Jeremijas grāmata 18.nodaļa
1 Šis ir tas vārds, kas nāca pār Jeremiju no Tā Kunga:
2 “Celies un ej podnieka namā, tur Es tev došu Savus norādījumus!”
3 Tad es iegāju podnieka namā, un redzi, viņš kaut ko darināja ar savu podnieka ripu.
4 Un, kad trauks, ko viņš darināja, neizdevās, kā tas ar mālu podnieka rokās gadās, tad viņš pataisīja no tā citu trauku, kā tas viņam tieši patika.
5 Tad atskanēja man atkal Tā Kunga vārds un man sacīja:
6 “Vai tad Es nevaru ar jums, Israēla nams, tāpat darīt kā šis podnieks?” saka Tas Kungs. “Redzi, kā māls podnieka rokā, tā jūs esat Manā rokā, Israēla nams.
7 Vienu brīdi Es runāju ar kādu tautu un valsti, ka Es to gribu izpostīt, izdeldēt un iznīcināt, un draudu tai,
8 bet, ja šī tauta, pret kuru bija vērsti Mani draudi, atgriežas no sava ļaunuma, tad Man kļūst žēl tā posta, ko Es tai biju lēmis.
9 Un citreiz Es runāju par kādu tautu un kādu valsti, ka Es to gribētu pamatīgi iedēstīt un izveidot,
10 bet, ja tā tad dara, kas ir ļauns Manās acīs, un neklausa Manu balsi, tad Man kļūst žēl, ka Es tai biju solījis ko labu.
11 Tādēļ pasludini Jūdas vīriem un Jeruzālemes iedzīvotājiem, sacīdams: tā saka Tas Kungs: redzi, Es gatavoju jums nelaimi, un Man ir kāds nodoms pret jums. Atgriezieties jel ikviens no sava ļaunā ceļa un labojiet savu dzīves nostāju, savu rīcību un visu savu dzīvi!
12 Bet tie atbildēs: velti, nepūlies! Mēs sekosim paši savām domām un saviem ieskatiem un rīkosimies ikviens pēc savas ļaunās un stūrgalvīgās sirds!
13 Tādēļ tā saka Tas Kungs: apjautājieties pie citām tautām, vai kas ko līdzīgu ir kad dzirdējis! Israēla jaunava atļaujas sev lielas negantības!
14 Vai tad Libanona sniegs jebkad zūd no klintīm kalnu laukumos? Jeb vai iznīkst no tālienes atplūdušie aukstie un straujie ūdeņi?
15 Bet Mana tauta Mani aizmirsusi! Tie upurē nīcīgajiem, nebūtnīgajiem elkiem; to aizrauti, viņi ir klupuši, iedami pa saviem vecajiem ceļiem, pa sensenajām tekām, tā ka viņi staigā pa neiemītu ceļu svešām teciņām,
16 lai tā padarītu savu zemi par atbaidošu paraugu, par mūžīgu apsmieklu. Ikviens, kas tai iet garām, apstājas šausmās un krata galvu.
17 Kā rīta vējš Es tos izklīdināšu ienaidnieku priekšā, Es tiem pagriezīšu muguru, bet nepiegriezīšu viņiem Savu skatu viņu bojāejas dienā!”
18 Tie sacīja: “Nāciet, izprātosim uzbrukumu Jeremijam! Vēl priesteriem netrūkst bauslības pazīšanas, nedz gudrajiem padoma un praviešiem daiļrunības. Nāciet, sitīsim viņu ar viņa paša mēli un atstāsim bez ievērības visas viņa runas!”
19 Ievēro mani, Kungs, un uzklausi manu pretinieku balsi!
20 Vai labs jāatmaksā ar ļaunu? Tie manai dzīvībai ir izrakuši bedri! Piemini, kā es stāvēju Tavā priekšā, par tiem aizlūgdams, lai novērstu no tiem Tavas dusmas!
21 Tādēļ pavēli viņu bērnus bada nāvei un viņus pašus atstāj zobena varā! Lai viņu sievas paliek bez bērniem un top par atraitnēm, kad viņu vīri būs mēra aizrauti un viņu jaunekļi karā zobenu nogalināti!
