Ecēhiēla grāmata 13.nodaļa
1 Un atkal pār mani nāca Tā Kunga vārds:
2 “Cilvēka bērns, sludini pret Israēla praviešiem, saki tiem, kas pravieto no savas paša sirds: klausaities Tā Kunga vārdu:
3 tā saka Tas Kungs: bēdas tiem sirdsapziņu zaudējušiem praviešiem, kas seko savam pašu prātam un nav nekā redzējuši!
4 Tavi pravieši, Israēl, ir kļuvuši kā lapsas sagrautos mūros.
5 Viņi nav stājušies priekšā plaisājumiem sienās un nav cēluši mūri ap Israēla namu, lai tas varētu pastāvēt cīņā Tā Kunga dienā.
6 Viņu redzētās parādības bija viltus, un viņu pravietojumi meli, kad tie sacīja: tā saka Tas Kungs, – kaut gan Tas Kungs viņus nebija sūtījis, bet viņi gaidīja, ka viņu vārdi piepildīsies.
7 Vai jūsu redzētās parādības nebija viltus un jūsu pravietojumi meli, kad jūs sacījāt: tā saka Tas Kungs, – kaut gan Es neko nebiju teicis?
8 Tādēļ saka Dievs Tas Kungs: tāpēc ka jūs runājāt māņus un skatījāt melu parādības, Es celšos pret jums, saka Dievs Tas Kungs.
9 Es pacelšu Savu roku, un tā kritīs uz tiem praviešiem, kas redz viltus parādības un pravieto melus. Tiem nebūs būt Manas tautas draudzē, tiem nebūs būt ierakstītiem Israēla nama cilts grāmatā un tiem nebūs atgriezties Israēla zemē, lai jūs atzītu, ka Es esmu Dievs Tas Kungs.
10 Tādēļ, jā, tādēļ, ka tie maldina Manu tautu, sacīdami: miers, kad nav miera, un, kad tauta uzceļ sienu, tad tie to tikai apmet ar kaļķiem.
11 Saki šiem apmetējiem: tā sabruks! – Kad nāks stiprs lietus un Es likšu krist lieliem krusas gabaliem, un plosīsies viesulis,
12 tad siena sabruks, un jums zobgalīgi jautās: kur tad nu palika jūsu kaļķu apmetums?
13 Tādēļ saka Dievs Tas Kungs: Es sūtīšu dusmās viesuli un Savā bardzībā stipru lietu, un Savā dusmu karstumā krusas gabalus, lai tie visu iznīcina.
14 Es saārdīšu sienu, ko jūs apmetāt ar kaļķiem, Es to nogāzīšu pie zemes, ka tās pamati top redzami. Kad tā kritīs, arī jūs aiziesit bojā zem drupām, lai jūs beidzot atzītu, ka Es esmu Tas Kungs.
15 Kad Es tad būšu izlējis Savas dusmas pār to sienu un pār tiem, kas to apmeta ar kaļķiem, tad ļaudis jums sacīs: tur nav vairs ne sienas, nedz arī to, kas viņu apmeta ar kaļķiem, –
16 nav vairs Israēla praviešu, kuri pravietoja Jeruzālemei un skatīja tai miera parādības, kaut arī miera nebija, saka Dievs Tas Kungs,
17 tu, cilvēka bērns, griez savu vaigu pret savas tautas meitām, kuras pēc savām iedomām pravieto; sludini pret tām.
18 Un saki: tā saka Dievs Tas Kungs: vai tām sievām, kas šuj burvju apsējus katrai roku locītavai un izgatavo katra lieluma galvassedziņas, lai gūstītu dvēseles! Jūs gūstāt dvēseles, kas pieder Manai tautai; un savas dvēseles jūs gribat paturēt dzīvas?
