Mateja 21:21 “Bet Jēzus atbildēja un sacīja tiem: “Patiesi Es jums saku: ja jums ir ticība un jūs nešaubāties, tad jūs ne vien tā varēsit darīt ar vīģes koku, bet arī, kad jūs teiksit šim kalnam: celies un meties jūrā, tad tas notiks.”
Mateja 17:20 “Bet Jēzus tiem saka: “Jūsu mazticības dēļ; jo patiesi Es jums saku: ja jums ticība ir kā sinepju graudiņš, tad jūs sacīsit šim kalnam: pārcelies no šejienes uz turieni, un tas pārcelsies, un nekas jums nebūs neiespējams.”
Lai tiktu ārā no krīzes, mums vajadzīga ticība. Asinssērdzīgajai sievai, kā arī aklajam Bartimejam Jēzus teica: “Tava ticība tev ir palīdzējusi saņemt veselību.” Jēzus to teica cilvēkiem, kuri atradās dziļā krīzē un no kuras tos izveda viņu pašu ticība Kristum.
Kas vajadzīgs šodien mums, lai mēs uzvarētu savas krīzes? Ticiet vai ne, bet mēs katrs ik pa laikam izejam cauri kādai savas dzīves krīzei atbilstoši savai varai un spējām. Piecgadīgam bērnam krīze būs izēst aukstās zupas šķīvi vai aiziet pie zobārsta. Citam par tādu krīzi nāks smiekli. Kādam ir lielas grūtības nolikt auto vadītāja tiesības. Viņš domā: “Ja vien es spētu iegūt autovadītāja apliecību, viss cits šajā dzīvē ir viegli izdarāms.” Katram savas cīņas.
Dievs, kurš tev atrodas blakus, apgalvo, ka savas krīzes tu vari uzvarēt tad, ja tev ir ticība. Nedomā: “Ja Dievs gribēs, Viņš iekāps pie manis manā bedrē, izvilks no tās saulītē, un tad viss manā dzīvē mainīsies!” Jēzus ir pie tevis, bet Viņš gaida tavu ticību. Jo ticība nav kaut kas no mums neatkarīgs.
“Ja tev būtu ticība” – ar šiem vārdiem Jēzus liek saprast, ka tev jāgrib ticēt. Piemēram, ja es gribu iegūt augstāko izglītību, tad es to varu iegūt, ja tiešām gribu. Mēs taču nelūdzam: “Dievs, es no sirds lūdzu, dod man augstāko izglītību!” Dievs mums ir devis lielus resursus, bet ne visi mēs tos lietojam. Ja gribi, lai tev ir ticība, tu to dabūsi. Jo tā tev jau ir dota. Kāds teiks: “Es gribu, lai man tā ir!” bet vai ar to pietiek? Vai tad pietiek, ja saki: “Es gribu augstākās izglītības diplomu!” vai “Es gribu autovadītāja tiesības!” Tu zini, ka nepietiek. Lai to iegūtu, tev jāiet un kaut kas jādara. Tieši tāpat ir, ja tu gribi, lai tev ir ticība – tev ir jārīkojas, un tad tu to dabūsi.
Cilvēki jautā: “Mācītāj, man ir ticība, bet kāpēc es nesaņemu?” Tas ir paradoksāls apgalvojums! Ticība ir kas vairāk par pozitīvu apliecināšanu. Tā sākas ar lēmumu. Es izlemju, ka uzticēšos, es izlemju, ka nebaidīšos, es izlemju, ka neatkāpšos. Es izlemju, ko es darīšu un kā jutīšos. Tas ir sākums. “.. ja jums ticība ir kā sinepju graudiņš, tad jūs sacīsit šim kalnam: pārcelies no šejienes uz turieni, un tas pārcelsies.” Ticība rīkojas. Ticība runā, tā neklusē. Jēkabs apgalvo, ka to, kam cilvēks patiesi tic, parāda viņa uzvedība un rīcība. Labā laikā mēs visi smaidām un esam ticības vīri un sievas. Ir viegli būt pozitīvam, kad pilnas kabatas ar naudu un viss dzīvē kārtībā. Tas neko par mums neliecina. Bet ko mēs darām, kad mūsu priekšā ir problēmu kalni? Tas parāda patieso ticības izaugsmi. Ko tad tu dari?
Atceros, reiz pie mums viesojās brālis no ASV, kurš daudzus gadus bija nodarbojies ar džudo un tāpēc viņam nebija jākoncentrējas, lai izdarītu tehniski pareizu paņēmienu, tas notika automātiski. Viņam bija dēls, ar kuru no mazotnes viņš pa jokam bija lauzies, taču tad dēls izauga garāks par tēvu, un, kad viņi jokodamies gribēja palauzties, bija tikai sekunžu jautājums, līdz, tēvam pašam to negribot, viņa garais dēls jau bija uz grīdas.
Tā darbojas arī ticība. Tev nav jāgatavojas trīs dienas, lai atcerētos, kas pareizi jāsaka un jādara, un tad ceturtajā dienā pompozi kaut ko „jāizdod ārā”, uzskatot, ka tev ir ticība. Ticība ir daļa no tevis paša, un, kad tu saskaries ar kalnu savā priekšā, tev automātiski gribēsies tam pavēlēt aiziet no tava ceļa.
