“Nāves dzelonis ir grēks” (1.Kor. 15:56). Grēks producē nāvi. Nāves mērķis – atņemt dzīvību, atnest depresiju, skumjas, sevis žēlošanu, naidu, slimības, murgus utt.

„Grēka alga ir nāve” (Rom. 6:23). Nāve ir čūska, kas, izmantojot grēku dzeļ, saindē un paralizē dvēseli, sajūtas, domāšanu, gribas spēku. Izdarot grēku, mēs līdzīgi Ādamam, uzreiz nemirstam. Parasti pat nejūtam kā aiziet aicinājums, zūd prieks, ticība, spēja mīlēt, piedot. Inde iedarbojas lēnām.

Ko izdarīja Jēzus? „Bet mēs redzam Jēzu, kas īsu laiku bija padarīts mazāks par eņģeļiem, NĀVES CIEŠANU dēļ ar godu un slavu vainagotu, lai Dieva žēlastībā būtu BAUDĪJIS NĀVI par visiem.” (Ebr. 2:9) Viņš izcieta nāves ciešanas un baudīja nāvi par mums viesiem.

Jēzus uzvarēja velnu ar viņa paša ieročiem. „… un grēka dēļ, Viņš grēku, kas bija miesā, ir pazudinājis uz nāvi” (Rom. 8:3). Tu esi brīvs! Garīgajai nāvei vairs nav spēka un legālu tiesību pār tavu dzīvi!

„Jo, kur ir novēlējums, tur nepieciešami jāpierāda novēlētāja nāve. Jo novēlējumam ir spēks pēc nāves, bet nav spēka, kad novēlētājs vēl dzīvs” (Ebr. 9:16­-17)

Jēzus nomira, lai mēs iegūtu Viņa mantojumu. Viņš pats svētījās nāvē, lai mēs būtu patiesībā svētīti (Jāņa 17:19). Viņš nodeva sevi nāvē mūsu pārkāpumu dēļ, lai mēs tiktu taisnoti (Rom.4:25). Caur Viņa nāvi mēs esam salīdzināti ar Dievu (Rom. 5:10)!

Kur slēpjas uzvaras atslēga?

Lai dzīvotu, jābūt mirušam līdz ar Kristu. Jāpieņem Viņa nāve. Jātic, ka esam miruši līdz ar Viņu. Ir viegli ticēt, ka esam augšāmcēlušies, dziedināti, svētīti. Bet bez nāves nav augšāmcelšanās! Bez nāves nav uzvaras. Ja neesi miris, tu nevari augšāmcelties.

Ko darīja Pāvils, alkstot vairāk pazīt Kristu? Viņš pielīdzināja sevi Kristus nāvei. “Man ir daļa pie Tavas nāves, jo es gribu, lai man būtu daļa pie Tavas augšāmcelšanās.”

Iemīlēt krustu – augšāmcelšanās un uzvaras vietu. Nav iespējams bez sāpēm un asarām, bez ciešanām un pārdzīvojumiem, piedzīvot augšāmcelšanās spēku. Iemīli Jēzus nāvi. Iemīli šo dzīves daļu, kur līdz ar Kristu mēs mirstam sev, lai dzīvotu Viņam.

Mēs bieži gribam būt miruši, kad jādzīvo, jācīnās, jāpieņem pareizi lēmumi. Kad Dievs saka: „Es esmu ar tevi, celies! Tici! Nepadodies!” mēs sakām, ka nevaram, ka mums nav utt. Bet, kad jābūt mirušiem grēkam, tad mēs cīnāmies, aizstāvam sevi, uzbrūkam citiem.

„Līdz ar Kristu esmu krustā sists, un nu vairs nedzīvoju es, bet manī dzīvo Kristus.” (Gal. 2:20) Krusts ir vieta, kur nekas vairs nav jāpierāda. Vienkārši jābūt mirušam, lai velnam nav pieeja pie mums un viņš nevarētu laist lietā savu saindēto dzeloni – grēku, nesot nāvi. Jo kāda gan jēga dzelt mironim?

