Ījaba grāmata 1.nodaļa
1 Uca zemē mita kāds vīrs, vārdā Ījabs. Šis vīrs bija sirdsskaidrs un taisns, jo viņš bijās Dieva un vairījās no ļauna.
2 Viņam bija dzimuši septiņi dēli un trīs meitas.
3 Un viņam piederēja septiņi tūkstoši sīklopu, trīs tūkstoši kamieļu un pieci simti jūgu vēršu, arī pieci simti ēzeļu māšu un ļoti liels skaits darba roku. Šis vīrs bija viscildenākais starp visiem ļaudīm, kas dzīvoja austrumos.
4 Viņa dēli bija paraduši ikviens savā namā pēc kārtas kopā sanākt un rīkot dzīres. Tie mēdza aicināt un ielūgt arī savas trīs māsas, lai tās kopā ar viņiem ēstu un dzertu.
5 Kad kārtējo dzīru laiks bija apkārt, tad Ījabs sūtīja viņiem savu atgādinājumu un ieteica pašiem svētīties. Viņš svētīja viņus arī pats. Viņš cēlās nākamā dienā agri no rīta un upurēja dedzināmos upurus, atbilstoši viņu skaitam, jo Ījabs mēdza spriest tā: “Varbūt mani dēli ir grēku darījuši un savā sirdsprātā zaimojuši Dievu.” Tā Ījabs darīja allažiņ.
6 Un notika, kādu dienu kad Dieva dēli nāca, lai nostātos Tā Kunga priekšā, tad arīdzan sātans atnāca viņu vidū.
7 Un Tas Kungs sacīja sātanam: “No kurienes tad tu nākdams?” Un sātans Tam Kungam atbildēja un sacīja: “No ceļojuma un no klejojuma pa visu zemes virsu.”
8 Un Tas Kungs sacīja sātanam: “Vai tu esi ievērojis Manu kalpu Ījabu, ka nav virs zemes neviena tāda kā viņš? Šis vīrs ir sirdsskaidrs un taisns; viņš bīstas Dieva un vairās no ļauna.”
9 Tad sātans atbildēja Tam Kungam un sacīja: “Vai Ījabs Dievu velti un bez kāda apsvēruma bīstas?
10 Un vai Tu pats arī neesi gan ap viņu, gan ap viņa namu, gan ap visu, kas tam pieder, uzcēlis aizsargžogu? Tu esi viņa roku pūliņu svētījis, un viņa ganāmpulki ir izpletušies pāri visai zemei.
11 Bet izstiep Savu roku un pieskaries visam tam, kas viņam pieder, – tiešām atklāti viņš no Tevis atsacīsies.”
12 Tad Tas Kungs sacīja sātanam: “Labi, viss, kas tam pieder, lai ir tavā varā, tikai neizstiep savu roku pret viņu pašu.” Un sātans aizgāja projām no Tā Kunga vaiga.
13 Un notika, kādu dienu, kad viņa dēli un viņa meitas ēda un dzēra sava pirmdzimtā brāļa namā,
14 tad kāds vēstnesis atsteidzās pie Ījaba un sacīja: “Patlaban vērši vilka tīrumā arklus, bet ēzeļu mātes atradās līdzās viņiem ganos.
15 Pēkšņi lopiem uzbruka sabieši un tos paņēma, bet jaunos kalpus viņi nokāva ar zobena asmeni; es viens pats izglābos, lai tev to paziņotu.”
16 Un, kamēr tas vēl skaidroja, ieradās kāds cits un sacīja: “Dieva uguns krita no debesīm un sadedzināja gan sīklopus, gan arī jaunos ganu zēnus, tos pilnīgi aprīdama; es viens pats izglābos, lai tev to paziņotu.”
17 Un, kamēr šis vēl stāstīja, nāca kāds cits un sacīja: “Kaldeji izvirzījās trijos pulkos, un tie uzbruka kamieļiem un tos aizveda, bet kalpus tie nogalināja ar zobena asmeni. Es viens pats izglābos, lai tev to paziņotu.”
