2015_03_11_sapnis

Jēzus mācekļiem sacīja: “Ja kas grib Man sekot, tam būs sevi aizliegt, ņemt savu krustu un sekot Man. Jo, kas grib izglābt savu dzīvību, tas to zaudēs; un, kas savu dzīvību zaudē Manis dēļ, tas to mantos.”

Patiesībā neviens no mums nevēlas iet savu ceļu. Mēs visi gribam nokļūt debesīs. Man ir gadījies būt bērēs, kur apglabā cilvēku, kas visu dzīvi dzīvojis tā, it kā rītdienas nebūtu. Ņēmis no tās visu, ko vien vēlējies. Tomēr pat viņa bērēs cilvēki tam vēl, ja ne ko vairāk, tad vismaz “vieglas smiltis dzimtenes smiltājā”. Vai mēs tiešām vēlamies tādu nākotni? Gulēt dubļainā, trūdošu sakņu zemē? Mēs to nenovēlētu pat savam ienaidniekam! Mēs visi, kaut tikai intuitīvi, nojaušam, ka kaut kas noteikti pastāv „pēc tam”, kaut kas turpinās. Un mēs gribam TUR nonākt, lai turpinātu dzīvot, un tas ir dabiski. Dievs mūs tādus ir radījis.

Kā nonākt TUR? Jēzus mums saka: “Ja kas grib Man sekot, tam būs sevi aizliegt, ņemt savu krustu un sekot Man.”

Kas tas par krustu un ko nozīmē to ņemt un nest? Kādā citā vietā Jēzus paskaidro – mīli Dievu vairāk… vairāk par sevi, saviem bērniem, savu māti, sievu, savu māju, darbu, ģimeni, draugiem… Mīli Dievu vairāk par visu, ko Viņš tev ir devis. Ja tu rīkojies otrādi ­ mīli Viņa dāvanas vairāk par pašu Dievu, tad tu neesi Viņa vērts.

Paņemt savu krustu nenozīmē dot nabadzības un klusēšanas zvērestu vai ieturēt celibātu. Tas nozīmē ­ attiecības ar Kristu turēt svarīgākas par visu. Turēt tās pāri visām savām prioritātēm un sevi pašu nolikt otrajā plānā.

“Jo, kas grib izglābt savu dzīvību, tas to zaudēs; un, kas savu dzīvību zaudē Manis dēļ, tas to mantos.”

Debesu Valstības likumi radikāli atšķiras no tiem, kurus lietojam uz zemes. Tur, ja gribi būt pirmais, tev jākļūst par visu kalpu. Gribi būt liels, mīli un piedod. Grib būt bagāts, esi devējs. Un tu piedzīvosi, ka Dievs tevi pacels. Uz zemes valdošie instinkti ir pilnīgi pretēji. Šeit, ja gribi būt pirmais, pielieto elkoņus. Vēlies būt liels, pakāpies uz citiem. Vēlies gūt daudz, grāb un velc tikai uz savu pusi.

Taču mūsu senči, kuri dibināja Latvijas valsti, atdeva savu dzīvi par savas tautas nākotni. Viņi nebija mazi cilvēciņi, kuri gribēja izdevīgā mirklī pakampt kaut ko sev, kā šodien sakām – tikt „pie siles”. Toreiz nebija tādas „siles”. Nebija nekā, ko paņemt ­ ne nauda, ne īpašumi vai citi resursi. Lai taptu mūsu valsts, viņiem vajadzēja atdot sevi visu, upurēt savu drošību, spēku, laiku un ģimeni. Kāpēc? Tāpēc, ka viņiem bija sapnis. Sapnis par savu neatkarīgu valsti, par teritoriju, kurā runāsim savā valodā, paši noteiksim savu likteni, veidosim ārpolitiku, audzināsim bērnus un mācīsim viņus mīlēt savu dzimteni. Tāds bija viņu sapnis.

Šodien man jājautā – vai mūsu valstsvīriem ir sapnis? Ārpus tā, lai tiktu ievēlēti Saeimā un nonāktu pie varas? Es to nesaku ar ironiju, jo ticu, ka daudzi no viņiem tiešām grib rīkoties pareizi. Taču, vai viņiem ir drosme sapņot par savas tautas nākotni un rīkoties saskaņā ar to?

Mācītājs Vilnis Gleške
Ieskats 2014.gada 11.novembra sludinātajā vārdā