1. Ķēniņu grāmata 21.nodaļa
1 Pēc visa notikušā gadījās šāda lieta: jezreēlietim Nabotam bija vīna dārzs. Tas atradās Jezreēlā blakus Samarijas ķēniņa Ahaba pilij.
2 Un Ahabs sacīja Nabotam, teikdams: “Atdod man savu vīna dārzu, lai tas man kļūtu par sakņu dārzu, jo tas ir tuvu klāt manam namam. Bet es tev par to gribu dot vēl labāku vīna dārzu nekā šo. Un, ja tas tev patīk labāk, es tev došu tā vērtību sudrabā.”
3 Bet Nabots sacīja Ahabam: “Lai Tas Kungs mani no tā pasargā, ka es tev atstātu savu tēvu mantojumu!”
4 Un Ahabs iegāja savā namā saīdzis un dusmīgs tā vārda dēļ, kādu tam jezreēlietis Nabots bija teicis, kad tas sacīja: “Es tev vis neatdošu savu tēvu mantojumu.” Un viņš apgūlās savā gultā, pavērsa savu seju uz sienas pusi un neēda maizi.
5 Tad pie viņa ienāca viņa sieva Izebele un sacīja viņam: “Kādēļ tavs gars ir tik saīdzis, ka tu pat maizi vairs neēd?”
6 Un tas sacīja viņai: “Tādēļ, ka es runāju ar jezreēlieti Nabotu un es tam teicu: atdod man savu vīna dārzu par naudu, vai, ja tas tev tīk, es tev došu tā vietā citu vīna dārzu. Bet tas man atbildēja: es tev savu vīna dārzu nedošu.”
7 Tad viņa sieva Izebele tam sacīja: “Vai tu tagad rīkojies kā ķēniņš pār Israēlu? Celies un ēd maizi, un nomierini savu sirdsprātu, es tev sagādāšu jezreēlieša Nabota vīna dārzu.”
8 Un viņa uzrakstīja vēstules Ahaba vārdā, aizzīmogoja tās ar viņa zīmoga gredzenu un nosūtīja šīs vēstules vecajiem un dižciltīgajiem, kas dzīvoja Nabota pilsētā.
9 Un viņa rakstīja vēstulēs tā: “Izsludiniet gavēni un nosēdiniet Nabotu augstā vietā tautas vidū!
10 Nosēdiniet arī divus neliešus viņam blakus. Tie lai liecina pret viņu, sacīdami, ka viņš nopaļājis Dievu un ķēniņu. Tad izvediet viņu ārā un nomētājiet ar akmeņiem, ka viņš mirst!”
11 Un viņa pilsētas vecaji un dižciltīgie, kas dzīvoja viņa pilsētā, izdarīja tā, kā Izebele tiem bija likusi darīt un kā vēstulēs, kuras viņa bija tiem sūtījusi, bija rakstīts.
12 Viņi izsludināja gavēni un nosēdināja Nabotu ļaužu priekšā.
13 Un divi vīri nāca, tie bija nelieši, un tie nosēdās viņam pretī un nodeva liecību pret Nabotu visas tautas priekšā, teikdami: “Nabots ir nopēlis gan Dievu, gan ķēniņu!” Un viņi to izveda no pilsētas ārā, nomētāja ar akmeņiem, un viņš nomira.
14 Un tie deva ziņu Izebelei un sacīja: “Nabots ir nomētāts ar akmeņiem un ir miris.”
15 Kad Izebele dzirdēja, ka Nabots ir nomētāts ar akmeņiem un miris, tad viņa sacīja Ahabam: “Celies, saņem jezreēlieša Nabota vīna dārzu, kas liedzās to tev atdot pret samaksu. Nabots nav vairs dzīvs, viņš ir miris.”
16 Kad Ahabs dzirdēja Nabotu mirušu esam, tad viņš cēlās, lai noietu lejā jezreēlieša Nabota vīna dārzā un pārņemtu to savā īpašumā.
17 Tad Tā Kunga vārds nāca pār tisbieti Eliju:
18 “Celies un dodies pretī Israēla ķēniņam Ahabam, kas dzīvo Samarijā; viņš pašlaik atrodas Nabota vīna dārzā, kurp tas gājis, lai to pārņemtu.
19 Runā ar viņu un saki viņam: tā saka Tas Kungs: vai tu esi slepkavojis un arī vēl laupījis? – Un saki viņam vēl šos vārdus: tā saka Tas Kungs: tanī pašā vietā, kur suņi ir lakuši Nabota asinis, tie uzlaizīs arī tavas asinis.”