Spēks nāvē

„Jo mēs līdz ar Viņu kristībā esam aprakti nāvē,…” (Rom. 6:3­4). Sanāk, ka daļa no kristietības ir miršana sev? Saviem „man sāp, es baidos, es negribu, es jūtu, es vēlos…” utt.

“Ja esam līdzi miruši, TAD mēs arī līdzi dzīvosim” (2.Tim. 2:11).

Cik gan nozīmīgi ir šie mazie vārdiņi – ja, tad. JA esam miruši sev, savām ambīcijām. JA ticam, apliecinām, dzīvojam patiesībā un sludinām, ka līdz ar Kristu esam miruši, TAD mēs dzīvosim.

„Jo, ja mēs Viņam esam kļuvuši līdzīgi nāvē, mēs būsim tādi arī augšāmcelšanā” (Rom. 6:5)

Ja nekļūsim tādi kā Viņš Viņa nāvē, mums nebūs daļa pie Augšāmcelšanās. Tie, kuri pētījuši klīniskās nāves pieredzi, apgalvo, ka pirmais, ko cilvēks jūt pēc tam, kad viņa gars atstāj miesu, ir neizsakāma viegluma sajūta. Brīvība no rūpēm un raizēm. Pēc tam viņam šķiet, ka viņš sapņo vai skatās kino. Viņš nespējot konstatēt, ka ir miris, sevišķi, ja tā ir pēkšņa nāve. Viņš redz sevi, savu miesu no malas, redz, kā ārsti pūlas, radinieki pārdzīvo, un nesaprot, vai tā ir filma vai īstenība.

Kristus nāve mūs atbrīvo. Tā dod tiesības paskatīties uz sevi no malas un teikt: „Tu tā nedarīsi! Tu vari mainīties! Tu vari uzvarēt! Tu esi miris grēkam.” Ja agrāk tev nebija tādas tiesības, tad tagad tev ir vara ietekmēt savu dzīvi, pieņemt lēmumus, izvēlēties, kam paklausīt.

Kristus nāve mūsos ir kas neizsakāmi brīnišķīgs! Tāpēc, ja esi apkrauts ar rūpēm un raizēm, ja tu nes visas pasaules nastas un esi pilns rūgtuma, jo dzīve pret tevi bijusi netaisna, man tev ir ieteikums: nomirsti sev! Izdari to ticībā! Tieši tāpat, kā tu tici pestīšanai, dziedināšanai, taisnībai, tici Kristus nāvei par tevi! Pieņem Jēzus nāvi! Neļauj, lai velns turpina tevī laist indi. Nomirsti sev, un tu piedzīvosi brīvību un Augšāmcelšanās spēku!

Iemīli krustu – vietu, kur tu nomiri līdz ar Kristu. Krustu, kur arī tava galva tika ērkšķu caurdurta, lai tu varētu valdīt pār savām domām, gribu, emocijām. Krustu, kur arī tavas rokas un kājas tika caururbtas, lai tev būtu tiesības nekalpot grēkam, bet dzīvot svētumā – veltījot visas dzīves aktivitātes Dievam.

Krusts – brīvības vieta! Tas, cik stipri Pāvils mīlēja Jēzu, parādās viņa attieksmē pret dzīvi. „Bet es no savas puses negribu lielīties, kā tikai ar mūsu Kunga Jēzus Kristus KRUSTU…” Kāpēc viņam bija tik mīļš Kristus krusts? „…ar ko man pasaule ir krustā sista un es ­ pasaulei” (Gal. 6:14). Lūk, mūsu brīvības vieta! Pieņemot to, tu iegūsti brīvību. Jo patiesība atbrīvo!

Sāls: „TĀPAT DOMĀJIET arī jūs par sevi, ka esat miruši grēkam, bet Kristū dzīvojat Dievam” (Rom. 6:11). Tāpat domā, attiecies pret sevi! Atļauj sev to piedzīvot, atgādini sev, ka esi miris līdz ar Kristu! Tad tu aizvien vairāk atspīdēsi tā Kunga godībā, baudot Viņa mīlestību, žēlastību un sadraudzību, un dosi to citiem.

Līga Gleške