Dievs? Mans Dievs bija sports – treniņi, spēles, brīvdienās sacensības. Iet uz draudzi svētdienā – nu, nē. Tā jau tikai divas brīvdienas nedēļā. Kā var vienu no tām ziedot, lai ietu uz draudzi? Un vēl jau arī vajag atrast laiku, lai brīvdienās aizbrauktu uz laukiem.

Ar mani viss bija kārtībā – darbs, tusiņi, sports, sieva, bērni, šādi tādi grēciņi. Nē, nu nebija jau tā, ka vienmēr viss notiktu labi un kā man gribētos, bet, kā jau visiem, visi mēs ejam cauri
šādām dzīves situācijām. Bet godīgi, tieši tās bija tās reizes, kad es iedomājos par Dievu. Bet es nebiju gatavs neko savā dzīvē mainīt. Nu un kas par to, ka biju nesavaldīgs, varbūt brīžiem agresīvs. Nebija man īstu draugu, nemācēju veidot attiecības ar sievu. Es viens tāds grēcinieks, kuram vajag Glābēju?

Gan jau tikšu galā! Tāda doma noteikti ir ienākusi prātā arī tev. Esmu savas dzīves saimnieks. Ko gribu, to daru. Kā gribu, tā rīkojos. Bet nesanāca. Nevarēju noturēt to, kas bija manās rokās – savu dzīvi.

Dievam ir svarīgs katrs cilvēks, arī tas, kurš Viņam ir uzgriezis muguru un uzbūvējis savas dzīves troņus, un domā, ka viņš pats tiks ar visu galā. Ziniet, kas mainījās manā dzīvē, kad pieņēmu Jēzu par savu Kungu un atdevu Viņam savu dzīvi? Ne jau sieva, bērni, vai cilvēki man riņķī. Mainījos es!

Šodien es esmu pavisam cits cilvēks. Drosmīgāks, atvērtāks, mierīgāks, ticības pilns un paļāvības uz savu Kungu. Es nebaidos kļūdīties. Es nebaidos, ka nespēšu vai nevarēšu. Kā es varu būt tik pārliecināts? Tāpēc, ka man ir vislabākais Treneris. Treneris, kurš zina šo spēli. Treneris, kurš pārzina laukumu. Treneris, kurš zina spēles sākumu un, kā tā beigsies.

Jūs jautāsiet – kā tad ar sportu? Viss kārtībā! Starp citu, man ir arī ļoti forši draugi. Kur es viņus ieguvu? Draudzē! Jā, jā! Jūs nepārklausījāties. Svētdien es un visa mana ģimene mēs esam draudzē.

Uzraksti mums vai arī pievienojies mazajai grupai.