← Atpakaļ uz lasīšanas plānu

Ecēhiēla grāmata 31.nodaļa

1 Vienpadsmitā gada trešā mēneša pirmajā dienā pār mani nāca Tā Kunga vārds:
2 “Cilvēka bērns, runā uz faraonu, Ēģiptes ķēniņu, un viņa ļaudīm: kam tu līdzinājies savā varenumā?
3 Tiešām, tu biji līdzīgs ciedra kokam Libānā ar skaistiem zariem, kupliem un ēnainiem, un slaidu augumu, tā ka ciedra galotne iesniedzās pašos mākoņos.
4 Ūdens bija izaudzējis to lielu, un apakšzemes ūdeņi lika tam stiepties arvien garākam, to straumes tecēja visapkārt ap tā saknēm, un savus strautiņus tie sūtīja līdz pārējiem kokiem laukā.
5 Tādēļ tas pacēlās augumā pār visiem kokiem laukā, tā sīkie zari kļuva kupli un lielie stiepās garumā no bagātās apūdeņošanas.
6 Visādi putni apakš debess taisīja ligzdas tā zaros, visādi lauku zvēri laida pasaulē savus bērnus apakš tā vainaga, un tā pavēnī dzīvoja daudzas tautas.
7 Skaists tas bija savā diženumā un savu zaru kuplumā, jo tā saknēm bija ūdens papilnam.
8 Ciedru koki Dieva dārzā to nepārspēja, cipreses tam netika līdzi ar saviem zariem, platānām nebija tādu zaru kā tam. Neviens koks Dieva dārzā nevarēja ar to mēroties skaistuma ziņā.
9 Es to darīju tik skaistu ar tā zaru kuplumu, ka visi Ēdenes koki, kas ir Dieva dārzā, to apskauda.
10 Tādēļ tā saka Dievs Tas Kungs: tāpēc ka tas tā izslējies augumā un ar savu galotni pacēlies līdz padebešiem un ka arī tā sirds uzpūtusies tā lielā augstuma dēļ,
11 Es to nodevu kādas varenas tautas rokā, kas ar to var rīkoties pēc patikas: Es to atstūmu tā ļaunprātības dēļ.
12 Tad sveši, kas paši briesmīgākie tautu starpā, to nocirta un aizsvieda prom: tā zari nokrita uz kalniem un visur ielejās, tie salauzti mētājās visapkārt pa gravām. Visas tautas aizgāja no šā koka pavēņa un to atstāja.
13 Uz nogāztā koka stumbra nolaidās visādi debess putni, un visi lauku zvēri metās uz tā zariem,
14 lai pie ūdens augušie koki nelepojas ar savu lielo augumu un necenšas sniegties ar savu galotni līdz mākoņiem, un lielie to starpā, kas apgādāti ar ūdeni, lai nedižojas ar savu lielumu, jo tie visi ir nāvei lemti, tiem jānogrimst pazemē pie tiem cilvēku bērniem, kas jau nogrimuši bedrē.
15 Tā saka Dievs Tas Kungs: tanī dienā, kad tas nogrima pazemē, Es liku apakšzemes ūdens plūsmai tērpties sērās, Es apturēju tās tecējumu, tā ka apstājās plūst lielie ūdeņi. Libanonam Es liku tīties tā dēļ sēru tērpā, un visi lauku koki nokalta.
16 Tā kritiena dunoņā Es liku notrīcēt tautām, kad Es tam liku noslīgt pazemē pie tiem, kas jau nogrimuši bedrē. Un visi Ēdenes koki pamazām apakšzemē nomierinājās, izlasītie un labākie Libanonā, visi, kas bija ar ūdeni bagātīgi veldzēti.
17 Tie nogrima līdz ar ciedra koku pazemē pie zobena nokautajiem, kas agrāk dzīvoja tā pavēnī tautu starpā.
18 Kam tad tu no Ēdenes kokiem esi līdzīgs godībā un lielumā? Arī tu nogrimsi ar Ēdenes kokiem pazemē un tur gulēsi neapgraizītu, zobena nokautu vidū. Tāds ir faraons un visa viņa godība,” – tā saka Dievs Tas Kungs.

