PV_2015_029

Whispering Danny

1975. gadā mēs ar mammu pārcēlāmies uz ASV. Atceros, kā lidojuma laikā visu cilvēku sejas lielā izbrīnā raudzījās pa mazajiem lodziņiem. Kad skatam pavērās Amerikas Brīvības statuja, visi smējās aiz prieka un sveica viens otru. Mūsu pārcelšanās mērķis bija – iegūt man labāku medicīnisko palīdzību. Māte bija strādājusi četros darbos, krājot naudu, lai varētu mani aizvest uz Ameriku, jo man bija ļoti sarežģīts veselības stāvoklis. Gandrīz ik pēc trim mēnešiem man bija jāveic operācijas. Balss saitēs bija deviņi augoņi un daudzo operāciju dēļ tās bija ļoti traumētas. Kopš bērnības es varēju runāt tikai čukstus, pat pirmā kliedziena vietā es esot izdvesis vien vārgu nopūtu, tāpēc man deva vārdu Whispering Danny (Čukstošais Danijs).

Mācoties vidusskolā, daudz laika pavadīju vietējā tetovējumu salonā. Es iemīlēju to efektu, ko tetovējums darīja ar cilvēku, padarot to daudz interesantāku. Kad šķietami pelēcīga grāmatveža krūtis grezno milzīgs tīģeris, bet ielu bandas loceklim uz pleca var redzēt viņa mātes seju. Pienāca laiks, kad arī es ieguvu savu pirmo, nelielo tetovējumu, taču drīz vien tie mani padarīja atkarīgu un tos gribēju vairāk un vairāk. Kādu dienu es sapratu, ka vairāk par visu vēlos nodarboties ar tetovēšanu, tā padarot cilvēka ķermeņus neatkārtojamus. Izgāju kursus un strādāju salonā.

2001. gada 4.septembrī es biju salonā, kad atbrauca mans draugs ar pilnīgi jaunu motociklu. Šons bija mans „dzeršanas biedrs”, jo abi bijām alkoholiķi. Sarunājām doties uz labi zināmu vietu, lai nodarbotos ar sevis degradēšanu. Apzinājos, ka dzīvoju nožēlojamu dzīvi, taču tajā pat laikā neko vairāk negribēju. Man nebija mērķi pēc kā tiekties.

Kārtīgi piedzērušies, klīdām pa ielām, līdz draugs saņēma paziņas zvanu un pilnīgi piedzēries  streipuļoja uz motocikla pusi. Es, nebūdamsskaidrākā prātā, ieraudzīju vīziju, kā viņš krīt no motocikla, un centos atrunāt, taču viņš uzvedās agresīvi un, uzsēdies motociklam, nozuda manam skatienam. Pēc dažām stundām, kad skurbums bija aizgājis, sajutu mudinājumu doties viņu meklēt. Kādu laiciņu braucis, vadoties pēc iekšējās nemiera sajūtas, ielas vidū ieraudzīju apgāztu motociklu. Pēkšņā atskārsme man lika sastingt. Tas taču Šona mocis! Dažus metrus tālāk uz asfalta gulēja vīrietis. Viņa galvas forma bija smagi traumēta, un bezpalīdzīgo ķermeni ieskāva tumša asins peļķe. Pieskrēju, nogūlos Šonam blakus un noliku savu galvu pie viņa galvas. Mana seja un mati izmirka asinīs. Čukstēju: „Šon, ar tevi viss būs kārtībā. Draudziņ, viss būs labi.” Pats gan neticēju tam ko teicu. Nebija ne mazākās iespējas, ka ar viņu varētu būt kas kārtībā. Viņa galva izskatījās pēc sašķaidīta ķirbja un ķermenis konvulsijās raustījās.

Viss notika ļoti ātri. Sirēnām kaucot, piebrauca neatliekamā palīdzība. Pēc vairākām mokošām un neziņu pilnām stundām, ārsti, iznākot no operācijas zāles, teica: ”Viņš vēl ir dzīvs, taču tas ir laika jautājums. Gatavojieties, viņš drīz aizies. Tas var notikt pēc piecām minūtēm, stundas vai  nedēļas, bet dzīvotājs viņš nebūs.” Lai gan ārsts to teica ar lielu līdzjūtību, tas skanēja kā neapstrīdams fakts.

Gāja stundas, dienas un nedēļas, bet mēs tikai gaidījām, kad viņš aizies. Tad pie Šona mātes atnāca kāds darbinieks ,skaidrojot, cik daudz viņas dēls varētu paveikt kāda cita labā, ziedojot savus orgānus. Viņš lūdza nokārtot formalitātes. Redzēju, kā mātes seja savilkās sāpēs un viņa teica: ”Es dodu Šonam vēl vienu dienu. Es vēlos vēl vienu dienu būt ar savu dēlu. Ja līdz rītam viņš nenāks pie samaņas, es parakstīšu dokumentus.” Viņa cerēja, nepārstājot lūgt ne mirkli.

