Tas notika 2007. gada beigās. Mēs strādājām stallī ar jaunajiem zirgiem, radinot tos pie aizjūga, kad notika negadījums – zirgi satrūkušies metās skriet, un es tiku parauta zem 600 kg smagas karietes. Divi tās riteņi pārbrauca pāri manai mugurai, satrakotie zirgi ar karieti aizauļoja, un kolēģis aizskrēja tiem pakaļ.

Sekundes vilkās kā stundas. Es gulēju ar drausmīgām muguras sāpēm. Pakustināju kāju, lai pārliecinātos, ka neesmu paralizēta, un tad sadzirdēju sevi slavējam Dievu. Sapratu: par sliktu tas nenāks, bet manī bija arī doma: „Par ko tad?! Šis nu gan ir brīdis, kad pie Dieva būtu prātīgi vērsties ar visu ko, tikai ne ar pateicību un slavēšanu!”

Dzirdēju zirgus kaut kur apkārtnē auļojam ar visu grabošo karieti. Pacēlu galvu, lai redzētu, vai karavāna nedodas atkal manā virzienā, kad no savas galvas sadzirdēju līstošu skaņu. Asinis šļācās ar dzirdamu troksni, taču sāpes es nejutu. To saprotot, man, protams, labāk nekļuva, taču slavēšanu nepārtraucu. Es biju tik bezpalīdzīgā stāvoklī, ka Svētais Gars vienkārši ņēma situāciju Savās rokās un vadīja pat manu muti. Tagad saprotu, ka toreiz jau tajā brīdī notika dramatiskas pārmaiņas.

Saskrēja staļļa darbinieki, no kuriem kāds vientiesīgā godīgumā iesaucās: „Ārprāts, tev jau viss skalps norauts!” Jo viena riteņa mala kā ar nazi bija nogriezusi manu galvas ādu. Man sanāca dusmas par tādiem skaļi pasludinātiem vārdiem. Teicu: „Kuš, tā nesaki!”

“Man taču mati ataugs?” jautāju trenerim, kas mēģināja galvu uzstutēt augstāk. „Protams, protams, kur tad šie liksies!” viņš izmisis teica to, kam pats laikam neticēja.

Ātrās palīdzības mašīnā uzzināju, ka arī potīte ir lauzta. Kaut asinis nebeidza plūst, ne brīdi nezaudēju samaņu. Kamēr man vienlaicīgi šuva galvu un ģipsēja kāju, zvanīju (paldies Dievam par mobilajiem telefoniem!) savai mājas grupas vadītājai Olitai, sakot: „Man bija avārija, lūdziet!”

Un otrā galā bija nevis šausmināšanās, panika, izprašņāšana, bet lietišķs: „Labi, skaidrs! Kas tev cietis?” Uz ko ātrumā varēju atbildēt: „Rokas nē…”

Olita ar pārējiem bija lūgusi Dieva mieru un žēlastību pār mani, manu ģimeni un visu situāciju. Tādēļ arī varēju patīkami izbaudīt, pat brīnīties par ģimenes, īpaši mammas, neraksturīgi mierpilno izturēšanos visu manu atveseļošanās laiku.

Palātā mani ieveda vakarā, kad ēdienreize bija nokavēta, bet man vairāk par gulēšanu gribējās ēst, par ko sanitāre bija šokā: „Pēc tādas traumas jūs vēl varat domāt par ēšanu?”

Paldies Dievam, Viņš manas acis novietojis tā, ka tās neredz viscaur sašūto galvu, kas jutās labi, bet izskatījās biedējoši. Muguras sāpes lēnām mazinājās, kāja un galva dzija. Braukāju pa slimnīcu ratiņkrēslā, nesaprotot, kāpēc manas palātas biedrenes tā nonervozējušās par savu veselību, lai gan viņas varēja gan staigāt, gan pieliekties un uzaut čības, gan ķemmēt matus. Savukārt viņas acīmredzami sprieda, ka man – tik nobintētai un smaidīgai – galvas trauma ir atstājusi sekas, un nu es tā smaidīšu visu mūžu.

