Ījaba grāmata 21.nodaļa
1 Ījabs atkal atbildēja un sacīja:
2 “Klausaities, klausaities manu runu, un lai tā aizstāj man jūsu mierinājumus!
3 Atļaujiet man runāt, un pēc maniem vārdiem tad tu vari, cik gribi, zoboties!
4 Vai tad mana sūdzība vēršas pret cilvēkiem, bet vai man nav iemesla savā garā būt nepacietīgam?
5 Pagriezieties šurp pie manis – un jūs sastingsit un liksit roku uz savas mutes!
6 Pat man, tiklīdz es to tikai pieminu, ir jāizbīstas, un manu miesu sagrābj šaušalas!
7 Kāpēc bezdievīgie paliek dzīvi, top veci un pieņemas pat vareni spēkā?
8 Viņu vaigu priekšā ir nostiprinājušies to pēcnācēji, un viņu acu priekšā ir viņu atvašu atvases.
9 Viņu nami stāv neapdraudēti, tiem nevaid it nekādas bailes, un viņus neskar Dieva rīkste.
10 Viņu vērsis aplec un neatstāj teles ālavās, viņu govs atnesas, tā neizmetas.
11 Tie savus mazos zēnus izlaiž kā avju pulkus, un viņu bērni lēkā bariem.
12 Tie ir līksmi ar bungām un cītarām un priecājas ar stabuļu skaņām.
13 Tie savas dienas vada brangi pārtikuši un mierā ieslīgst mirušo valstī.
14 Un, lūk, tomēr tie ir, kas saka Dievam: atkāpies no mums, mums nav nekādas patikas zināt Tavus ceļus!
15 Kas tad ir tas Visuvarenais, ka mēs lai Viņam kalpojam, un ko tas līdz, ka mēs Viņu pielūdzam?
16 Redziet, viņu laime un labklājība tomēr nav viņu rokās, un lai no manis tālu paliek bezdievīgo domāšanas veids!
17 Bet cik bieži tad gadās, ka izdziest bezdievīgo gaismeklis un viņus skar iznīcības pirksts, ka Viņš viņiem piešķir likteņus saskaņā ar Savām dusmām,
18 ka tie kļūst kā salmi vēja varā, kā pelavas, ko virpuļos aiznes lielā auka?
19 Dievs pataupa, jūs sakāt, viņa nelaimi viņa bērniem. Taču Dievam vajadzētu to atmaksāt viņam pašam un tā, lai viņš to mana,
20 ka lai viņa paša acis redz savu postu un lai viņš dzer malku no Visuvarenā bardzības!
21 Un kāda gan tam bēda pēc paša dzīves par savu namu pēc tam, kad pārtraukts viņa ritošo mēnešu skaits?
22 Vai kāds dos pamācības Dievam, Viņam, kas tiesā pat visaugstākos?
23 Te viens nomirst pilns spēka visā mierā, pilnīgi bez rūpēm;
24 viņa slauktuves un podi ir pilni piena, un smadzenes viņa kaulos ir barības spēcinātas;
25 un citam jāmirst dvēseles sarūgtinājumā, un tas nemaz nav baudījis laimes labumus.
26 Un abi vienādi tie guļ kapa smiltīs, un pāri tiem sedzas iznīcība.
27 Redziet, es labi zinu jūsu slepenos sirds nodomus, jūsu aizmugurisko viltu un paņēmienus, ar kādiem jūs man darāt pāri.
28 Ja jūs sakāt: kur tad palicis dižciltīgā mājoklis, un kur ir bezdievīgo telts un iedzīve? –
29 vai tad jūs neesat jautājuši tiem, kas tālus ceļus staigā un kuru zīmes jūs neatstājat bez ievērības?
30 Proti, ka ļaunais glābjas nelaimes dienā un bardzības dienā top pasargāts.
31 Un kas viņam atklāti acīs viņa ceļu pārmet, kas viņu soda, kad tas ko dara?
32 Nē, viņu vēl svinīgi pavada uz pēdējo dusas vietu un izliek pie viņa kapa vēl sardzi.
33 Maigi sedz viņu ielejas velēnas, un viņa dzīves gaitas turpina tālāk visa pasaule, tāpat kā bezgala daudz ir bijis viņam priekšgājēju.
34 Kālab tad jūs mani mierināt ar neīstu patiesību? Jūsu atbildes ir un paliek tikai māņi.”
Ījaba grāmata 22.nodaļa
1 Tad temanietis Ēlifass atbildēja un sacīja:
2 “Vai Dievam no cilvēka ir kāds labums? Nē, ja cilvēks ir prātīgs, tad atlec gan labums pašam.
3 Vai Visuvarenajam ir kāds labums, ka tu esi taisnprātīgs, jeb vai Viņš ko pelna, ka tu nesodīts staigā savus ceļus?
4 Vai tu domā, ka tavas Dieva bijāšanas dēļ Viņš tevi sodītu un ietu ar tevi tiesā?
5 Vai drīzāk jau tava ļaunprātība nav pārāk liela un taviem pārkāpumiem nav gala?
6 Bieži taču tu bez pamata esi izpārdevis tev parādā palikušo tautas brāļu mantu un licis puskailiem novilkt viņu drēbes.
