Ījaba grāmata 38.nodaļa
1 Un Tas Kungs no tuksneša vētras mākoņa atbildēja Ījabam un sacīja:
2 “Kas ir tas, kas Dieva glābšanas nodomus aptumšo ar vārdiem, kuriem nav jēgas?
3 Celies, apjoz kā varonīgs cīnītājs savus gurnus, tad Es tev jautāšu, bet tu Man atbildi!
4 Kur tu biji tolaik, kad Es zemi veidoju? Pasaki to, ja tev ir tāds gudrs prāts!
5 Kas ir noteicis tās samērus – tu laikam to zini? Vai kas pāri tai ir izstiepis mērauklu?
6 Iekš kā iegremdēti tās pamatbalsti, vai kas ir licis tās stūra akmeni,
7 kad visas rīta zvaigznes kopā dziedāja un visi Dieva dēli gavilēja?
8 Un kas noslēdza jūru ar stipriem vārtiem, kad tā, dzīvi burbuļodama, izplūda ārā no savas mātes klēpja
9 tolaik, kad Es mākoņus tai izveidoju par tērpu un ietīstīju to tumsā it kā tinamos autos?
10 Kad Es tai noteicu Savu nolikto robežu un pieliku šai robežai aizšaujamās bultas un durvis,
11 un teicu: līdz šai vietai tu plūdīsi, bet ne tālāk, un šeit lai norimst tavi lepnie viļņi!
12 Vai tu savās mūža dienās jebkad esi pavēlējis aust rītam vai rīta gaismai ierādījis savu vietu,
13 lai tā aptvertu visas zemes malas un lai bezdievīgie tiktu aizbaidīti prom no tās?
14 Zeme pati tad pilnīgi pārvēršas līdzīgi vaskam zem zīmoga, un viss izliekas tad kā goda tērpā.
15 Bet bezdievjiem tiek tās gaisma atrauta, un sitienam paceltais elkonis tiek salauzts gabalos.
16 Vai tu jebkad esi nonācis pie jūras iztekas vai arī pastaigājies pa pasaules jūru tumšākajām dzelmēm?
17 Vai tavā priekšā ir kādreiz vērušies vaļā nāves vārti, un vai tu esi redzējis ieeju ēnu valstī?
18 Vai tu esi aptvēris ar savām acīm bezgalīgos zemes plašumus? Pasaki, ja vien tu visu to zini!
19 Kur ir ceļš, kas ved uz gaismas mājokļiem, un kur ir tumsas mītne,
20 ka tu tumsu spētu novest tās novadā un ka tu tik labi pārzinātu tekas uz tās mājām?
21 Tu jau to laikam droši vien zini, jo tai laikā tu jau biji piedzimis, un tik liels ir tavu mūža dienu skaits!
22 Vai tu esi varējis noiet līdz attālākām sniega krātuvēm, un vai tu esi apskatījis krusas krājumus,
23 kurus Es esmu savācis piemeklējumu laikiem, cīņas un kara dienām?
24 Kur tad ir ceļš turp, kur gaisma dalās, un no kurienes pa visu zemi izplatās austrumu vējš?
25 Kas izrāva lietus plūsmām notekas un ierādīja ceļu pērkona strēlei,
26 lai lietus lītu pār zemi, kurā nav ļaužu, pār klajumu, kur arī nav nevienas dzīvas dvēseles,
27 lai bagātīgi piesātinātas ar veldzi kļūtu postažas un tuksnesis un lai liktu no jauna tanī augt zaļam zelmenim?
28 Vai lietum ir tēvs? Un kas ir tas, kas dzemdina rasas pilienus?
29 No kura mātes klēpja ir cēlies ledus, un kas licis rasties debesu sarmai,
30 kad kā akmeņi sastingst ūdeņi un viļņu spogulis saslēdzas kopā par cietu vāku?
31 Vai tu sēji kopā gaišām saitēm Sietiņa zvaigznes, un vai tu raisīji vaļā Oriona zvaigžņu jostu?
32 Vai tu liec parādīties Zodiaka tēliem pareizā laikā, un vai tu ved Lielo Lāci kopā ar viņa mazuļiem?
33 Vai tu zini debesu likumus, un vai tu nosaki debess valdīšanu pār zemi?
34 Vai tu vari likt savai balsij pacelties līdz pat padebešiem, tā ka straumēm līstošs lietus tevi pilnīgi pārklātu?
35 Vai tad tu izsūti zibeņus, ka tie dodas savās gaitās, un tad tev atkal paziņo: redzi, še mēs esam?
36 Kas gan ir ielicis mākoņu slāņos gudrību, vai kas ir gaisa veidojumam piešķīris saprātu?
37 Kas gan ar savu paša gudrību spēj izskaitīt mākoņus, un kas liek izlieties pār zemi debess ūdens traukiem,
38 kad viss zemes virsus ir sacietējis kā metāla lējums un visas zemes pikas un pītes ir salipušas kopā?