19 Jūs laupāt Man svētumu Manas tautas acīs par kādām saujām miežu un par kādiem kumosiem maizes un nokaujat dvēseles, kurām nebija mirt, un paturat dzīvas tās dvēseles, kurām nebija dzīvot, stāstīdamas melus Manai tautai, kas melus labprāt arī uzklausa.
20 Tādēļ Dievs Tas Kungs saka tā: Es celšos pret jūsu burvju apsējiem, ar ko jūs gūstāt dvēseles kā putnus. Es jums tos izraušu no rokām un tās dvēseles, kuras jūs gūstāt, Es palaidīšu vaļā kā putnus.
21 Un Es saplēsīšu jūsu galvassedziņas un atsvabināšu Savu tautu no jūsu rokām. Tā vairs nebūs jūsu rokā par laupījumu, un jums būs atzīt, ka Es esmu Tas Kungs.
22 Tādēļ ka jūs apbēdinājāt taisno sirdis ar meliem, to taisno, kurus Es negribēju apbēdināt, un tāpēc ka jūs stiprinājāt bezdievju rokas, tā ka viņi neatgriezās no sava ļaunā ceļa, lai paliktu dzīvi,
23 tad arī jums vairs nebūs skatīt viltus parādības un nebūs pravietot. Bet Es izraušu Savu tautu no jūsu rokām, un tad jūs arī atzīsit, ka Es esmu Tas Kungs.”
Ecēhiēla grāmata 14.nodaļa
1 Tad atnāca pie manis kādi no Israēla vecajiem un nosēdās manā priekšā.
2 Un pār mani nāca Tā Kunga vārds:
3 “Cilvēka bērns, šie vīri ir ieslēguši savus elkus savā sirdī un, celdami tos savu acu priekšā, apgrēkojas. Vai lai Es tad atļautu Sevi tādiem vēl izjautāt?
4 Tādēļ runā tu ar tiem un saki tiem: tā saka Dievs Tas Kungs: kad kāds no Israēla nama ir ieslēdzis savus elkus savā sirdī un, tos celdams savu acu priekšā, apgrēkojas un tomēr griežas vēl pie pravieša, tad Es, Tas Kungs, tam atbildēšu pēc viņa elku daudzuma,
5 lai Israēla namam, kas no Manis atkāpušies savu elku dēļ, tas ķertos pie sirds.
6 Tādēļ Israēla namam saki: tā saka Dievs Tas Kungs: atgriezieties! Atstājieties no saviem elkiem un novērsiet savas acis no visām savām negantībām!
7 Jo, ja kāds no Israēla nama un no tiem svešiniekiem, kas Israēla vidū dzīvo, atsakās no Manis un pieķeras ar savu sirdi elkiem un, tos celdams savu acu priekšā, apgrēkojas, un tomēr griežas vēl pie pravieša, lai Mani par šīm lietām izjautātu, tad Es, Tas Kungs, viņam pats arī atbildēšu.
8 Es griezīšu savu vaigu pret šo vīru, pārvērtīšu to par brīdinātāju paraugu un sakāmvārdu un izdeldēšu to no Savas tautas vidus, lai jūs atzīstat, ka Es esmu Tas Kungs.
9 Bet, ja kāds pravietis aizraujas un maldos ko nosaka, tad Es, Tas Kungs, viņu esmu maldinājis; Es izstiepšu Savu roku pret viņu un to izdeldēšu no Savas Israēla tautas vidus.
10 Tā tie abi cietīs sodu par savu pārkāpumu, kā jautātājs, tā arī pravietis,
11 lai Israēla nams vairs nenomaldās no Manis un neaptraipa sevi ar saviem pārkāpumiem. Tad tie būs Mana tauta, un Es būšu viņu Dievs,” – tā saka Dievs Tas Kungs.