To, ka tā bija īpaša Dieva žēlastības klātbūtne, kas līdzīgi lielai, mīkstai vatētai segai amortizēja visus pasaules asumus, es sapratu tikai pēc pāris mēnešiem, kad biju atgriezusies normālā sadzīvē un konstatēju, ka tajā situācijā gan es, gan visa mana ģimene bija jutusies un uzvedusies pilnīgi neadekvāti normāliem cilvēkiem – mierīgi, bez stresa, bailēm un panikas. Mums nebija bijušas bailes! Nekādas! No paša sākuma es biju izlēmusi, ka šī trauma man paies bez jebkādām sekām. Vēl vairāk, es pieņēmu Dieva Vārdā teikto, ka „tiem, kas Dievu mīl, visas lietas nāk par labu!”

Kad desmitajā dienā man izņēma šuves, ārsts konstatēja, ka galvas virsma ir nedaudz sapampusi, jo zem ādas esot sakrājušās asinis vai kāds cits šķidrums, kas nākamajā dienā ar šprici jāatsūc. Nebiju mierā, ka manu galvu bakstīs ar adatām, tāpēc teicu Dievam: „Tu esi mans Ārsts, dari labāk Tu kaut ko!”

Pamodos uz asinīs mirkstoša spilvena. Nabaga blakus guļošās sievietes! Viņas bija šausmās, bet es – priecīga, jo viss liekais no galvas bija iztecējis, to vēlāk izbrīnījies apstiprināja arī ārsts. Taču radās jautājums – pa kurieni viss iztecējis? Tāpēc manu galvu pabāzta zem krāna, lai atmiekšķētu sakaltušos matu/asins murskuļus. Pēc ārsta un māsiņas sejām sapratu, ka neko skaistu viņi tur nav ieraudzījuši. Zem sakaltušo matu garozas visas šīs dienas bija slēpusies apmēram 5 cm gara neapstrādāta brūce.

Tad gan man uznāca raudiens: „Dievs, kā Tu šitā varēji uz desmit dienām aizmirst manā galvā caurumu?! Es taču lūdzu, lai Tu svētī un vadi ārsta rokas, liekot man šuves!” Dievs neatbildēja uz manām emocijām – it kā tas nebūtu tāpat skaidrs, ka galvā bija palikusi vienīgā izeja tieši tik ilgi, cik tā bija nepieciešams. Lieki piebilst, ka arī šī brūce sadzija ātri un perfekti.

Kad no kājas man noņēma ģipsi, ārstam kaut kas nepatika potītē. Saņēmu daudzus norādījumus, lai saudzēju kāju, nedejoju. Tā kā neesmu īpaša dejotāja, šis aizliegums mani nesatrauca. Taču jau svētdien sieviešu dievkalpojumā spontāni izveidojās „nēģeru uzvaras deja”, kur nebija vajadzīga ne dejas soļu zināšana, ne īpaša veiklība, kā vien vēlme dejā apliecināt savu uzvaru Kristū. Zinot, ka sātans ir zem manām stampīgi dejojošajām kājām, es nespēju neizmantot šo iespēju pārkāpt ārsta aizliegumu un apliecināt savu uzvaru pār velnu. Un, protams, nākamajā vizītē ārstam mana potīte šķita pilnīgā kārtībā!

Mūsu Dievs ir visaptveroši varens un vienlaicīgi sīkumaini rūpīgs! Man bija vajadzīgs ilgs laiks, lai saprastu, kā un kam īsti Dievs mani uz savām rokām iznesa cauri kā uzvarētāju, nevis kā upuri.

Un paldies, draudze, par lūgšanām!

Dagmāra Saulīte – Praškelēviča