20 Un Ahabs sacīja Elijam: “Vai tu, manu ienaidniek, esi mani atradis?” Bet tas atbildēja: “Es tevi esmu atradis, tādēļ ka tu pats esi uz visiem laikiem pārdevies grēkam, lai darītu to, kas Tā Kunga acīs ir ļauns.
21 Redzi, Es likšu nelaimei nākt pār tevi, un Es izdeldēšu tavus pēcnācējus, jo Es nogalināšu ikvienu vīru, kā vājo, tā arī stipro, Israēlā.
22 Un Es darīšu tavam namam tā kā Nebata dēla Jerobeāma namam un kā Ahijas dēla Baešas namam to izaicinājumu dēļ, ar kādiem tu Mani esi kaitinājis un pavedinājis Israēlu grēkot.
23 Un par Izebeli Tas Kungs ir sacījis: suņi ēdīs Izebeli pie Jezreēlas mūriem.
24 Kas vien no Ahaba piederīgajiem mirs pilsētā, tos suņi ēdīs, bet tos, kas mirs uz lauka, ēdīs debesu putni!”
25 Neviena nav bijis, kas tā kā Ahabs būtu padevies darīt to, kas ļauns Tā Kunga acīs, tāpēc ka viņa sieva Izebele viņu uz to pavedināja.
26 Viņš rīkojās ļoti neganti, kalpodams elkiem – gluži kā amorieši, kurus Tas Kungs Israēla bērnu priekšā bija izdzinis ārā.
27 Kolīdz Ahabs dzirdēja šos vārdus, viņš saplēsa savas drēbes un apvilka savām miesām maisu, atturējās no ēdiena, gulēja maisā un staigāja apkārt klusēdams.
28 Un Tā Kunga vārds atkal nāca pār tisbieti Eliju, sacīdams:
29 “Vai tu neesi novērojis, ka Ahabs ir pazemojies Manā priekšā? Ja nu viņš tā ir pazemojies, tad Es nelikšu nelaimei nākt, viņam pašam dzīvam esot, bet Es gan likšu nelaimei nākt pār viņa namu viņa dēla dienās.”
1. Ķēniņu grāmata 22.nodaļa
1 Tā pagāja trīs miera gadi, un nebija nekāda kara starp Aramu un Israēlu.
2 Bet trešajā gadā Jūdas ķēniņš Jošafats devās lejup pie Israēla ķēniņa.
3 Un Israēla ķēniņš sacīja saviem darbiniekiem: “Vai jūs zināt, ka Gileādas Ramota pienākas mums, bet mēs vilcināmies to izraut no aramiešu ķēniņa rokas?”
4 Un viņš vaicāja Jošafatam: “Vai tu esi ar mieru kopā ar mani iesākt karu Gileādas Ramotas dēļ?” Un Jošafats atbildēja Israēla ķēniņam: “Man klāsies, kā tev klāsies, manai tautai – kā tavai tautai, maniem zirgiem – kā taviem zirgiem.”
5 Taču Jošafats ieteica Israēla ķēniņam: “Jel pajautā tomēr, kāds ir Tā Kunga prāts?”
6 Tad Israēla ķēniņš sapulcināja visus praviešus, ap četri simti vīru, un jautāja viņiem: “Vai man iet karot Gileādas Ramotas dēļ vai man neiet?” Un tie sacīja: “Dodies kalnup, jo Tas Kungs viņus nodos ķēniņa rokā.”
7 Bet Jošafats jautāja: “Vai šeit nav vēl kāds no Tā Kunga praviešiem, kuru mēs varētu izjautāt?”
8 Un Israēla ķēniņš sacīja Jošafatam: “Tur ir gan vēl viens vīrs, caur kuru var To Kungu izjautāt. Bet es to ienīstu, jo viņš par mani nav labu liecību devis kā pravietis, bet gan vienīgi ļaunu. Tas ir Miha, Imlas dēls.” Bet Jošafats teica: “Lai ķēniņš tā nerunā!”
9 Tad Israēla ķēniņš pasauca vienu no ierēdņiem un sacīja: “Steidzies atvest Mihu, Imlas dēlu.”
10 Kad Israēla ķēniņš un Jūdas ķēniņš sēdēja ikviens savā tronī, savās goda drānās tērpušies, uz atklāta laukuma pie ieejas Samarijas vārtos, bet visi šie pravieši deva praviešu liecības to priekšā,
11 tad Cedekija, Kenaānas dēls, kas bija darinājis sev dzelzs ragus, sacīja: “Tā saka Tas Kungs: ar tādiem tev jābada Arama, tiekāms tu to būsi pieveicis!”