Mēs visi jutāmies nomākti. Sēdējām un bezcerības pilniem skatieniem skatījāmies viens uz otru, līdz pēkšņi uzgaidāmās telpas mieru pārtrauca kāda vīrieša balss, kas skaļi un aizrautīgi aicināja visus kopā lūgt Dievu. Es dusmojos, ka viņš izjauca mūsu sēras. Viņš vadīja lūgšanā: ”Mīļais Dievs, tu redzi šo situāciju, Šona dzīvība ir Tavās rokās. Dievs, neviens cilvēks pasaulē, lai cik gudrs būtu, nevar palīdzēt šajā situācijā. Tu esi varens Dievs, Tev nekas nav neiespējams. Tava roka nav par īsu, un Tu nekad nenokavē. Lūdzu, izglāb viņu! Izlej savu žēlastību, dod viņam vēl vienu iespēju, Jēzus vārdā, āmen.” Es arī pateicu: „Āmen”. Pēc mirkļa sāku analizēt vārdus, kurus lūdzējs bija izteicis un kuriem arī es biju devis savu piekrišanu. Jautāju sev : „Vai vispār ticu, ka Dievs ir? Vai tiešām no visas sirds ticu, ka Dievs ir visuvarens un Viņš varētu izdarīt to, kas cilvēkam nav iespējams. Lielākais jautājums man bija: „Kāpēc lai Dievs dziedinātu manu draugu?” Jo mēs noteikti nebijām dievbijīgi, gluži pretēji.

Četros no rīta internetmeklētājā ievadīju vārdu, kuru biju dzirdējis no kāda kaitinoša evaņģēlista, – glābšana. Google man izmeta mājas lapu, kur trekniem burtiem parādījās jautājums „Vai tu esi grēcinieks?” Man nekad nebija problēma atzīt, ka esmu grēcinieks, es to zināju. Tajā lapā bija lūgšana, ar norādi, ka, to izlasot, atdodu savu dzīvi Dievam. Biju skeptiski noskaņots, tāpēc lasīju to klusām un ļoti uzmanīgi. Šī lūgšana man lika domāt par Jēzu, kurš nomiris pie krusta par mani. Domāju par Jēzus upuri, kura dēļ man viss ir piedots un es varu kļūt par daļu no Dieva ģimenes. Tonakt šo lūgšanu es lasīju atkal un atkal, līdz tiešām sajutu, ka ticu Dievam ar visu savu būtību. Tas notika slimnīcas uzgaidāmajā telpā, kur ar datoru klēpī es pieņēmu Jēzu par savu Kungu. Pamodos no lielas burzmas un trokšņiem visapkārt. Visur skanēja steidzīgi soļi un izbrīna pilni saucieni. Ārsti skraidīja un bļaustījās. Izdzirdēju vārdus: „Šons ir pamodies, dzīvs!”

Biju audzināts kā jūdaists, bet šonakt Jēzus mani bija iepazīstinājis ar Sevi. Man vairs nebija nekāda iemesla Viņam neticēt. Nu Viņš bija ieradies pie Šona un viņu dziedinājis. Dakteri turpināja skraidīt apkārt, teikdami: ”Pats Dievs ir iejaucies un dziedinājis! Brīnums!” Viņi sūtīja ziņas viens otram, ka slimnīcā noticis brīnums. Kāds ārsts pie Šona gultas nometās ceļos un pateicās Dievam. Izrādījās, ka viņš agrāk bija dedzis par Dievu, bet tad lēnām atdzisis, viņš lūdzis: „Ja Tu esi, tad tiec galā ar šo pilnīgi bezcerīgo gadījumu!”

Kopš dienas kad atdevu Dievam savu dzīvi, tā ir pilnībā mainījusies. Esmu pārsteigts, cik īpašas un personiskas attiecības var būt ar pašu Dievu! Jēzum nav nekas kopīgs ar ārēju reliģiju vai svētu izskatu. Viņš piedāvā personīgas attiecības! Man kā jūdaistam tā bija liela atklāsme.

Es mīlu Jēzu, Viņā ir viss. Šodien mēs ar Šonu esam aktīvi evaņģēlija nesēji. Nav nekā spēcīgāka par evaņģēlija vēsti, kas ir Dieva spēks par pestīšanu ikvienam, kas tic. Ko gan vairāk cilvēks cilvēkam var iedot? Kāds gan vēl lielāks aicinājums var būt par to – kā darīt par mācekļiem.