Ījaba 27
1 Un Ījabs turpināja savu sakāmo un sacīja:
2 “Tik tiešām, ka Dievs ir dzīvs, kas man manu taisnību atrāvis, un Visuvarenais, kas līdz izmisumam sarūgtina manu dvēseli,
3 tikmēr, kamēr vēl manās krūtīs ir kāda dzīvības elpa un kamēr vēl manās nāsīs ir Dieva dvesma,
4 nekad manas lūpas nerunās nepatiesību un mana mēle nemēģinās izteikt ko krāpšanas nolūkos!
5 Man ne prātā nenāk piešķirt jums taisnību, un līdz savam pēdējam elpas vilcienam es nenoliegšu pats sev savu nevainību!
6 Es esmu savai taisnībai pieķēries ar visu savu būti un neatteikšos no tās; mana sirdsapziņa mani nenosoda ne par vienu no mana mūža dienām!
7 Maniem ienaidniekiem lai klājas kā ļaundariem, maniem pretiniekiem kā netaisnajiem!
8 Uz ko tad vēl bezgodim cerēt, kad Dievs pārgriež viņa dzīvības pavedienu un atprasa viņa dvēseli?
9 Vai Dievs uzklausīs viņa kliegšanu, kad pāri viņam nolaidīsies posts?
10 Un vai tāds gan var droši paļauties uz Visuvareno, vai viņš var piesaukt Dievu ikkatrā laikā?
11 Es jums labprāt pamācīšu, kāda ir Dieva rīcība, un es neapslēpšu, kam ir nozīme un svars Visuaugstākā acīs.
12 Redzi, jūs visi jau par to paši esat pārliecināti; kāpēc tad jūs tai pašā laikā atrodaties tādu tik tukšu iedomu varā?
13 Lūk, šāds ir Dieva noliktais ļaunā cilvēka likteņa lēmums, un varas darītāji to pašu saņems kā mantojumu no Visuvarenā:
14 ja bērnu pulks tiem vairojas, tad vēl tikai zobenam, un viņu atvašu atvasēm nebūs maizes, ko ar sātu paēst.
15 Kas no tām paliks sveikā, to aizraus kapā mēris, un viņu atraitnēm nebūs pat ko apraudāt.
16 Ja viņam arī sudrabs būtu kā pīšļi kaudzē sabērts un drēbju gabali būtu kā māli grēdās sakrauti,
17 tad, lai gan viņš tās būs krājis, bet taisnie tās apģērbs, un nenoziedzīgie sadalīs viņa sudrabu.
18 Viņš savu namu ir uzcēlis kā kode, kā sargs, kas sastatījis savu būdu.
19 Gan viņš apgulstas kā pārticis vīrs ar visu savu naudu, bet, kad viņš savas acis atdara, tam nekā vairs nav.
20 Dienu viņu moka baiļu nojautas, un nakts laikā viņam visu aizrauj tuksnešainā auka.
21 Austriņa vējš viņu paceļ gaisā, tā ka tam jālido, un strauji aizpūš viņu prom no viņa dzīves vietas.
22 Bez žēlastības raida Dievs uz viņu Savas šautras, un par visu varu viņš gribētu aizbēgt no Viņa rokas.
23 Bet jautrā un ļaunā zobgalībā ļaudis vēl sit par viņu plaukstas, un svelpšana pavada viņu, viņam aizejot no viņa līdzšinējās dzīves vietas.