18 Kamēr tas vēl runāja, atnāca kāds cits un sacīja: “Tavi dēli un tavas meitas ēda un dzēra vīnu sava pirmdzimtā brāļa namā.
19 Un redzi, liela vētra nāca no tuksneša un sagrāba namu aiz visiem tā četriem stūriem; tas sagruva uz jauniešiem, un tie bija pagalam. Es vienīgais izglābos, lai tev to paziņotu.”
20 Tad Ījabs piecēlās un saplēsa savu virsvalku, viņš noskuva kailu savu galvu, nometās zemē un noliecās uz sava vaiga pie zemes,
21 un sacīja: “Kails es esmu nācis no savas mātes klēpja, un kails es atkal aiziešu. Tas Kungs bija devis, Tas Kungs ir ņēmis, Tā Kunga Vārds lai ir slavēts!”
22 Pie visa tā Ījabs nekādu grēku neizdarīja un neizteica nekādu aplamību pret Dievu.
Ījaba grāmata 2.nodaļa
1 Un notika, kādu dienu, kad Dieva dēli nāca, lai nostātos Tā Kunga priekšā, tad arī sātans nāca viņu starpā, lai nostātos Tā Kunga priekšā.
2 Un Tas Kungs sacīja sātanam: “No kurienes tu nākdams?” Un sātans atbildēja Tam Kungam: “Es klejoju apkārt pa zemes virsu un to pārstaigāju.”
3 Un Tas Kungs sacīja sātanam: “Vai tu esi piegriezis vērību Manam kalpam Ījabam, ka nav neviena tāda virs zemes, kāds ir viņš? Viņš ir sirdsskaidrs un taisns vīrs; viņš bīstas Dieva un vairās no ļauna. Vēl arvien viņš stipri turas pie savas sirds skaidrības, kaut arī tu Mani pret viņu esi musinājis un skubinājis viņu nepamatoti padarīt nelaimīgu.”
4 Un sātans atbildēja Tam Kungam un sacīja: “Ādu pret ādu, jo visu, kas ir cilvēkam, viņš dod par savu dzīvību.
5 Ja Tu Savu roku izstieptu un ar sāpēm viņa kaulus un viņa miesu aizskartu, viņš tad tiešām atklāti no Tevis atsacīsies!”
6 Tas Kungs sacīja sātanam: “Redzi, viņš ir tavā varā, bet sargi viņa dzīvību!”
7 Tad sātans aizgāja no Tā Kunga un piemeklēja Ījabu ar ļaundabīgiem augoņiem no viņa kāju pēdām līdz viņa matu galiem.
8 Viņš sev paņēma šķembu, lai ar to kasītos, un apsēdās pats pelnos.
9 Un viņa sieva tam sacīja: “Vai tu stipri vēl turies pie savas sirds skaidrības? Atsaki Dievam un mirsti!”
10 Bet viņš tai sacīja: “Tava runa ir gluži tāda kā nelgu sievu runas! Ja mēs esam no Dieva labu saņēmuši, kā tad lai mēs arī nesaņemam ļaunu?” Visos šais piemeklējumos Ījabs ar savām lūpām tomēr nenogrēkojās.
11 Kad trīs Ījaba draugi dzirdēja par šo nelaimi, kāda pār viņu bija nākusi, tie sataisījās ceļam, ikviens no savas dzīves vietas, – temanietis Ēlifass, šuahietis Bildads un naamatietis Cofars. Un tie vienojās savā starpā kopā noiet pie Ījaba, lai viņu pažēlotu un mierinātu.
12 Un tie pacēla savas acis no tālienes, bet tie viņu vairs nepazina. Tad tie pacēla savas balsis un raudāja. Un tie katrs saplēsa savu virsvalku un kaisīja pīšļus uz savām galvām, tos mezdami pret debesīm.