7 Tu netiki izslāpušo ar ūdeni dzirdinājis, tu atrāvi maizes kumosu izsalkušam.
8 Tikai tev kā dūres un spēka vīram piederēja zeme, un tikai augsti cienījamie drīkstēja tajā dzīvot.
9 Tu pats aizraidīji projām tukšā atraitnes, un visam, kas bija bārabērnu rīcībā, tu liki aiziet zudumā.
10 Un tāpēc tev tagad ir izliktas visapkārt lamatas un pēkšņi tev sāk uzmākties bailes.
11 Gaisma tev kļuvusi tumsa, tā ka tu vairs neredzi, un veseli ūdens blāķi klājas pār tevi.
12 Un vai tad Dievs nav tik augsts kā debesis? Un skaties uz zvaigžņu augstumu, cik tās cildenas un tālas!
13 Un tomēr tu vēl spried: ko gan Dievs zina? Vai Viņš caur tumšiem mākoņiem spēj tiesāt?
14 Viņam taču skatu aizsedz padebeši, Viņš neko nevar redzēt, un Viņš kustas vienīgi šurpu turpu pa debesu izplatījumu.
15 Vai tu gribi turēties pie agrākās pasaules ceļiem, pa kuriem ļauni ļaudis reiz staigājuši?
16 Tie, kas priekšlaikus bojā gājuši, kuru dzīves pamatus aizskalojuši plūdi,
17 kas mēdza atkārtoti sacīt uz stipro Dievu: nost no mums! Ko gan mums Visuvarenais var nodarīt?
18 Un taču Viņš bija pildījis viņu mājas ar svētību. Bet bezdievīgo domāšanas veids lai būtu tālu no manis!
19 Taisnie to redz un priecājas, un bezvainīgais smejas par tiem:
20 tiešām, mūsu ienaidnieki ir iznīcināti un uguns aprijusi visu, kas no viņiem pāri palicis!
21 Iedraudzējies taču ar Dievu un saglabā mieru ar Viņu, no tā tev nāks labums.
22 Uzklausi pamācību no Viņa mutes un ieslēdz Viņa vārdus savā sirdsprātā!
23 Ja tu atgriezīsies pie Visuvarenā, tad tu varēsi tikt atkal uzcelts no jauna, ja tu attālināsi grēkus no savas telts.
24 Tiešām, aizmet prom pīšļos neapstrādātā zelta gabalus un apstrādāto dārgo Ofīras zeltu iegremdē upju zvirgzdos,
25 lai tad Visuvarenais būtu tavs visdārgākais zelts un Viņa bauslība lai būtu tavs sudrabs,
26 tikai tad tu pilnā mērā iepriecināts varēsi paļauties uz Visuvareno un pret Dievu uzticībā pacelt savu vaigu.
27 Tu Viņu lūgsi, un Viņš tevi paklausīs, un savus īpašos solījumus Viņam tu varēsi izpildīt.
28 Ja kādu nodomu tu uzsāksi, tad tas tev izdosies, un pār taviem ceļiem spīdēs gaisma.
29 Ja tie vedīs lejup, tu atradīsi spēku pats sev uzsaukt: augšup! – Un pie zemes piespiestiem, bēdīgiem, pazemīgiem Viņš palīdz tikt atkal uz kājām.
30 Pat to, kas nav bez vainas, Viņš izglābs – un izglābs viņu tavu roku šķīstuma dēļ.”
Ījaba grāmata 23.nodaļa
1 Un Ījabs atbildēja un sacīja:
2 “Arī vēl tagad manu žēlošanos jūs uzskatāt par nepielaidību, un tomēr smagi ir nogūlusies pār mani Viņa roka, smagāk, nekā es to varu izteikt savās žēlabās.
3 Ak, kaut es mācētu Viņu atrast, ka es varētu nonākt pie Viņa troņa!
4 Tad es pats izkārtotu savu lietu Viņa vaiga priekšā, un ar pierādījuma vārdiem es turētu pilnu savu muti.
5 Tad es arī dabūtu zināt tos vārdus, ko Viņš man atbildētu, un tad es saprastu, ko Viņš man saka.
6 Vai Viņš tad ar visu Savas varas pilnību cīnītos ar mani? Ak, droši vien ne! Viņš tikai Savu vērību piegrieztu man.
7 Tad kā taisnais es atbildētu Viņam, un uz visiem laikiem es būtu brīvs no sava tiesneša.
8 Bet tomēr, ja es eju uz austrumiem, tad Viņa tur nav, un, ja es eju uz rietumiem, tad es Viņu nepamanu.
9 Ja Viņš darbojas ziemeļos, tad es Viņu nesaredzu, ja Viņš pagriežas uz dienvidiem, tad es Viņu tāpat nesaredzu.
10 Taču manis ieturamo ceļu Viņš zina itin labi, un, ja Viņš mani pārbaudītu, es tiktu atrasts zeltam līdzīgs.
11 Pie Viņa gaitām sējās klāt manu kāju soļi, un Viņa ierādīto ceļu es esmu allaž ieturējis, nenovirzīdamies no tā.
12 No Viņa lūpu dotām pavēlēm es neatrāvos, savās krūtīs es noslēpu Viņa mutes dotos norādījumus.
13 Taču Viņš paliek arvienu tas pats: kas Viņam var pretoties? Un, kad Viņš uz ko pastāv, kas var atbildēt: nē? Ko Viņa prāts vēlas, to Viņš arī piepilda.
14 Tādēļ Viņš arī īstenos, ko Viņš par mani nolēmis, un daudz tādu lietu Viņam arvien ir prātā.
15 Tādēļ es esmu nobijies un trīcu Viņa skata priekšā; visu to pārdomājot, man pat rodas bailes no Viņa!
16 Tas tiešām ir Dievs, kas ir atņēmis drosmi manai sirdij, un Visuvarenais ir man licis drebēt.
17 Un ne ārējo bēdu tumsas dēļ es jūtos iznīcināts un arī ne manis paša dēļ, ko Viņš ietērpis ciešanu tumsā.