12 Un visi pravieši pravietoja, tā sacīdami: “Ej cīnīties par Ramotu Gileādā, un tev veiksies labi, jo Tas Kungs to nodos ķēniņa rokā.”
13 Bet vēstnesis, kas gāja, lai atsauktu Mihu, sacīja tam, teikdams: “Redzi, visi praviešu vārdi sludina vienā mutē ķēniņam veiksmi; lai tavs vārds būtu tāds pats kā viņu vārds: sludini labu!”
14 Bet Miha sacīja: “Tik tiešām, ka Tas Kungs ir dzīvs, tikai to, ko Tas Kungs ar mani runās, es runāšu viņam!”
15 Un viņš nogāja pie ķēniņa, un ķēniņš viņam sacīja: “Miha, vai mums iet karot pret Ramotu Gileādā vai neiet?” Un tas sacīja: “Dodies kalnup, tev būs veiksme, jo Tas Kungs to nodos ķēniņa rokā!”
16 Bet ķēniņš sacīja tam: “Cik reizes man likt tev ar zvērestu apstiprināt, ka tu ar mani nerunāsi neko citu kā vienīgi to, kas ir patiesība Tā Kunga Vārdā.”
17 Tad Miha sacīja: “Es redzēju visu Israēlu izklīdinātu pa kalniem kā avis, kurām nav gana. Un Tas Kungs sacīja: tiem nav vairs valdnieka; lai tie ikviens ar mieru atgriežas savā namā!”
18 Un Israēla ķēniņš sacīja Jošafatam: “Vai es tev nesacīju, ka viņš man nekad nesludina labu, bet tikai ļaunu vien?”
19 Bet Miha turpināja: “Tādēļ klausies Tā Kunga vārdu, es redzēju to Kungu sēžam uz Sava troņa, un visi debesu pulki stāvēja Viņa labajā un kreisajā pusē.
20 Tad Tas Kungs sacīja: kas samulsinās un pierunās Ahabu, lai viņš dodas kalnup un krīt Gileādas Ramotā? – Un viens runāja šā, bet otrs tā,
21 kamēr iznāca kāds gars un nostājās Tā Kunga priekšā un sacīja: es viņu samulsināšu. – Un Tas Kungs tam jautāja: kādā veidā?
22 Un tas sacīja: es iziešu un kļūšu par melu garu visu viņa praviešu mutē. – Un Viņš sacīja: tu viņu samulsināsi un pierunāsi, un tas tev arī izdosies. Ej un dari tā.
23 Un redzi, Tas Kungs ielika melu garu visu tavu praviešu mutē. Un Tas Kungs par tevi ir runājis ļaunu.”
24 Bet Kenaānas dēls Cedekija pienāca klāt, iesita Miham pa vaigu un sacīja: “Vai tad tagad Tā Kunga Gars no manis būtu pārgājis uz tevi, lai runātu ar tavu muti?”
25 Un Miha sacīja: “Redzi, tev tas būs jāredz tanī dienā, kad tu no vienas iekštelpas bēgsi otrā, lai paslēptos.”
26 Un Israēla ķēniņš sacīja: “Paņem Mihu un aizved to atpakaļ pie pilsētas vārtu sarga Amona un pie ķēniņa dēla Joasa
27 un saki tā: tā saka ķēniņš: iemetiet šo cietumā un ēdiniet viņu ar bada maizi un ar bada ūdeni, līdz es laimīgi pārnākšu atpakaļ.”
28 Bet Miha sacīja: “Ja tu tiešām pārnāksi sveiks, tad Tas Kungs nav ar manu muti runājis.” Un viņš arī sacīja: “Klausaities, visi ļaudis!”
29 Un Israēla ķēniņš un Jošafats, Jūdas ķēniņš, devās uzbrukumā pret Ramotu Gileādā.
30 Un Israēla ķēniņš sacīja Jošafatam: “Es darīšu sevi nepazīstamu un došos cīņā, bet tu apvelc savas drēbes.” Un Israēla ķēniņš pārģērbās un devās kaujā.
31 Un Aramas ķēniņš bija saviem ratu virsniekiem – tādu tam bija trīsdesmit divi – pavēlējis un teicis: “Necīnieties ne ar mazu, ne ar lielu, bet tikai pret Israēla ķēniņu vien!”
