Ījaba 41:1-11
1 Redzi, tātad cerība uzveikt viņu izrādās pilnīgi veltīga: jau viņu uzlūkojot vien, cilvēks sabrūk un jūtas pieveikts.
2 Neviens nav tik trakulīgi pārgalvīgs, ka tas gribētu viņu satraukt, un kurš gan ir tas, kas spētu stāties viņam pretī un palikt sveikā?
3 Kurš visā zemes virsū ir tāds? Un kas var kādam likt pieiet tuvu tam klāt, apgalvojot, ka tādam labi klāsies? Un kurš Man būtu kaut ko nodarījis, tā ka Es viņam to piedotu? Manējs ir viss, kas zem debesīm atrodams!
4 Nē! Es negribu klusēt par viņa locekļiem, nedz par viņa spēku pārpilnību, nedz arī par ķermeņa veidojuma glītumu.
5 Kas jel kad ir atsedzis virsējo kārtu viņa bruņutērpam, kas mēģinājis kaut kā izsprausties cauri viņa mutes divkāršo žokļu noslēgumam?
6 Kas ir atvēris viņa rīkles divkāršo aizsprostu? Viss viņa zobu tuvumā ir šausmu pilns.
7 Lepnas ir viņa bruņu zvīņas, žmaugi piegulošas cita citai kā ciešā kalumā.
8 Viena pieslienas jo cieši otrai, un neviena gaisa strūkliņa nevar izspiesties tām cauri.
9 Cita ar citu tās cieši saskārušās, nedalāmi viena cieši iesaistīta otrā.
10 Viņa šķaudīšana liek uzmirdzēt gaismas atspulgiem, kā pirmie rīta ausmas stari ir viņa acis.
11 No viņa mutes izšaujas liesmas, izsprakšķ veseli dzirksteļu kūļi!