22 Lai atskan izbaiļu kliedzieni viņu namos, kad Tu piepeši tiem uzsūtīsi karapulkus, jo tie ir izrakuši bedri, lai mani sagūstītu un manām kājām slepeni izliktu valgus.
23 Bet Tev, Kungs, ir zināmi visi viņu slepkavības nolūki pret mani. Nepiedod tiem viņu noziegumu un neatlaid tiem viņu grēkus Tava vaiga priekšā. Lai tie nogāzti pie zemes guļ Tavu acu priekšā! Tā atmaksā tiem Savā bardzības tiesā!
Jeremijas grāmata 19.nodaļa
1 Tas Kungs man sacīja tā: “Ej un nopērc no podnieka māla krūzi, tad ņem kādus no tautas vecajiem un ievērojamākiem priesteriem
2 un ej uz Ben-Hinomas ieleju, kas ir pie Šķembeļu vārtiem, un sludini tur tos vārdus, ko Es tev sacīšu.
3 Klausaities Tā Kunga vārdu, jūs Jūdas ķēniņi un jūs Jeruzālemes iedzīvotāji! Tā sacīja Tas Kungs Cebaots, Israēla Dievs: Es sūtīšu nelaimi pār šo vietu, ka ikvienam, kas to dzirdēs, ausis skanēs!
4 Par sodu, tādēļ ka tie Mani atstājuši, šo vietu negodā likuši, tur upurējuši citiem dieviem, kurus nepazina ne viņi, ne viņu tēvi, ne Jūdas ķēniņi, un šo vietu aptraipījuši ar nevainīgām asinīm,
5 jo tie Baalam cēluši altārus un tam nesuši savus bērnus kā dedzināmo upuri, ko Es nekad neesmu pavēlējis un kas Man nekad nav nācis prātā, –
6 tādēļ redzi, nāks dienas, tā saka tas Kungs, ka šo vietu nesauks vairs par Tofetu, nedz arī par Ben-Hinomas ieleju, bet gan par slepkavības jeb par žņaugšanas ieleju.
7 Tad Es iznīcināšu šinī vietā Jūdas un Jeruzālemes gudrību: tie kritīs no ienaidnieka zobena, no to rokas, kas tīko pēc viņu dzīvības, un Es atstāšu viņu miesas par barību un ēsmu putniem apakš debess un zvēriem laukā.
8 Un šo pilsētu Es padarīšu par atbaidošu vietu un par apsmieklu, tā ka ikvienu, kas tur ies garām, pārņems šausmas, un viņš tomēr par viņu mokām smiesies.
9 Es likšu tiem ēst savu dēlu un meitu miesas, tie ēdīs ikviens sava tuvākā miesu tai postā un bēdās, ar ko tos spaidīs viņu ienaidnieki un tie, kas tiecas pēc viņu dzīvības.
10 Tad sadauzi krūzi to vīru acu priekšā, kas tevi pavadīja,
11 un saki tiem: tā saka Tas Kungs Cebaots: tāpat Es satriekšu šo tautu un šo pilsētu, kā sasit māla trauku, kas tad vairs nav labojams. Un Tofetā apraks miroņus, tāpēc ka citur kapa vietas nebūs.
12 Tā Es rīkošos ar šo vietu un tās iedzīvotājiem, saka Tas Kungs, šo pilsētu Es padarīšu kā Tofetu.
13 Un Jeruzālemes nami un Jūdas ķēniņu nami būs tikpat nešķīsti kā Tofeta, un proti, visi tie nami, uz kuru jumtiem ļaudis kvēpinājuši visam debesu pulkam un nesuši dzeramos upurus svešiem dieviem.”
14 Kad Jeremija atgriezās no Tofetas, kurp Tas Kungs viņu bija sūtījis pravietojuma pasludināšanai, viņš nostājās Tā Kunga nama pagalmā un sacīja visai tautai:
15 “Tā saka Tas Kungs Cebaots, Israēla Dievs: redzi, Es sūtīšu pār šo pilsētu un pār visām tai piederīgām apdzīvotām vietām visu to nelaimi, par kuru Es runāju! Jo tie ir nocietinājuši savu pakausi un neklausījās Manus vārdus.”
