Adisons Adamu šodien sludina par Dieva darbiem gan Amerikā, gan savā dzimtajā valstī Ganā, Āfrikā. Viņa sirds deg par musulmaņiem, lai tie piedzīvo patieso un dzīvo Kristu. Adisons ir internacionālās “Freedom House” draudzes mācītājs Atlantā, viņa draudze aktīvi rīko dziedināšanas dievkalpojumus, kurās cilvēku dzīves top izmainītas. Bet stāsts varēja būt pavisam citādāks:
Adisons Adamu uzauga stingrā audzināšanā musulmaņu ģimenē Ganā. “No bērnības tikām stingri mācīti – ja reiz esam piedzimuši par musulmaņiem, vienmēr būsim un paliksim musulmaņi.” Ar tēvu uz mošeju gājām piecas reizes dienā.
Nekad neapšaubīju savas ticības rituālus, līdz manā klasē sāka mācīties kāds kristīgs puisis, kurš iepazīstināja mani ar Bībeli. Sākumā es nevēlējos, pat baidījos to lasīt, jo biju mācīts, ka lielākais grēks, kādu iespējams izdarīt, ir – pievērsties kristietībai. Par to draudēja nāve. Taču mans klasesbiedrs man aktīvi stāstīja par Dievu, ka Dievs ir mīlestība, ka ticība Dievam – tā nav atkarīga no taviem darbiem, bet no ticības uz Jēzu Kristu. Man tas bija kaut kas jauns. Dievs mani mīlēja tādu, kāds esmu? Man tas negāja kopā! Likās pārāk labi, lai būtu ticami.
Reiz mans jaunais draugs uzaicināja mani uz kādu dziedināšanas dievkalpojumu. Biju pārsteigts, kāds prieks un brīvība valdīja viņu sanāksmēs. Cilvēki smaidīja, slavēja Dievu, lūdza viens par otru, un brīnumi notika. Cilvēki saņēma dziedināšanu. Šis Jēzus viņiem nebija viens no praviešiem, kā mūsu reliģijā, bet – pats galvenais! Biju izbrīnīts, jo cilvēki turpat uz vietas saņēma atbildes uz lūgšanām no sava Dieva. Viņi nedevās garos svētceļojumos un nemaksāja lielas naudas par upuri, viņi vienkārši lūdza un saņēma. Jutu, ka arī manī sāka rosīties nemiers, es arī gribēju piedzīvot Dievu. Kaut reizi gribējās sajust patiesu mīlestību un saņemt atbildi no sava Dieva. Un es lūdzu, lūdzu, lai Dievs man pieskaras. Liels bija mans pārsteigums, kad pēkšņi pret sevi sajutu tik lielu mīlestību, ka man pat izsprāga asaras. Es zināju, ka Jēzus ir man pieskāries. Tajā dienā es izdarīju noziegumu pret savu reliģiju. Es atdevu savu dzīvi Dievam un no visas sirds sāku ticēt Jēzum. Biju laimīgākais cilvēks, taču zināju, ka reiz mans tēvs uzzinās par manu ticības maiņu, un tad man priekšā stāvēs izšķiroša saruna. Ģimenes galva – tēvs, brālēni, pat brāļi – meklēja nogalināt tos, kuri atteicās no mūsu ticības un kļuva par kristiešiem.
Es pārstāju iet uz mošeju un slepenībā apmeklēju baznīcu. Mana ticība uz Dievu auga. Kādu dienu tēvs mani paaicināja uz sarunu savā darba istabā. Viņš bija ļoti nopietns, likās, ka viņš knapi valda savas dusmas un iekšējo niknumu. Viņš pagriezās pret mani un, ieurbdamies manī ar stingru skatienu, jautāja: ”Dēls, kur gan tu esi pasācis doties, ka vairs nenāc ar mums uz mošeju?” Es mirkli domāju – mēģināt izlocīties vai teikt taisnību, tomēr es zināju, ka tēvs jau zina patiesību. “Es dodos uz draudzi,” atbildēju, tramīgi skatoties uz katru tēva kustību. “Esmu pieņēmis Jēzu par savu Kungu.”
