← Atpakaļ uz lasīšanas plānu

Hozejas grāmata 11.nodaļa

1 Kad Israēls bija jauns, Es viņu, Savu dēlu, iemīlēju un atsaucu šurpu no Ēģiptes.
2 Bet, ja Israēla ļaudis saucu tagad, tad viņi novēršas no Manis, nes ziedojumus baaliem un kvēpina elka dieviem.
3 Es satvēru Efraima rokas un vadīju viņu, bet viņi neievēroja, ka Es viņiem palīdzēju.
4 Ar cilvēciskām saitēm Es viņus vilku pie Sevis, ar mīlestības saitēm, Es padarīju vaļīgākas jūga sakas ap viņu kakliem un ēdināju viņus.
5 Viņi neatgriezīsies gan vairs uz Ēģiptes zemi, taču Asurs būs viņu ķēniņš, jo viņi negrib atgriezties pie Manis.
6 Zobens pakļaus sev viņu pilsētas, satrieks viņu cietokšņus un aprīs viņu diženākos viņu padomu dēļ.
7 Mana tauta ir piekususi, lai atgrieztos pie Manis, un, kad viņai to sludina, tad neviena sirds neceļas šiem vārdiem pretī.
8 Bet kā Es lai rīkojos ar tevi, kā Es tevi lai atstāju, Efraim, kā lai Es nododu tevi citu rokās, Israēl? Vai lai Es vienkārši nepārvēršu tevi par Admu un nesagrauju drupās kā Ceboimu, kad abas šīs pilsētas tika izpostītas? Bet Mana sirds noskaņota citādi, Es esmu par daudz dedzīgs Savā žēlsirdībā,
9 lai Es rīkotos pēc Savu dusmu versmes un lai Es izšķirtos Efraimu iznīcināt galīgi. Jo Es esmu Dievs un ne cilvēks, Es esmu Svētais tavā vidū, bet Es nenākšu pie tevis Savu dusmu bargumā.
10 Tad viņi sekos Tam Kungam, un Viņa balss būs skaļa kā lauvas rūkoņa. Un, Viņam lauvas balsī runājot, drebēdami nāks bērni no rietumu puses.
11 Un tie, kas Ēģiptē, arī nāks drebēdami kā putni, un tie, kas Asura zemē, nāks kā baloži. Un tad Es viņus nometināšu viņu mājokļos, saka Tas Kungs.

Hozejas grāmata 12.nodaļa

1 Efraims no visām pusēm Mani ielenc ar meliem un Israēla nams ar viltu. Bet arī Jūda neturas stingri pie Dieva – svētā un uzticīgā.
2 Efraims lokās katrai spēcīgākai vēsmai līdzi un skrien pakaļ austrumu vējam. Katru dienu viņš vairo postu; ar Asuru viņi slēdz derību, un eļļu viņi izved uz Ēģipti.
3 Bet ar Jūdu Tas Kungs ies tiesā un piemeklēs Jēkabu saskaņā ar viņa ceļiem, un atmaksās viņam pēc viņa darbiem.
4 Jau mātes miesās viņš satvēra brāli aiz viņa papēža un savā vīra spēka pilnībā viņš cīnījās ar Dievu.
5 Viņš cīnījās ar eņģeli un to uzvarēja, jo viņš raudāja un lūdzās žēlastību. Bētelē viņu tad sastapa Dievs un ar Viņu turpat runāja,
6 Dievs Tas Kungs, debesu karapulku Dievs, Kungs Cebaots ir Viņa vārds.
7 “Tādēļ atgriezies pie sava Dieva, glabā savu žēlsirdību un taisnību, cerē un paļaujies vienmēr uz savu Dievu!”
8 Bet Kānaānam ir rokā nepareizi svari, un viņš labprāt mīl krāpt.
9 Un Efraims saka: “Es esmu bagāts, esmu sev ieguvis pietiekami daudz mantu; visā manā darbā nav nekāda pārkāpuma, ko varētu saukt par grēku!”
10 Bet Es, Tas Kungs, Es esmu tavs Dievs kopš Ēģiptes laikiem un likšu tev atkal dzīvot teltīs, kā tas parasts svētku laikā,
11 un Es runāju uz praviešiem, Es dodu tik daudz atklāsmju, un Es izpaužos ar praviešu muti runātajās līdzībās.
12 Gileādā valda elku kalpība, tādēļ viņi arī iznīks; Gilgalā viņi ziedo vēršus, bet tādēļ arī viņu ziedokļi kļūs kā akmeņu kaudzes tīrumu vagu galā!
13 Jēkabam bija jābēg uz Sīriju, Israēlam bija jāpaliek par kalpu sievas dēļ, un otras sievas dēļ viņš ganīja lopus.
14 Bet pēc tam Tas Kungs lika pravietim izvest Israēlu no Ēģiptes un lika pravietim viņu pasargāt.
15 Bet tagad Efraims Viņu stipri sarūgtina ar saviem elkiem; tāpēc viņu asinis nāks pār viņiem, un Tas Kungs viņiem atmaksās par to pazemojumu, ko viņi Viņam nodara!