Jeremijas grāmata 20.nodaļa
1 Kad priesteris Pašhurs, Īmera dēls, dzirdēja Jeremiju šos vārdus izsakām,
2 tad viņš lika nopērt Jeremiju un ielika to siekstā cietumā, kas bija Benjamīna vārtos, tie bija augšējie Tā Kunga namā.
3 Kad otrā rītā Pašhurs izlaida Jeremiju no siekstas, Jeremija sacīja viņam: “Tas Kungs sauks turpmāk tavu vārdu ne Pašhurs, bet Magor Misabib.
4 Jo tā saka Tas Kungs: redzi, Es tevi darīšu par briesmām tev pašam un visiem taviem draugiem! Tie kritīs no ienaidnieka zobena, tavām acīm to redzot. Visu Jūdu Es nodošu Bābeles ķēniņa rokās, viņš tos izvedīs uz Bābeli un tos nokaus ar zobenu.
5 Es nodošu arī visu šās pilsētas bagātību un īpašumu, un visus dārgumus, un visu Jūdas ķēniņu mantu viņu ienaidnieku rokās. Viņi visu to izlaupīs un aizvedīs uz Bābeli.
6 Un tu, Pašhur, un visi tava nama iedzīvotāji, jūs kritīsit gūstā, tevi aizvedīs uz Bābeli, tur tu nomirsi, un tur tevi apglabās un tāpat arī visus tavus draugus, kam tu sludināji melus!”
7 Tu, Kungs, pārliecināji mani, un es ļāvos pārliecināties, Tu mani uzvarēji, Tu biji stiprāks par mani! Bet es esmu kļuvis nepārtraukti par apsmieklu katru dienu, visi mani nievā un paļā!
8 Kad vien es runāju, man jāizsaucas un jākliedz: netaisnība un varmācība! – Tā Kunga vārds man sagādājis tikai apsmieklu un negodu katru dienu!
9 Bet, kad es apņemos: es nedomāšu vairs par Viņu un nerunāšu Viņa Vārdā, – tad ir tā, it kā manā sirdī degtu gaiša uguns, kas apņem arī visus manus kaulus. Un, kad es pūlējos to pārspēt, tad man trūka tam spēka!
10 Es dzirdu daudzus jau čukstam: visapkārt briesmas! Uzrādiet viņu! Apsūdzēsim viņu! – Visi mani draugi sagaida no manas puses kādu nepareizu rīcību: varbūt viņš ļaujas apmuļķot sevi un mēs varam viņam pieķerties; tad viņš ir mūsu rokās, un mēs varam viņam atriebties!
11 Bet Tas Kungs ir pie manis, stiprs un varens. Tādēļ mani vajātāji kritīs un nepanāks nekā. Tie redzēs sevi galīgi vīlušos esam, jo viņu nodoms neizdevās. Tiem būs mūžīgs negods, kas paliks neaizmirstams!
12 Tu, Kungs Cebaot, kas pārbaudi taisno, kas redzi īkstis un sirdis, parādi tiem Savu atriebību, jo es Tev uzticu savu lietu.
13 Dziediet Tam Kungam, slavējiet To Kungu! Jo Viņš izglāba nabaga cilvēka dzīvību no ļaundaru rokas!
14 Nolādēta lai ir tā diena, kad es piedzimu! Tā diena, kad māte mani dzemdēja, lai paliek bez svētības!
15 Nolādēts lai ir tas vīrs, kas atnesa manam tēvam vēsti, paziņodams: tev piedzima dēls! – un viņu ar to iepriecināja.
16 Šim vīram lai klājas tā kā tām pilsētām, ko Tas Kungs iznīcināja bez žēlastības. Lai tās rītā agri dzird vaimanas un pusdienas laikā kara troksni!
17 Kāpēc Tu tomēr nenogalināji mani jau mātes miesās! Tā būtu manas mātes klēpis mans kaps, un viņas miesas būtu palikušas mūžam grūtas!
18 Kādēļ man bija jānāk no mātes miesām pasaulē, lai redzētu grūtumus un sirdēstus un pavadītu savas mūža dienas ar kaunu?