Jeremijas grāmata 8.nodaļa
1 “Tanī laikā,” tā saka Tas Kungs, “izmetīs Jūdas ķēniņu un lielkungu kaulus, priesteru un praviešu kaulus un Jeruzālemes iedzīvotāju kaulus no kapiem,
2 un tos izsviedīs ārā un izkaisīs pa lauku, lai pār tiem spīd saule, mēness un viss zvaigžņu pulks, ko tie mīlēja, kam tie kalpoja un sekoja, ko tie meklēja un pielūdza; tos vairs nesavāks un neapglabās, tie kļūs par mēslojumu zemei.
3 Un visi, kas no šās ļaunās cilts vēl pāri palikuši, gribēs labāk mirt nekā dzīvot, lai arī kādā malā tie atrastos, kur Es tos būšu aizdzinis, saka Tas Kungs Cebaots.
4 Saki vēl tiem: tā saka Tas Kungs: kad cilvēks pakrīt, vai tad viņš neceļas vairs augšā? Un, kad tas novērsies no ceļa, vai tad viņš negriežas vairs atpakaļ?
5 Kādēļ šī tauta Jeruzālemē bez mitēšanās atkāpjas un tik stipri turas pie maldiem un liedzas atgriezties?
6 Es esmu noklausījies un novērojis: tie nerunā patiesību, nav neviena, kas nožēlotu savu nekrietnību un teiktu: ko es esmu darījis? – Nē! Visi drāžas savā trauksmē tikai uz priekšu līdzīgi zirgam, kas satrakots traucas kaujā.
7 Pat stārķis apakš debess zina savu laiku, un ūbele un bezdelīga, un dzērve ietur savu atnākšanas laiku, bet Mana tauta nepazīst Tā Kunga tiesas kārtību!
8 Kā jūs varat sacīt: mēs esam gudri, jo mums ir Tā Kunga baušļi? – Tas gan! Bet redzi, rakstu mācītāju viltus raksti tos padarījuši par meliem.
9 Apkaunoti stāvēs gudrie, tie būs satraukti un apmulsuši un jutīs sevi apgāztus savos uzskatos; viņi taču bija atteikušies no Tā Kunga vārda; kādi gudrības avoti tad nu viņiem vēl ir?
10 Tādēļ Es došu viņu sievas citiem, viņu tīrumus citiem īpašniekiem, jo tie visi, mazi un lieli, ir mantas kāri; no pravieša līdz priesterim tie visi nododas meliem un krāpšanai.
11 Tie grib pavirši dziedināt Manas tautas meitas dziļo brūci un saka: miers, miers! – kur taču miera nav.
12 Viņiem būs jāpaliek kaunā, jo tie darījuši nelietību. Tomēr tie nebūt nekaunas, un nosarkt viņi vairs nemāk. Tādēļ tie kritīs, kad notiks krišana, laikā, kad Es tos saukšu pie atbildības, tie kritīs!” – tā saka Tas Kungs.
13 “Es viņus savākt savākšu,” saka Tas Kungs, “vīnogas nepaliks pie vīnakoka, nedz vīģes pie vīģes koka, arī to lapas novītīs, un Es sūtīšu ļaudis, kas viņus aizvedīs prom!”
14 Ko tad mēs vēl kavējamies? Pulcējieties, dosimies steigšus stiprajās pilsētās, lai tur mirtu! Jo Tas Kungs, mūsu Dievs, mums nolēmis nāvi un mūs dzirdinājis ar indīgu dzērienu, tāpēc ka mēs esam grēkojuši pret To Kungu.
15 Mēs cerējām un ceram joprojām uz mieru, bet nekas labs nenāk; mēs gaidījām, mēs būsim glābti, bet piedzīvojām tikai vēl vairāk zaudējumu un baiļu.
16 No Danas puses jau dzirdama viņu zirgu sprauslāšana, visa zeme trīc no viņu ērzeļu zviegšanas. Jā, viņi tuvojas un noēd zemi pliku un aprij tās bagātību, izēd tukšas pilsētas un atstāj badā to iedzīvotājus.
17 “Jo redzi, Es sūtu jums virsū čūskas un odzes, vārdošana pret tām nepalīdz, tās jūs tomēr sakodīs!” saka Tas Kungs.
18 Skumjas nospiež mani, mana sirds ir slima!
19 Klau! Manas tautas meitas vaimanu balss atskan no tālas zemes: vai tad Tas Kungs nav vairs Ciānā? Vai Ciānas ķēniņa tur vairs nav? – “Kādēļ viņi Mani sarūgtinājuši ar saviem dievekļiem, ar beznozīmīgiem svešas zemes elkiem?”
20 “Pļauja ir jau pāri, beigusies arī augļu ievākšana, bet glābšanu mēs neieguvām!”
21 Es esmu satriekts savas tautas meitas sabrukuma dēļ; es staigāju apkārt noskumis, izbailes mani pārņēmušas!
22 Vai tad nav vairs nekādu zāļu Gileādā? Jeb tur nav vairs arī neviena ārsta? Kāpēc tad manas tautas meita vēl nav dziedināta?
23 Ak, kaut manā galvā būtu ūdens un manas acis taptu par asaru avotu, tad es apraudātu dienām un naktīm savas tautas meitas nokautos piederīgos!