13 Un tie sēdēja pie viņa zemē septiņas dienas un septiņas naktis; neviens no tiem ar viņu nerunāja ne vārda, jo tie redzēja, cik ļoti lielas bija viņa sāpes.
Ījaba grāmata 3.nodaļa
1 Un Ījabs atvēra savu muti un nolādēja dienu, kad viņš bija dzimis.
2 Un Ījabs izsaucās un sacīja:
3 “Lai izgaist diena, kurā es piedzimu, un nakts, kas vēstīja: saņemtais ir zēns!
4 Šī diena lai top tumsa! Pēc tās no augšienes lai netaujātu Dievs, un dienas spožums lai tai nespīd pāri!
5 Bet tumsa un nāves ēnas lai prasa to atpakaļ kā savējo. Padebešu tumsa lai klājas pār to, un dienas gaismas satumsums lai padara to baismīgu!
6 Tā nakts lai kļūst par tumsas laupījumu! Lai tā nekad netiek ieslēgta gada dienās, un lai tā neiekļūst mēnešu skaitā!
7 Tiešām, šī nakts lai paliek neauglīga, tanī lai neizpaužas prieks!
8 Tie, kas nolād dienu, lai to nolād, tie, kas prot un spēj sakaitināt pat leviatānu!
9 Tumšas lai paliek tās rītausmas zvaigznes: lai tā gaida uz gaismu, bet gaisma lai neparādās, un lai tā nekad neierauga rītausmas smaidu,
10 jo tā nebija aizslēgusi manas mātes klēpi, un līdz ar to bija palikušas nenoslēptas arī bēdas manu acu skatienam.
11 Kādēļ es neesmu nomiris mātes miesās vai gājis bojā, kad es iznācu no mātes klēpja?
12 Kādēļ mans tēvs mani ņēma uz saviem ceļiem, un kādēļ es esmu likts pie mātes krūtīm, lai zīstu?
13 Jo tad jau es būtu apgūlies kapa tumsā, es snaustu, es būtu jau iemidzis, man būtu atpūta
14 kopā ar ķēniņiem un zemes varenajiem – tiem, kas sev par nāves mitekli ir cēluši diženas dusas vietas,
15 vai kopā ar lieliem kungiem, kuriem bija zelts un kas savus namus pildīja pilnus ar sudrabu;
16 vai atkal līdzīgi nelaikā dzimušam bērnam manis vairs nebūtu, vai es būtu izzudis kā zīdainītis, kas gaismas neredzējis.
17 Tur pat bezdievīgie ir mitējušies trakot savās dusmās, un tur atdusa tiem, kuru spēki ir galā,
18 tur apcietinātie gūstekņi visi kopā atrod mieru, tie nedzird darba uzrauga balsi.
19 Tur mazs un liels ir tas pats, un kalps no sava kunga top brīvs.
20 Bet kāpēc gan iekšēja smaguma nospiestam ir dota gaisma un tam, kas sarūgtināts dvēselē, dzīvība?
21 Tiem, kas ilgodamies gaida nāvi, un tās nav? Tiem, kas rok pēc tās vairāk nekā pēc apslēptas mantas?
22 Tiem, kas priecātos par kapa akmeņu kopu, kas gavilētu, ja būtu atraduši savu kapa vietu?
23 Kāpēc Viņš to nedod tam stiprajam vīram, kam viņa ceļš ir naktī apslēpts un kam Dievs izeju ir noslēdzis?
24 Jo, iekāms es vēl savu maizīti ēdu, jau atskan manas nopūtas, un manas vaimanas plūst kā ūdens.
25 Šausmas, kuras es bijos, ir mani aizsniegušas, tas, no kā es vairījos, ir mani sagrābis;
26 un nu man nav miera, man trūkst elpas, un es nedabūju atpūsties, un bēdas nāk uz bēdām.”