“Uz draudzi!” viņš iekliedzās un izvilka zobenu, kas stāvēja aiz galda. “Jēzus!” viņš kliedza un skrēja man pretī. “Es nolādu tevi! Tu vairs neesi mans dēls. Es nožēloju to dienu, kad tava māte laida tevi pasaulē. Tu esi nodevis mūsu ticību, tu vairs neesi nekas.” Es aizbēgu no tēva dusmām un paslēpos pie drauga. Zināju, ka man vairs nav ne ģimenes, ne mājas. Zināju, ka ģimene vēlas mani nogalināt. Trīs nedēļas vēlāk uzzināju, ka mans tēvs ir smagi slims, paralizēts, un ārsti bija teikuši, ka viņiem nav cerību tēvu izārstēt. Es lūdzu Dievu un zināju, kas man jādara. Man bija jādodas pie tēva, lai lūgtu par viņa dziedināšanu. Draugs man teica: ”Vai esi traks! Viņi vēlas tevi nogalināt! Viņi meklē, lai saplosītu tevi gabalos. Viņš taču vairs nav tavs tēvs. Viņš būtu tevi nogalinājis, ja tu nebūtu aizbēdzis.” Es atbildēju: ”Es zinu, ka man jāiet pie sava tēva un jālūdz par viņu, lai viņš piedzīvo glābšanu un dziedināšanu. Ja mans Dievs atbildēs uz manu lūgšanu, tad mans tēvs vairs negribēs manu nāvi. Dievs dziedinās manu tēvu, un viņš un mana ģimene zinās, ka Jēzus ir reāls. Vai nāksi man līdzi?”
Mans tēvs gulēja pavisam vārgs. Viņš nevarēja ne kustēties, ne runāt. Bet es redzēju un zināju, ka viņš dzird. Viņš skatījās uz mani un es viņam teicu: ”Tēti, esmu atnācis, lai lūgtu par tevi.” Es sāku lūgt: ”Kungs Jēzu, es zinu, ka tu esi dziedinātājs. Lūdzu dziedini manu tēvu tagad, lai Viņš piedzīvo Tevi, top glābts un palīdz glābt visu savu ģimeni.” Pirms beidzu lūgt, es redzēju, ka tēvs sāk kustēties. Pēkšņi viņš gultā piecēlās sēdus un sāka runāt: ”Adison, tavas lūgšanas Jēzum ir mani dziedinājušas. Es varu kustēties un runāt. Es ticu. Nāc atpakaļ mājās, tu esi mans dēls un tava vieta ir šeit.”
Daudzi ģimenes locekļi redzēja notikušo un atdeva savas dzīves Dievam. “Šis dziedināšanas brīnums izglāba manu ģimeni. Mēs visi sākām apmeklēt baznīcu. Mums kā musulmaņu ģimenei tas bija kas nedzirdēts un neredzēts.”
Kopš esmu atdevis savu dzīvi Dievam, mana dzīve nekad nav bijusi tāda, kā agrāk. Dieva klātbūtne mani maina katru dienu un piepilda mani ar mieru, prieku un laimi. Agrāk es neizpratu, kā Dievam var nebūt svarīgi mani darbi – ko es ēdu, kur lasu Rakstus, cik bieži lūdzos, cik bieži apmeklēju mošeju utt. Kad iepazinu Viņa klātbūtni, viss mainījās. Ja cilvēks patiesi mīl Jēzu un pavada laiku Viņa klātbūtnē, šie labie darbi, šis “jaunais” uzlabotais cilvēks, veidojas pats no sevis. Lai cik smagi tu strādātu, gribot izpatikt Dievam, tu to nespētu. Viņš vienkārši vēlas attiecības ar tevi. Viņš vēlas, lai tu nāc, esi Viņa klātbūtnē un, spoguļodamies Viņa “labumā, krāšņumā, priekā un mierā”, arī tu tāds kļūsti. Šodien es braucu pa visu pasauli, stāstot par Dieva brīnumu darbiem manā dzīvē, un piedzīvoju, kā Dievs pieskaras cilvēku sirdīm, un tās tiek izmainītas.