39 Vai tu vari iet lauvas mātes vietā medīt laupījumu un apmierināt lauvēniem plēsoņu izsalkumu,
40 kad tie paši sarāvušies un saduguši tup savās alās vai arī ievilkušies biezoknī guļ glūnēdami?
41 Kas tad krauklim sagādā barību, kad viņa mazuļi jo žēli ķērc pēc Dieva palīdzības, kad tie aiz pārtikas trūkuma klīst apkārt un klīzdami pagurst, būdami jau tuvu nāvei?
Ījaba grāmata 39.nodaļa
1 Vai tev ir zināms kalnu kazu atnešanās laiks, vai tu vari novērot, kad briežu mātes grūsnas staigā?
2 Vai tu vari izskaitīt mēnešus, kad tās tādas staigā, un vai tu zini noteikti, kad tām jāatnesas?
3 Tās notupstas pie zemes uz ceļgaliem, tās slaidi izlaiž pasaulē savus bērnus un pašas viegli atbrīvojas no dzemdību sāpēm.
4 Tad viņu mazuļiem rodas spēks, tie vaļībā izaug lieli; tad tie aiziet projām un vairs neatgriežas pie tām atpakaļ.
5 Kas tad ir brīvībā palaidis meža ēzeli, un kas ir atraisījis valgus ēzeļa kumeļam,
6 kuram tuksnesi Es ierādīju par viņa mājokli un sāls stepi, kur viņam uzturēties?
7 Tas skata ņirgādamies pilsētas drūzmu un trokšņus, tas neklausās uz dzinēju klaigām.
8 Bet viņa skatieniem veras tikai kalni; ko viņš tur saskata, ir ganību vietas, un, kur kāds zaļums, to viņš meklē rokā.
9 Vai meža vērsis nāks labprātīgi tev par kalpu, un vai tas pavadīs nakti pie tavas kūts siles?
10 Vai tu domā meža vērsi siet ar jūgu te pie vagas, un vai tas, sekojot tev pa pēdām, noecēs izartās ielejas?
11 Vai tu vari pilnam uz viņu paļauties, jo viņam daudz spēka? Un vai tu vari uzticēt viņam savus laukus un ražas ievākšanas darbus?
12 Vai tu droši vari būt pārliecināts, ka tas pārnesīs no lauka tavu sēklu un to savedīs tavā klonā?
13 Gan vēlīgi vēdinās arī strausa mātes spārni, bet vai tādēļ jau tā ir stārķu māte ar īpatnējo spārnu švīkoņu un spalvām?
14 Savas olas tā pamet zemē un liek tām izperēties smiltīs;
15 viņa arī pilnīgi piemirst, ka kāja spēj tās samīt un lauku zvēri tās salauzīt gabalos.
16 Tā apietas bargi ar pašas bērniem, it kā tie nebūtu tās, un tā nebēdā, ja pūles bijušas veltas.
17 Tas tāpēc, ka Dievs lielāku gudrību viņai nav piešķīris un arī ar saprātu Viņš to nav apveltījis.
18 Bet, tiklīdz viņa uzsāk skriet, tad tā atstāj kaunā un izsmieklā pat zirgu un viņa jātnieku.
19 Vai tu piešķir zirgam varenu spēku, vai tu apvelc pāri viņa kaklam krēpju rotu?
20 Vai tu māci viņu lēkt kā siseni? Kad tas lepni sprauslā, tas iedveš bailes.
21 Un, kad ielejā kara zirgi ar kājām spārda zemi, tad tie zviedz gavilējot un auļos nesas kaujā.
22 Tam briesmas ir izsmiekls, tas netrīs bailēs, pat kailam zobenam tas negriež ceļu.
23 Uz viņa žvadz bultu maksts, un šķēps un kaujas vāle viz kā liesma.
24 Dunoņā, troksnī un auļos viņš ātri pieveic ceļu un nepagriežas pat tad pa labi, kad atskan taures skaņa.
25 Kad atskan taure, viņš zviedz, tas iztālēm jauš cīņu, jauš karakungu spalgās pavēles, jūt kaujas dunoņu.
26 Vai, taviem ieskatiem klausot, ceļas kaujas vanags un izpleš savus spārnus virzienā uz dienvidiem?
27 Jeb vai, klausot tavas mutes vārdiem, augstu gaisos paceļas ērglis un ceļ arī savu ligzdu tik augstā vietā?
28 Tas mīt un pārnakšņo uz klints, tā cietoksnis ir tur – pāri kraujām un šķautnēm.
29 No turienes tas uzglūn laupījumam, un viņa acis redz tālu.
30 Viņa bērniem patīk dzert asinis, un, kur ir kaut kas nogalināts, tur ir arī viņš.”