12 Tad atkal pār mani nāca Tā Kunga vārds:
13 “Cilvēka bērns, ja kāda zeme apgrēkotos pret Mani, atkāpdamās no Manis, un Es izstieptu Savu roku pret to, atņemtu tai maizes krājumus, tai uzsūtītu badu un iznīcinātu cilvēkus un lopus
14 un ja šie trīs vīri – Noa, Daniēls un Ījabs – atrastos viņu vidū, tad tie izglābtu sava taisnīguma dēļ vienīgi savas dvēseles, saka Dievs Tas Kungs.
15 Ja Es sūtītu meža zvērus kādā zemē, ka tie iznīcinātu ļaudis un tā paliktu bez iedzīvotājiem un taptu par tuksnesi, un ja neviens tur nestaigātu aiz bailēm no zvēriem
16 un šie trīs vīri tomēr atrastos tai zemē, – tik tiešām, ka Es dzīvoju, saka Dievs Tas Kungs, – tie neizglābtu ne dēlus, ne meitas, tie izglābtos tikai paši, bet zeme paliktu par tuksnesi.
17 Jeb kad Es sūtītu zobenu pār šo zemi un sacītu zobenam: ej un staigā pa šo zemi! – un Es iznīcinātu tai zemē cilvēkus un lopus
18 un tie trīs vīri atrastos viņu vidū, – tik tiešām, ka Es dzīvoju, saka Tas Kungs, – tie neizglābtu ne dēlus, ne meitas, tie izglābtu tikai paši sevi.
19 Jeb kad Es sūtītu mēri šai zemē un izgāztu Savas dusmas asinīs pār to, un iznīcinātu cilvēkus un lopus,
20 un Noa, Daniēls un Ījabs atrastos viņu vidū, – tik tiešām, ka Es dzīvoju, saka Dievs Tas Kungs, – tie neizglābtu ne dēlus, ne meitas, bet izglābtu ar savu taisnīgumu tikai paši savas dvēseles.
21 Un tomēr Tas Kungs teica tā: jebšu Es arī sūtītu pār Jeruzālemi Savas četras ļaunās sodības: zobenu, badu, meža zvērus un mēri, lai iznīcinātu cilvēkus un lopus,
22 tad tomēr tur paliks pulciņš izglābto, kas izvedīs no turienes dēlus un meitas. Kad tie ieradīsies pie jums un jūs redzēsit viņu ceļus un visus viņu darbus, tad tas jums būs par mierinājumu Jeruzālemes nelaimē un visās šīs pilsētas ciešanās, ko Es tai sūtīju.
23 Tas jums būs par mierinājumu, kad jūs redzēsit viņu ceļus un visus viņu darbus, un atzīsit, ka tas nav noticis bez iemesla, ko Es tai esmu darījis,” saka Dievs Tas Kungs.
Ecēhiēla grāmata 15.nodaļa
1 Un atkal pār mani nāca Tā Kunga vārds:
2 “Cilvēka bērns! Vai vīnakoka koksne ir pārāka par citu koksni, tāpat arī vīnakoka stīga, kas atrodas meža koku starpā?
3 Vai tā derīga lietaskokam, vai no tās taisa kaut vadzi, kur pakārt kādu priekšmetu?
4 To taču met ugunī, lai tā tur sadeg. Un, kad sadeguši stāda abi gali un apdedzis arī tā vidus, vai tad tas vēl kam derīgs?
5 Redzi, kad tas vēl bija vesels, tas nebija nekur lietojams, kur nu vēl, kad tas sadedzis un apdedzis, lai tas būtu kam derīgs!
6 Tādēļ saki: tā saka Tas Kungs: kā Es vīnakoku meža koku starpā nodevu ugunij kā malku, lai tā to aprij, tā Es nodošu arī Jeruzālemes iedzīvotājus.
7 Es vērsīšu Savu vaigu pret tiem: no uguns tie būs gan glābušies, bet uguns tos tomēr aprīs, lai jūs atzītu, ka Es esmu Tas Kungs, kad Es nostājos pret tiem
8 un daru zemi par tuksnesi, tādēļ ka tie atkāpušies no Manis,” – tā saka Dievs Tas Kungs.