā rada papildus izmaksas un uzliek lielāku atbildību mūsu sirdsapziņai, mūsu godīgumam, mūsu patriotismam, nesavtībai. Tā uzliek atbildību mācīt saviem bērniem mīlestību uz šo „mazo, plakano un vēso zemīti”.

Es no bērnības kopā ar vecākiem apmeklēju Golgātas baptistu draudzi. Jāsaka, es tajā uzaugu. Un man nekad pat neienāca prātā doma, ka es varētu aiziet no savas baznīcas. Man bija iemācīts, ka tā ir mana baznīca, mana draudze. Kopā ar savu ģimeni un vēlāk kā jaunietis es darīju visu, lai to uzturētu – raku pagrabu, laboju jumtu, krāsoju sētu. Mēs mīlējām savu draudzi, savu namu un cilvēkus, kas tajā pulcējās.

Domāju, ka mīlestība uz valsti sākas ar mīlestību uz savu ģimeni, saviem brāļiem, māsām. Kad stāvam viens par otru, stāvam par saviem vecākiem un stāvam ar saviem vecākiem. Kad vecāki stāv par saviem bērniem un ar saviem bērniem. Kad tu iemīli savu draudzi un stāvi par savu draudzi un ar savu draudzi, lai izpildītu misiju, ko Dievs tai uzticējis. Un gala beigās, ­ mīli savu zemi un stāvi par to.

Valdība mūsu bērniem patriotismu iemācīt nevar. To nevar iemācīt skolā. Mīlestību uz savu zemi un patriotismu iemāca tēvs un māte

Valdības nāks un ies, bet cilvēki paliks. Un mums kā tautai ir jāmaksā cena par Dieva doto zemi, kas ir mūsu dāvana. Bet mēs atkal gaidām… Mums nepatīk bijušie, nepatīk esošie, un nepatīk topošie. Mēs gaidām, lai kāds cits nāk un sakārto mūsu zemi. Mēs gaidām mesiju, kurš to izglābs. Bet Dievs šo zemi ir uzticējis mums ar tevi. Tāpēc tev jābūt tam pirmajam, tam sākumam no kritiskās masas, kas nepieļauj korupcijas, intrigas, sazvērestības, zagšanas…

Es tevi ļoti aicinu nopietni apdomāt Dieva priekšā – vai tu tiešām esi gatavs atteikties no savas zemes un dzīvot svešā zemē. Ja nē, ja tu gribi savu zemi, tad tev jāveltī sevi tās celšanai. Ne tikai ar savām lūgšanām, bet ar aktīvu rīcību. Kaut vai ar to, ka tad, kad tev nākamreiz kaut kur jautās, vai tev vajag čeku, tu pārliecināti atbildētu: “Jā, man noteikti vajag čeku! Un starp citu, šeit iegriežas daudzi mani kolēģi no valsts ieņēmumu dienesta. Tā kā izsitiet vien to čeku.”

Atbalstīsim savu zemi, jo bez mums tā ir zudusi. Ir pagājuši 100 gadi, kopš mums ir sava valsts. To iesāka ticības vīri un sievas, un aizvest tālāk, uz priekšu arī var tikai ticības vīri un sievas. Kas esi tu?

2015_proklamesana

Karogs – brīvības un svētības zīme!

(Fragments no 4.novembra dievkalpojuma)

Dievs mūsu zemei ir devis karogu, un šis karogs nav tikai prezidenta vai premjera karogs, kas paredzēts valsts svētkiem. Tas ir mūsu visu karogs. Daudzi kristieši komunistiskās diktatūras laikos lūdza par savu zemi. Viņiem ar šo karogu asociējās brīvība, Dieva svētība. Mūsu valsts karogs attēlo zemi, Jēzus asinīs mazgātu, un baltā svītra norāda uz to, ka zeme mainās, kad tiek pieņemts Viņa upuris. Kristieši vienmēr ir turējuši dārgu šo karogu.

Agrāk mēs Latvijas karogu vienmēr saistījām ar atmodu – ar Dieva žēlastību, ar svētību zemei, pareizu virzību, cilvēku labklājību un brīvību sludināt evaņģēliju.

Karogs simbolizē brīvu zemi, brīvu tautu. Tauta ir brīva tikai tad, kad tā ir tāda garīgi. Ja Dievs tautu neatbrīvo, tā nebūs brīva. Tā tikai pāries no vienas verdzības citā, no viena kunga pie vēl niknāka vagara. Tāpēc mūsu zemei ir ļoti vajadzīgs Jēzus.

Pēc dievkalpojuma pie manis pienāca kāds vīrs, kurš bija no Īrijas. Uz jautājumu, kā iet Īrijā, viņš atbildēja, ka tur esot ļoti daudz mūsu tautiešu. Tad viņš turpināja: “Es esmu mācītājs. Dievs mani uzrunāja, ka Viņš Latvijā grib iesākt jaunu garīgu kustību. Jūsu zemē nāk pavasaris.” Viņš teica, ka tāpēc viņš atbraucis uz Latviju, lai apskatītu zemi, par kuru Dievs runājis. Viņš sacīja: “Mācītāj, tu esi uz pareizā ceļa. Dievs grib darīt savu darbu. Dievs šeit grib uzsākt jaunu sezonu – pavasari. Pavasaris nāk! Latvijā būs atmoda!”

Atcerējos, ka kādu laiku atpakaļ pie mums brauca cilvēki no Jaunzēlandes, Amerikas, Austrālijas, kas arī teica, ka Dievs grib ko jaunu darīt šajā zemē. Un pēc neilga laika sākās nacionālā atmoda, kad puse Latvijas atdeva Jēzum savas sirdis!

 Mācītājs Vilnis Gleške