Ticībai ir Dieva daba. Dievs nav kā „ganu suns”, kurš tev jāsakacina, lai viņš ietu sadzīt govis. Dievs ir nemainīgs. Viņš ienīst grēku un ienīst mūsu ienaidniekus. Bībelē teikts: “Tamdēļ Dieva Dēls atnāca, lai Viņš iznīcinātu visus velna darbus.” Jēzus nav palicis miermīlīgāks pret velnu, ja tas nāk tavā dzīvē. Jēzus ir tas pats vakar, šodien un mūžīgi. Ja mēs Viņu uzņemam sevī, grēks mūsos nevar pastāvēt.
Tas nav ticības vīrs, kurš saslimis pēc vairākām dienām paziņo: “Nu kas tas ir?! Es tā nevaru dzīvot! Man ir apnicis slimot!” Un tikai tad viņš sāk ko darīt. Tā nav ticība, ja restorānā tev pasniedz zupu, kurā ir liela muša, bet tu ēzdams manevrē ar karoti, lai tā netrāpītu mutē, un domā: “Nu ko lai es daru? Visu es neizēdīšu! Riebjas uz to skatīties!” Un tikai, kad no „noslīkušā lidotāja” vairs nav iespējams izvairīties, tu beidzot izlem rīkoties: “Es neēdīšu to zupu!” Mēs tā nerīkojamies, jo zinām, ka tas nav pareizi. Mūsos ir dabiska pārliecība. Mēs deklarējam, ka tādu ēdienu neēdīsim un naudu par to nemaksāsim!
Tas, kas no tevis izlaužas mirklī, kad ceļā nostājas problēma, ir ticība. Dievs dažreiz caur apstākļiem mūs pārbauda, lai paši redzam, kas ir mūsos. Kamēr viss ir skaisti, mums liekas, ka esam ļoti dievbijīgi. Mēs „muldam” par lielām lietām, redzējumiem un sapņiem. Sapņot, protams, nav kaitīgi, taču kur tu reāli esi ar saviem darbiem? Jo tikai tavi darbi parāda, kam tu tici.
Romiešiem 10. nodaļā teikts, ka ticība nāk no Dieva Vārda dzirdēšanas. Atceros pasniedzēju universitātē, kurš bija luterāņu mācītājs, teoloģijas doktors. Kādu dienu viņš mani pasauca un sacīja: “Vilni, kas cilvēkam jādara, ja viņam ir grūti, ja viņa dzīvē notiek kādas dēmoniskas lietas? Manuprāt, pats galvenais taču ir atrasties draudzes vidū!”
Ziniet, kad es aicinu cilvēkus uz dievkalpojumu, tad, liekot roku uz sirds, varu teikt, ka to nedaru sava labuma dēļ. Tā nav standarta frāze: „Ja grūti, nāc uz dievkalpojumu!” Vienam otram liekas: “Ai! Es uz tādiem dievkalpojumiem nāku jau desmit gadus! Vai man nākt arī turpmāk?” Nē, no nākšanas un sēdēšanas nekas nemainīsies. Bet, ja tā ir vieta, kur tu dzirdi Dieva Vārdu, ja tā ir reize, kad tava ticība tiek stiprināta, tad tas ir ļoti svarīgi. Jo ticība aug, kad tu dzirdi Dieva Vārdu. Protams, svarīgi, lai tu pats sevi baro, studē Rakstus un lūdz, lai Dievs tos atklāj. Bet daudzi to nedara, un ir tikai pareizi izmantot Dieva dotu iespēju atļaut, lai kāds tevi pabaro. Mācītāja pienākums ir celt un aizdedzināt tavu ticību, aicināt paļauties uz Jēzu. Tāpēc apmeklēt dievkalpojumus ir pats iztikas minimums. Ar to vien tu nevarēsi dzīvē sasniegt lielas lietas, bet bez tā izdzīvot tu arī nevari. Tad nu es piekrītu šim luterāņu mācītājam, ka vajadzīgs vismaz minums – nākt uz dievkalpojumiem, lai dzirdētu ticības vārdus un tad tos apliecināt ar savu muti, cik vien bieži iespējams. Pienest Dievam slavu un pateicību un tā audzināt savu ticību. Jo tu saņem algu saskaņā ar savu ticības mēru. Tu pelni tik, cik tu tici. Tev ir tik daudz drosmes, cik tu tici. Tev ir tik daudz varas, cik tev ir ticības. Ticība ir vērtīgāka par iznīcīgo zeltu.
Mēs esam gatavi strādāt divpadsmit stundas, lai dabūtu kādu čupiņu naudas. Bet cik esam gatavi tērēt pūļu, lai iegūtu pašu svarīgāko un vērtīgāko šajā pasaulē – ticību uz Kristu?
Iesākumā bija Vārds, un Vārds bija pie Dieva. Kad lasām, apliecinām Dieva Vārdu, tad mūsu garīgie muskuļi pieaug. Mūsu garīgā būtne paliek stipra, jo mēs pirmkārt esam garīgas būtnes, radītas pēc Dieva ģīmja un līdzības. Tāpēc esi neatlaidīgs! Vairo savu ticību! Tad tu runāsi (nevarēsi savādāk) uz savu kalnu, lai tas vācas prom no tavas dzīves! Un tas paklausīs!
