Ījaba grāmata 33.nodaļa
1 Bet toties tu pats, Ījab, uzklausi tagad manu runu un uzņem visus manus vārdus ar labi plati atvērtu ausi!
2 Ievēro, ja es tagad atveru savu muti un mana mēle liek sevi visvairāk dzirdēt,
3 tad mani vārdi ir vaļsirdīgi un atklāti kā mana sirds, un, ko manas lūpas zina, to tās arī izrunā neviltoti un nopietnībā.
4 Mani ir radījis Dieva Gars, un Visuvarenā dvaša piešķir man dzīvību.
5 Ja tu to spēj, tad atspēko mani; apbruņojies ar stingriem pierādījumiem un dodies pret mani cīņā!
6 Redzi, es esmu tāds pats kā tu, ja nākas stāties Dieva priekšā, arī es esmu ņemts no zemes.
7 Nē, mana bardzība lai nesabaida tevi, un pārmetumi, kādus es pret tevi vēršu, lai nav tev par smagiem!
8 Tu jau esi pats runājis, manām ausīm klausoties, un es esmu skaidri sadzirdējis atskanam no tavas mutes šādus tavus vārdus:
9 es esmu nevainīgs, bez jebkāda nozieguma, šķīsts, man nav nekādu pārkāpumu!
10 Tiešām, Viņš atrod iemeslu, lai būtu pret mani; Viņš uzskata mani par Savu ienaidnieku.
11 Viņš manas kājas liek siekstā, stingri uzmana visus manus ceļus. –
12 Redzi, tur tev nav taisnības, man tev ir jāatbild, jo Dievs ir daudz augstāks nekā cilvēks.
13 Kādēļ tu esi izteicis pret Viņu pārmetumus, ka Viņš tev uz taviem vārdiem nedodot nekādu atbildi?
14 Patiesībā Dievs runā vienreiz un arī vēl otrreiz, bet to vairs ļaudis neievēro.
15 Sapnī, nakts parādībās, kad jo dziļš miegs nolaidies pār cilvēku, kad tas īsā snaudā iemidzis savā guļasvietā,
16 tad vienumēr Viņš atver cilvēka ausi un brīdina ļaudis ar biedinājumu, apstiprina ar zīmogu, tiem iedveš bijību,
17 lai cilvēku atturētu un atrautu no nodomātā ļaunā darba un īstu vīru pasargātu no lepnības un pārmērīgas pašiedomības,
18 lai paglābtu viņa dvēseli no apakšzemes un viņa dzīvību no bojā ejas caur nāves zobenu vai nāves šautru.
19 Viņš to audzina un pārmāca arī ar ilgstošām un smagu ciešanu pilnām sāpēm uz tā gultas, lauzīdams viņam visus viņa kaulus,
20 tā ka viņam riebj paša dzīvei nepieciešamā dienišķā maize un viņa ēstgribai pat viņa mīļākais ēdiens;
21 viņa miesa izdilst, ka tur nepaliek ko redzēt, un viņa kauli izspiežas, kas citkārt nebija redzami.
22 Tiešām, viņa dvēsele ir jau tuvu klāt pie kapa un viņa dzīvība vietai, kurā valda tikai nāves vara.
23 Un, ja nu tad pār viņu stāv kāds eņģelis kā aizbildnis, kā viens no tūkstošiem, lai nodotu liecību par cilvēka taisnīgumu,
24 un ja tas tad par viņu apžēlojas un saka: izglāb viņu, lai tas nenogrimst kapā, jo es esmu atradis izpirkšanas maksu, –
25 tad viņa miesa atkal pildās ar jaunības spēku, tā ka viņš jūtas pārnests atpakaļ savās senajās jaunības dienās.
26 Viņš tad nāk ar lūgšanām pie Dieva, un Dievs viņu iepriecina; Dievs ļauj viņam skatīt lielā sirdspriekā Savu vaigu, un Dievs tad atdod cilvēkam viņa taisnību.
27 Tāds tad jūtas cilvēku starpā uz taisnas takas un atzīstas: es biju grēkojis, aizskāris taisnību, bet tomēr tas nav man pieskaitīts par ļaunu!
28 Dievs izglāba manu dvēseli no bojā ejas kapā, un mana dzīvība priecājas, skatīdama gaismu! –
29 Redzi, to visu dara tas stiprais Dievs un dara to cilvēkam divun trīskārt,
30 lai viņa dvēseli atturētu no kapa, lai dotu viņam iespēju dzīvības gaismas apstarotam tikt.
31 Ievēro labi, Ījab, uzklausies mani, esi klusu un ļauj man runāt!
32 Ja tev kas ko sacīt, tad atspēko mani; runā, jo man būtu patīkami tevi attaisnot!
33 Bet, ja tev nav iespējams neko teikt, tad klausi mani; ciet klusu, un es tev mācīšu gudrību!”
Ījaba grāmata 34.nodaļa
1 Un Ēlihus turpināja un sacīja:
2 “Dzirdiet, gudrajie, manu valodu, un uzklausiet, zinātāji, mani!
