Ījaba 4
1 Tad temanietis Ēlifass atbildēja un sacīja:
2 “Vai ņemsi ļaunā, ja tev kādu vārdu teiksim? Bet kas gan spētu klusu ciest?
3 Redzi, tu esi daudzus uzmudinājis, nogurušo rokas stiprinājis.
4 Tavs padoms lika uzcelties pakritušam, tu pats iedvesi slābani kļuvušiem ceļiem spēku.
5 Bet tagad, kad tev pašam tas ir uznācis, tad tu esi nokāris galvu, kad tevi pašu tas skar, tad tu esi iztrūcinājies!
6 Vai tava Dieva bijāšana nav arī tava cerība? Un tava dzīves ceļa nevainība – tava paļāvība?
7 Lūdzams apdomā, kas tad, nevainīgs būdams, ir aizgājis bojā? Un no kura laika ir tikuši iznīcināti taisnie?
8 Tik tālu, cik es redzu, tie, kas nelaimei vagu dzinuši un kas varas darbus sējuši, tie tos dabūjuši arī pļaut.
9 Proti, tie iet jau bojā no Dieva dvašas vien, un no Viņa bardzības gara tie iznīkst.
10 Lauvas rūkoņa, vecā lauvas balss ir apklususi, un ir izlūzuši jauno lauvu zobi,
11 bet, ja vecajam lauvam pietrūkst laupījuma, tad tas nobeidzas, un lauvas mātes mazuļiem jāizklīst.
12 Bet pie manis slepeni piezagās vārds, un manas ausis no tā uztvēra tikai čukstus
13 kopā ar nakts parādību ierosinātājām domām laikā, kad miegs pakļauj cilvēkus savai varai;
14 tad mani sagrāba bailes un šaušalas un iztrūcināja visus manus kaulus,
15 kāds gars gāja man garām, un visi mani galvas mati sacēlās stāvus!
16 Bet tad tur stāvēja kāda parādība manu acu priekšā, bet es to nepazinu sejā; tā palika bez kustībām stāvot, bet balsi es dzirdēju čukstam:
17 vai cilvēks var būt taisns Dieva priekšā un mirstīgais šķīsts sava Radītāja priekšā?
18 Redzi, Viņš pat Saviem kalpiem neuzticas, un Saviem eņģeļiem Viņš pierāda vainu –
19 cik vēl vairāk tiem, kas mīt mālu graustā, kas no pašiem pamatiem ir veidojums no pīšļiem, kas ātrāk par kodi tiek sadragāti?
20 Visu laiku no rīta līdz vakaram tie top dauzīti un drupināti, un, neviena nepamanīti, tie pazūd uz visiem laikiem.
21 Vai tā nav? Tik tiešām ir tā: ja viņu telts atbalsta mietu un virvi izrauj, tad viņi mirst, paši nezinādami, kā.