Jeremijas grāmata 9.nodaļa
1 Kaut man būtu ceļinieka miteklis dziļi tuksnesī, tad es atstātu savu tautu un aizietu no tās! Jo tās locekļi visi ir laulības pārkāpēji, krāpnieku pūlis.
2 “Viņi sasprindzina savu mēli kā stopu, ar meliem, ne ar patiesību viņi kļuvuši vareni un valda kā kungi pār zemi, jo tie dodas no ļaunuma uz ļaunumu, bet Mani tie nepazīst!” saka Tas Kungs.
3 “Sargaities ikviens no sava drauga un nepaļaujieties uz brāļiem! Jo katrs brālis krāpj un māna, un katrs draugs aprunā un apmelo.
4 Tie apkrāpj cits citu un nerunā patiesību; viņu mēle pieradusi pie meliem, un viņi nopūlas rīkoties netaisni, viņi pat citādi nevar.
5 Varmācība kraujas uz varmācību, roku rokā iet viltība un liekulība. Tie negrib Mani pazīt!” – tā saka Tas Kungs.
6 Tādēļ Tas Kungs Cebaots arī saka: “Redzi, Es tos kausēšu un dzidrināšu! Jo ko Es citu lai daru ar Savas tautas meitu?
7 Viņu mēle ir nāvīga bulta, viņu mutes vārdi ir viltus. Ar savu tuvāku tie runā miermīlīgi, bet savā sirdī tam izliek valgus.
8 Vai tad Es to lai nesodītu, saka Tas Kungs, jeb vai Es lai neatriebtos tādai tautai kā šī?”
9 Man jāraud un jāskumst par kalniem, jādzied sēru dziesma par tuksneša ganībām, jo tās ir par kailatnēm kļuvušas, neviens tur vairs nestaigā; ganāmpulka balss tur nav dzirdama; putni ir aizskrējuši; lopi tās atstājuši, aizgājuši!
10 “Arī Jeruzālemi Es darīšu par drupu kaudzi, šakāļiem par mājokli, un Jūdas ciemus un pilsētas Es pārvērtīšu par tuksnešainām nomalēm, kur neviens nedzīvo!”
11 Kas ir tik gudrs, ka to var saprast, un kam Tā Kunga mute sacījusi, ka tas varētu paskaidrot, kādēļ zeme gājusi bojā un stāv izkaltusi un kaila kā tuksnesis, kur neviens nestaigā?
12 Tas Kungs ir sacījis: “Tādēļ ka tie atmeta Manus baušļus, ko Es tiem devu, un neklausīja Manu balsi un nedzīvoja pēc tās,
13 bet turējās pie savas nepakļāvīgās sirds un kalpoja baaliem, kā tie to mācījušies no saviem tēviem,
14 tādēļ, saka Tas Kungs Cebaots, Israēla Dievs, Es ēdināšu šo tautu ar vērmelēm un dzirdināšu to ar indīgu dzērienu,
15 un Es izklīdināšu tos citu tautu starpā, ko nedz tie, nedz viņu tēvi nepazina, un likšu, lai tiem pa pēdām seko vajātājs zobens, kamēr Es tos nebūšu iznīcinājis!”
16 Tā saka Tas Kungs Cebaots: “Ņemiet to vērā un aiciniet žēlotājas raudu sievas, lai tās nāk, pasauciet gudrās sievas, lai arī tās atnāk
17 un steigšus uzsāk par mums žēlabu pilnu sēru dziesmu, ka mūsu acis un skropstas izplūst asarās un mūsu acu vāki pildās bagātīgi ar mitrumu!”
18 Klau! Sēru dziesmas atskan no Ciānas: “Ak, kā mēs esam izpostīti, kādas varmācības esam pārcietuši un cik dziļā kauna pilnā pazemojumā esam krituši! Jo mums jāatstāj šī zeme; mūsu mitekļus mums nolīdzināja līdz ar zemi!”
19 Klausaities, sievas, Tā Kunga vārdu, un lai jūsu ausis uzņem Viņa mutes vārdu! Mācait savām meitām žēlabu pilnu sēru dziesmu un cita citai kapa dziesmu:
20 “Nāve ir iekāpusi pa mūsu logiem, tā ir ielauzusies mūsu skaistajos namos, ir aizrāvusi bērnus no ielām un jaunekļus no tirgus laukumiem!”
21 Sludini: “Tā saka Tas Kungs: līķi gulēs kā mēsli tīrumā un kā kūļi aiz pļāvēja, un neviens tos nepacels!”
22 Tā saka Tas Kungs: “Gudrais lai nelielās ar savu gudrību, stiprais lai nelielās ar savu spēku, bagātais lai nelielās ar savu bagātību!
23 Bet, kas grib lielīties, lai lielās ar savu atziņu, ka viņš Mani pazīst un zina, ka Es esmu Tas Kungs, kas uztur virs zemes žēlastību, patiesību un taisnību; jo uz tādiem Man ir labs prāts, saka Tas Kungs.
24 Redzi, nāks dienas, saka Tas Kungs, kad Es saukšu pie atbildības visus, kas apgraizīti, un arī neapgraizītos:
25 Ēģipti un Jūdu, Edomu, Amona bērnus un Moābu, un visus, kam ap deniņiem apcirpti mati, kas dzīvo tuksnesī. Jo visas citas tautas ir neapgraizītas, bet visam Israēla namam ir neapgraizīta sirds!”