32 Un notika, kad ratu virsnieki ieraudzīja Jošafatu, tad tie nodomāja: patiesi, tas ir Israēla ķēniņš, – un tie to ielenca, lai ar to cīnītos, bet Jošafats brēca.
33 Kad ratu virsnieki noprata, ka tas nav Israēla ķēniņš, tad tie nogriezās un nesekoja vairs tam.
34 Un kāds karavīrs nejauši uzvilka loku un trāpīja Israēla ķēniņam starp viņa bruņām un bruņu ķēdēm. Tad ķēniņš sacīja savam ratu vadītājam: “Apgriez ratus un izved mani no cīņas jūkļa, jo es esmu ievainots!”
35 Taču cīņa tai dienā iedegās arvien karstāka, un ķēniņš visu dienu noturējās ratos pret Aramu, bet pret vakaru viņš nomira. Un asinis no brūces satecēja uz ratu grīdas.
36 Tad pa visu karapulku, saulei rietot, atskanēja saucieni: “Ikviens uz savu pilsētu, ikviens uz savu zemi!”
37 Un ķēniņš nomira un tika novests uz Samariju un tur Samarijā arī apglabāts.
38 Kad kalpi mazgāja ķēniņa ratus Samarijas dīķī, suņi laka viņa asinis, kamēr netikles mazgājās tajā ūdenī, kā Tā Kunga vārds bija sacījis.
39 Un, kas vēl stāstāms par Ahabu un viss, ko viņš ir darījis, ziloņkaula nams, kuru tas taisījis, un visas pilsētas, kuras viņš uzcēlis, – tas viss ir rakstīts Israēla ķēniņu Laiku grāmatā.
40 Un Ahabs gūlās pie saviem tēviem, un viņa dēls Ahasja kļuva ķēniņš viņa vietā.
41 Un Israēla ķēniņa Ahaba ceturtajā gadā Asas dēls Jošafats kļuva ķēniņš pār Jūdu.
42 Un Jošafatam bija trīsdesmit pieci gadi, kad tas kļuva ķēniņš, un viņš valdīja divdesmit piecus gadus kā ķēniņš Jeruzālemē. Bet viņa mātes vārds bija Azuba, un viņa bija Šilhija meita.
43 Un viņš staigāja visus sava tēva Asas ceļus un no tiem nenovērsās, darīdams tikai to, kas ir taisns Tā Kunga acīs.
44 Tikai augstieņu svētnīcas gan netika aizliegtas, vēl arvien tauta gāja upurēt kaujamos upurus un kvēpināt uz tām augstienēm.
45 Un Jošafats dzīvoja mierā ar Israēla ķēniņu.
46 Un, kas vēl stāstāms par Jošafatu un visi viņa varoņdarbi, kādus viņš veica un kā viņš karojis,- tas viss ir rakstīts Jūdas ķēniņu Laiku grāmatā.
47 Un viņš izdzina no zemes visus netikļus, kas bija atlikuši no viņa tēva Asas laikiem.
48 Edomā tolaik nebija ķēniņa, bet tikai ķēniņa vietnieks.
49 Jošafats lika taisīt Taršišas kuģus, lai tie varētu doties uz Ofīru pēc zelta. Bet tie tur nenonāca, jo pie Ecjonas Geberas tos sadragāja vētra.
50 Tolaik Ahaba dēls Ahasja sacīja Jošafatam: “Lai mani kalpi brauc kopā ar taviem kalpiem uz kuģiem!” Bet Jošafats to nevēlējās.
51 Un Jošafats gūlās pie saviem tēviem, un tas tika apglabāts pie saviem tēviem sava ciltstēva Dāvida pilsētā. Bet viņa dēls Jorāms kļuva ķēniņš viņa vietā.
52 Un Ahasja, Ahaba dēls, kļuva Israēla ķēniņš Samarijā Jūdas ķēniņa Jošafata septiņpadsmitajā valdīšanas gadā. Un tas valdīja pār Israēlu divus gadus.
53 Un viņš darīja to, kas ļauns Tā Kunga acīs, un staigāja sava tēva ceļus un arī savas mātes ceļus, un arī Nebata dēla Jerobeāma ceļus, kas pavedināja Israēlu grēkot.
54 Un viņš kalpoja Baalam un pielūdza to, un viņš sadusmoja To Kungu, Israēla Dievu, ar visu, ko viņa tēvs bija darījis.