Ecēhiēla grāmata 32.nodaļa

1 Divpadsmitā gada divpadsmitā mēneša pirmajā dienā pār mani nāca Tā Kunga vārds:
2 “Cilvēka bērns, dziedi raudu dziesmu par faraonu, Ēģiptes ķēniņu, un saki viņam tā: tevi pielīdzināja jaunam lauvam tautu starpā, bet tu biji kā krokodils ūdenī savās upēs, duļķoji ūdeni ar savām ķepām un uzvandīji dūņas.
3 Tādēļ tā saka Dievs Tas Kungs: Es metīšu pār tevi Savu tīklu daudzu tautu pulkā, tās tevi ievilks Manos valgos.
4 Es tevi tad izmetīšu ārā uz sausuma, uz klaja, plaša lauka; visi putni apakš debess nolaidīsies uz tevi, un visi zvēri virs zemes paēdīsies no tevis.
5 Tad Es nometīšu tavu miesu uz kalniem un pildīšu ielejas ar tavu maitu.
6 Un Es dzirdināšu zemi līdz pat kalniem ar asinīm, kas no tevis izplūst, un ar tevi būs pildītas arī strautu gultnes.
7 Un, kad Es tevi būšu izdzēsis, Es aizsegšu debesis un aptumšošu debesu zvaigznes; sauli Es apklāšu ar mākoņiem, un mēness vairs nespīdēs.
8 Visus debess spīdekļus Es tevis dēļ aptumšošu un apklāšu tavu zemi ar tumsu, tā saka Dievs Tas Kungs.
9 Tad Es apbēdināšu daudzas tautas, kad Es likšu izplatīties ziņai par tavu bojā eju starp tautām un valstīs, ko tu nepazini.
10 Es darīšu, ka daudzas tautas uztrauksies par tevi izbailēs, un viņu ķēniņiem mati celsies stāvus par tevi, kad Es pacelšu Savu zobenu viņu priekšā; un tie ikviens nemitīgi drebēs par savu dzīvību tavas krišanas dienā.
11 Jo tā saka Dievs Tas Kungs: Bābeles ķēniņa zobens nāks pār tevi.
12 Ar varonīgu karavīru zobeniem Es gāzīšu tavu godību, tie visi ir paši niknākie tautu starpā; tie iznīcinās Ēģiptes diženumu, viss tās jaukums aizies bojā.
13 Es iznīcināšu arī visus kustoņus pie tās daudzajiem ūdeņiem, tā ka tos vairs nesajauks ne cilvēka, ne lopa kāja.
14 Tad atkal kļūs dzidri ēģiptiešu ūdeņi, un viņu upes tecēs kā eļļa, saka Dievs Tas Kungs,
15 kad Es Ēģiptes zemi padarīšu par tuksnesi, kad tā kļūs kaila, zaudēs visu, kas tajā bija pārpilnībā, un būs tukša un kad visiem zemes iedzīvotājiem Es likšu aiziet bojā, lai tie atzīst, ka Es esmu Tas Kungs.
16 Tā ir raudu dziesma, kas jādzied sūdzoties un vaimanājot, tā dažādu tautu meitām jādzied sērās par Ēģipti un tās godību,” saka Dievs Tas Kungs.
17 Un divpadsmitā gada divpadsmitā mēneša piecpadsmitajā dienā pār mani nāca Tā Kunga vārds:
18 “Cilvēka bērns, dziedi raudu un vaidu dziesmu par Ēģiptes godības galu, tu un varenu tautu meitas, un nogremdē to pazemē pie tiem, kas jau nogrimuši bedrē:
19 kādā ziņā tu esi kaut kā pārāks savā mīlīgumā par citiem? Kāp lejup zemē un paliec pie neapgraizītiem.
20 Tiem jānoslīgst zobena nokauto vidū. Zobens jau sagatavots. Vediet šurp Ēģipti un visu tās godību!
21 Tad paši izcilākie no drošsirdīgajiem karavīriem no pazemes vidus uzsauks Ēģiptei un tās palīgiem: tie ir nonākuši šurp pazemē, tie guļ neapgraizīti, zobena nokauti. –
22 Tur ir Asura ar visu savu karapulku, viņu kapi ir ap to visapkārt, tie visi ir nokauti, no zobena krituši.
23 Viņu kapi atrodas bedres vistumšākajā dziļumā, un tās karavīri visapkārt ap tās kapu, tie visi ir nokauti, no zobena krituši, tie, kas citkārt izplatīja briesmas un šausmas dzīvo zemē.
24 Tur ir Ēlāms ar visu savu karapulku visapkārt ap tā kapu, tie visi nokauti, krituši no zobena, tie nogrimuši neapgraizīti pazemē, tie, kas citkārt izplatīja briesmas un šausmas dzīvo zemē un tagad pārdzīvo savu kaunu pie nogrimušajiem bedrē.
25 Nokauto vidū tam ierādīta guļas vieta ar visiem tā karavīriem. To kapi atrodas visapkārt ap viņu. Tie visi ir neapgraizīti, zobena nokauti, tādēļ ka tie kādreiz izplatīja briesmas un šausmas dzīvo zemē; tagad tie cieš savu kaunu starp nogrimušajiem bedrē, tie guldīti nokauto vidū.
26 Tur ir Mesehs un Tubals ar visu savu pulku, kuru kapi atrodas viņiem visapkārt. Tie visi ir neapgraizīti, zobena nokauti, tādēļ ka tie izplatīja briesmas un šausmas dzīvo zemē.
27 Tie neguļ pie jau senlaikos kritušajiem neapgraizītiem varoņiem, kas nogrimuši pazemē ar visām savām bruņām, kam viņu zobeni likti zem galvas un viņu vairogi uz viņu kauliem, tāpēc ka kādreiz valdīja bailes viņu varoņa spēka priekšā dzīvo zemē.
28 Tā arī tevi, Ēģipte, satriektu guldīs starp neapgraizītiem, un tu gulēsi to vidū, kas ar zobenu nokauti.
29 Tur ir Edoma, tās ķēniņi un visi tās valdnieki, kas, kaut gan varoņi, tomēr likti pie zobena nokautajiem, tie guļ pie neapgraizītiem, pie tiem, kas nogrimuši bedrē.
30 Tur ir kopā visi ziemeļu valdnieki un visi sidonieši, kas nogrimuši pie nokautiem un kaunā likti kaut gan reiz bijuši šausmu iedvesēji un varoņi būdami. Tie guļ neapgraizīti līdzās ar zobenu nokautajiem un pārdzīvo savu kaunu kopā ar nogrimušajiem bedrē.
31 Kad faraons visu to redzēs, lai viņš iepriecinās un samierinās par visu savu godību. Faraons ir ar zobenu nokauts un kopā ar viņu viss viņa karaspēks, tā saka Dievs Tas Kungs.
32 Jo Es viņam esmu licis izplatīt briesmas un šausmas savā priekšā dzīvo zemē, un viņš gulēs neapgraizīto vidū līdzās ar zobenu nokautiem, faraons un visa viņa godība,” – tā saka Dievs Tas Kungs.