Jeremijas 18
1 Šis ir tas vārds, kas nāca pār Jeremiju no Tā Kunga:
2 “Celies un ej podnieka namā, tur Es tev došu Savus norādījumus!”
3 Tad es iegāju podnieka namā, un redzi, viņš kaut ko darināja ar savu podnieka ripu.
4 Un, kad trauks, ko viņš darināja, neizdevās, kā tas ar mālu podnieka rokās gadās, tad viņš pataisīja no tā citu trauku, kā tas viņam tieši patika.
5 Tad atskanēja man atkal Tā Kunga vārds un man sacīja:
6 “Vai tad Es nevaru ar jums, Israēla nams, tāpat darīt kā šis podnieks?” saka Tas Kungs. “Redzi, kā māls podnieka rokā, tā jūs esat Manā rokā, Israēla nams.
7 Vienu brīdi Es runāju ar kādu tautu un valsti, ka Es to gribu izpostīt, izdeldēt un iznīcināt, un draudu tai,
8 bet, ja šī tauta, pret kuru bija vērsti Mani draudi, atgriežas no sava ļaunuma, tad Man kļūst žēl tā posta, ko Es tai biju lēmis.
9 Un citreiz Es runāju par kādu tautu un kādu valsti, ka Es to gribētu pamatīgi iedēstīt un izveidot,
10 bet, ja tā tad dara, kas ir ļauns Manās acīs, un neklausa Manu balsi, tad Man kļūst žēl, ka Es tai biju solījis ko labu.
11 Tādēļ pasludini Jūdas vīriem un Jeruzālemes iedzīvotājiem, sacīdams: tā saka Tas Kungs: redzi, Es gatavoju jums nelaimi, un Man ir kāds nodoms pret jums. Atgriezieties jel ikviens no sava ļaunā ceļa un labojiet savu dzīves nostāju, savu rīcību un visu savu dzīvi!
12 Bet tie atbildēs: velti, nepūlies! Mēs sekosim paši savām domām un saviem ieskatiem un rīkosimies ikviens pēc savas ļaunās un stūrgalvīgās sirds!
13 Tādēļ tā saka Tas Kungs: apjautājieties pie citām tautām, vai kas ko līdzīgu ir kad dzirdējis! Israēla jaunava atļaujas sev lielas negantības!
14 Vai tad Libanona sniegs jebkad zūd no klintīm kalnu laukumos? Jeb vai iznīkst no tālienes atplūdušie aukstie un straujie ūdeņi?
15 Bet Mana tauta Mani aizmirsusi! Tie upurē nīcīgajiem, nebūtnīgajiem elkiem; to aizrauti, viņi ir klupuši, iedami pa saviem vecajiem ceļiem, pa sensenajām tekām, tā ka viņi staigā pa neiemītu ceļu svešām teciņām,
16 lai tā padarītu savu zemi par atbaidošu paraugu, par mūžīgu apsmieklu. Ikviens, kas tai iet garām, apstājas šausmās un krata galvu.
17 Kā rīta vējš Es tos izklīdināšu ienaidnieku priekšā, Es tiem pagriezīšu muguru, bet nepiegriezīšu viņiem Savu skatu viņu bojāejas dienā!”
18 Tie sacīja: “Nāciet, izprātosim uzbrukumu Jeremijam! Vēl priesteriem netrūkst bauslības pazīšanas, nedz gudrajiem padoma un praviešiem daiļrunības. Nāciet, sitīsim viņu ar viņa paša mēli un atstāsim bez ievērības visas viņa runas!”
19 Ievēro mani, Kungs, un uzklausi manu pretinieku balsi!
20 Vai labs jāatmaksā ar ļaunu? Tie manai dzīvībai ir izrakuši bedri! Piemini, kā es stāvēju Tavā priekšā, par tiem aizlūgdams, lai novērstu no tiem Tavas dusmas!
21 Tādēļ pavēli viņu bērnus bada nāvei un viņus pašus atstāj zobena varā! Lai viņu sievas paliek bez bērniem un top par atraitnēm, kad viņu vīri būs mēra aizrauti un viņu jaunekļi karā zobenu nogalināti!
22 Lai atskan izbaiļu kliedzieni viņu namos, kad Tu piepeši tiem uzsūtīsi karapulkus, jo tie ir izrakuši bedri, lai mani sagūstītu un manām kājām slepeni izliktu valgus.
23 Bet Tev, Kungs, ir zināmi visi viņu slepkavības nolūki pret mani. Nepiedod tiem viņu noziegumu un neatlaid tiem viņu grēkus Tava vaiga priekšā. Lai tie nogāzti pie zemes guļ Tavu acu priekšā! Tā atmaksā tiem Savā bardzības tiesā!