Hozejas grāmata 13.nodaļa

1 Kad Efraims runāja, visos radās bailes, un viņš bija ieguvis lielu cieņu Israēlā; bet tad viņi krita grēkā ar Baalu un dabūja tādēļ galu.
2 Bet tagad viņi grēko arvien vairāk; no sava sudraba viņi darina elka dievu tēlus pēc savas iedomas, tas tomēr ir amatnieka roku darbs. Un tomēr viņi augsti teic šos tēlus, sacīdami: “Kas grib šos teļu tēlus skūpstīt, tiem jānes kaujamam upurim dzīvi cilvēki!”
3 Tādēļ viņi kļūs kā agrīnas rīta miglas vāls, kā rīta rasa, kas jau rīta agrumā izzūd, kā pelavas, ko vējš aizpūš no klona, kā dūmi, kas iziet pa skursteni.
4 Es turpretī esmu Tas Kungs, tavs Dievs, jau kopš Ēģiptes laikiem. Cita Dieva bez Manis tev nebūs pazīt un arī neviena cita glābēja kā vienīgi Mani.
5 Es taču gādāju par tevi tuksnesī, saules svelmes izkaltušajā zemē.
6 Bet, kad viņi nu ir atraduši labas ganības, kad viņi paši ir labi paēduši un kad viņiem arī pašiem tālāk pietiek barības, tad viņu sirds kļūst lepna un viņi Mani aizmirst.
7 Tad arī Es pret viņiem kļūšu kā lauva, un kā leopards Es gribu viņiem uzglūnēt ceļmalā.
8 Es viņiem stāšos pretī kā lāču māte, kurai nolaupīti mazuļi, un saplosīšu viņu apcietināto sirdi un aprīšu viņus turpat kā lauva; meža zvēriem būs viņus saplosīt!
9 Israēl, tu grūd sevi postā; vienīgi Es esmu tavs glābiņš un atbalsts.
10 Kur tad nu ir tavs ķēniņš, kas tev palīdzētu visās tavās pilsētās? Un kur ir tavi tiesneši, par kuriem tu teici: dod man ķēniņus un vadoņus?
11 Lai nu arī tā – Es taču tev devu reiz Savās dusmās ķēniņu, un to Es atkal tev atņemšu Savā bargumā!
12 Sakrāti ir Efraima noziegumi, un saglabāti ir visi viņa grēki.
13 Viņam būs jāpiedzīvo sāpes kā dzemdētājai, Viņš ir neizpratīgs bērns, jo, kad laiks pienāk, viņš negrib traukties ārā no mātes miesām.
14 Bet Es gribu atsvabināt viņus no pazemes valsts varas un izglābt no nāves. Nāve, kur ir tava inde un sērgas? Elle, kur ir tavs iznīcības spēks? Un tomēr līdzcietība Manu acu priekšā paliek apslēpta!
15 Lai gan viņš, Efraims, ir auglīgs brāļu vidū, tad tomēr celsies un brāzīsies pāri viņam Tā Kunga rītenis no tuksneša, tā ka izsīks viņa akas un izžūs viņa avoti, un ienaidnieks izlaupīs un aiznesīs projām no viņa dārgumu krātuves visas dārglietas.

Hozejas grāmata 14.nodaļa

1 Samariju izpostīs un pārvērtīs par tuksnesi, jo viņi ir nepaklausīgi savam Dievam; viņiem būs jākrīt no zobena. Viņu mazos bērnus sašķaidīs un viņu grūtās sievas uzšķērdīs ienaidnieki.
2 Atgriezies, Israēl, pie Tā Kunga, sava Dieva, jo tu esi kritis sava pārkāpuma dēļ!
3 Iegaumējiet labi savā prātā šos vārdus, atgriezieties pie Tā Kunga un sakait Viņam: “Piedod mums visus mūsu pārkāpumus un esi mums žēlīgs, tad mēs atnesīsim ziedam nevis vēršus, bet mūsu lūpu upurus.
4 Asurs nebūs vairs mūsu glābējs, mēs nejāsim vairs ar zirgiem un neteiksim vairs nevienam no mūsu roku darinājumiem: tu esi mūsu dievs! – Tikai pie Tevis lai bāri atrod žēlastību.”
5 Es griezīšu par labu viņu atkrišanu, Es viņus labprāt mīlēšu, jo Manas dusmas pret viņiem izzudīs.
6 Es būšu Israēlam kā rasa, lai viņš ziedētu kā lilija un riestu saknes kā Libānas ciedra koks,
7 un viņa zari lai kupli izplešas uz visām pusēm. Lai viņš tad būtu tik skaists kā eļļas koks, un lai šā koka smarža būtu tik jauka kā Libānas ciedra smarža.
8 Un lai viņi visi atkal sēdētu viņa paēnā, lai viņi pārtiktu no pašu audzētās labības un zaļotu kā vīnakoks; lai atmiņas par to būtu kā Libānas vīns.
9 Efraim, ko Man vairs var nozīmēt tavi elka dievi? Es pats uzklausīšu Efraimu un vadīšu viņu tālāk. Es viņam būšu kā zaļojoša ciprese. Tikai Manī tev jāatrod savi īstie augļi.
10 Kas ir gudrs, lai visu to saprastu, un saprātīgs, lai visu to atzītu? – “Tā Kunga ceļi ir taisni, un taisnie staigā pa tiem, bet pārkāpēji tajos klūp.”