Kad dzīvoju, nepazīstot Dievu, mana dzīve bija bezmērķīgs skrējiens. Mans laiks bija mans un viss, kas man bija, kalpoja man. Es vienmēr dzīvoju sev. Tā biju es, par ko es visvairāk domāju, uztraucos, mīlēju un krāpu. Es pasauli redzēju savām acīm un biju iemīlējusies savā spoguļattēlā. Man patika citus sāpināt un pašai, liekas, arī ciest. Es biju kā nomaldījusies avs, kurai nav gana, bez sirds un prāta.

Ar laiku mana dzīve kļuva nepanesama, biju sevi tik ļoti iztukšojusi, dzenoties pēc pašas nospraustiem standartiem.. Es gribēju tik daudz… Mana baudkārā daba kūsāja un es neremdināmi alku pēc kaut kā, ko nespēju iegūt.

Es ilgojos pēc mīlestības, taču to zaudēju. Es ilgojos pēc kaut kā, taču es nezināju, kas esmu pati. Es pazemoju sevi citu priekšā un domāju, ka tāda dzīve mūžam manā priekšā. Es sevi mierināju, līdz kļuvu vāja un mana sirds neko vairs nejaudāja. Tā tikai raudāja un izmisumā sauca: “Vai būs jel kad man iespēja piedzimt atkal no jauna?” Nezinu, kā tas bija, bet Jēzus mani izmainīja! Viņš deva man jaunu dzīvi, jaunu elpu un brīvo telpu. Nu viss, kas esmu un kas es gribu būt ­ ir Jēzum līdzīgākai kļūt.

Tagad es zinu savu identitāti­, kas es esmu un uz kurieni eju. Dieva acīs esmu dārga un vērtīga, to Viņš pierādīja, samaksādams visaugstāko cenu. Tagad man ir daudz vairāk, nekā biju cerējusi. Man ir vislabākais Draugs, man ir Aizmugure, plecs, uz kā atbalstīties un, ja vajag, arī izraudāties. Man pieder viss Tēva mantojums ­ apsolījumi, neizsīkstošas bagātības, nezūdoši sapņi, atziņas dziļumi, neizsmeļami gudrības avoti.

Vai tu zini, kas pieder tev un kam piederi tu?

Gunita Māliņa