3 Jo auss pārbauda runāto, tāpat kā mute pārbauda ēdamo.
4 Tagad mēs stāsimies pie taisnības pārbaudes, lai mūsu pašu acīm kļūst skaidrs, kas īsti ir labs.
5 Redziet, Ījabs ir apgalvojis: es esmu taisns, bet Dievs tomēr neatzīst man manu taisnību.
6 Neraugoties uz manu taisnību, es esot melis! Sāpīgi duras manī Viņa šautra, kaut es pats esmu bez jebkāda pārkāpuma! –
7 Kur atrast tādu vīru, kāds ir Ījabs, kas nopaļāšanu dzer kā ūdeni,
8 kas stājas sakaros ar ļaundariem, kas labprāt iet vienu ceļu ar bezdievīgiem ļaudīm?
9 Jo viņš saka: tas cilvēkam neko nepalīdz, ka viņš vēlas būt draudzīgs ar Dievu. –
10 Tāpēc, ak, vīri, kam saprāts ir savā vietā, uzklausiet mani! Nekad Dievs nedomā darīt ļaunu, nedz tas Visuvarenais – viltu!
11 Nē, bet gan – kāds kura darbs, tādu Viņš tam piešķir laimi; kāda kura gaita, tāds tam tiek novēlēts liktenis.
12 Nē, patiesi, Dievs neliek notikt ļaunam, un Visuvarenais nesagroza tiesu.
13 Kam ir uzticēta pasaule, ja ne Viņam, un kas ir izveidojis visu plašo izplatījumu?
14 Un, ja nu Viņš visu laiku būtu domājis tikai par Sevi, Savu Garu un Savu dvašu būtu paturējis tikai Sev pašam,
15 tad visa radība kopā iznīktu un cilvēkam būtu jākļūst atkal par pīšļiem.
16 Bet, ja tev ir saprašana, tad paklausi to, ko es saku, un ievēro, kā skan mani vārdi!
17 Vai tas spēj vadīt, kas ienīst taisnību? Jeb vai tu gribi nosodīt un pat izraidīt trimdā Visutaisnīgo, Visuspēcīgo?
18 Viņu, kas saka ķēniņam: necienīgais, – un dižciltīgajiem: ļaundari!
19 Kas neuzlūko valdnieka vaigu, kas neieredz lielo un bagāto vairāk nekā nabagos, jo tie visi ir Viņa roku darbs.
20 Acumirklī viņi nomirst, un nakts vidū tautas top iztrūcinātas un satricinātas un iet bojā. Arī varenos Viņš nobīda pie malas, nemaz cilvēku roku nepakustinot.
21 Viņa acis taču ir nomodā pār cilvēku gaitām, un Viņš allaž redz visus viņu soļus.
22 Un nav tādas krēslas, nedz tik biezas tumsības, lai ļauno darbu darītāji spētu tanī paslēpties.
23 Jo Viņam cilvēks nemaz ilgi nav jānovēro, lai tas būtu spiests ierasties uz tiesu Dieva priekšā:
24 nē, Viņš satriec varenos bez izmeklēšanas, un Viņš pats viņu vietās ieliek pēctečus.
25 Tā Viņš jo labi pazīst viņu darbus, Viņš izdara nakts laikā apvērsumu, tā ka viņi top samalti druskās.
26 Viņš tos izsmej un soda kā ļauna darba darītājus tādā vietā, kur visi to redz,
27 par sodu tam, ka tie no Viņa atkrita un novirzījās, nesekodami Viņa pēdām, un ka tie neprata ievērot visus Viņa ceļus un Viņam sekot,
28 ļaudami nabagu vaimanu kliedzieniem nokļūt pie Viņa, un Viņam bija jāsadzird apspiesto un nomākto kliegšana.
29 Bet, ja Viņš pats ir mierā un izturas mierīgi, kas tad Viņam varētu to pārmest? Un, ja Viņš Savu vaigu apslēpj, kas var Viņu skatīt? Tā valda Viņš tiklab pār veselām tautām, kā arī pār atsevišķiem cilvēkiem vienādā veidā,
30 lai nevalda negodīgi cilvēki, lai nebūtu tādu, kas tvarsta ļaudis ar viltu un kas paši būtu kā slazdi savai tautai.
31 Jeb vai uz Dievu būtu jāsaka: man bija jācieš, es esmu maldījies, es turpmāk vairs negrēkošu;
32 bet to, ko es neredzu, to māci man, ja es esmu darījis netaisnību, tad es to turpmāk vairs nedarīšu.
33 Vai lai Dievs atlīdzina un soda pēc tava prāta, ja tu neesi mierā? Jeb vai Dievam būtu jāsaka: tev – cilvēkam ir jānosaka, kas ir pats labākais un kas vislabāk būtu darāms, ne Man; tātad – ko tu zini, to pasaki atklāti!
34 Prātīgi vīri man piesliesies, un ikviens gudrs vīrs, kas dzirdējis mani, sacīs:
35 Ījabs runā bez dziļākas ieskatīšanās lietu būtībā, un viņa vārdi nav bijuši labi pārdomāti.
36 Lai tad taču pārbauda Ījabu līdz galam, jo viņš ir runājis kā nelietīgs vīrs,
37 jo viņš savam grēkam pieliek vēl arī pārkāpumu; viņš ņirgājas mūsu vidū un vairo savu vārdu skaitu pret to stipro Dievu.”