Lūkas 8:26-56
26 Un tie pārcēlās uz geraziešu novadu, kas atrodas Galilejai iepretī.
27 Kad Viņš izkāpa malā, Viņam nāca no pilsētas pretī kāds vīrs, kas bija ļaunu garu apsēsts; jau ilgu laiku viņš nebija apģērbis drēbes un viņš neuzturējās mājās, bet dzīvoja kapenēs.
28 Viņš, ieraudzījis Jēzu, iebrēcās un nometās Viņa priekšā ceļos un sacīja skaļā balsī: “Ko Tu gribi no manis, Jēzu, Tu visuaugstākā Dieva Dēls? Es Tevi lūdzu, nemoki mani.”
29 Jēzus bija nešķīstam garam pavēlējis atstāt šo cilvēku, jo tas bieži bija viņu plosījis, un, kaut gan to bija sējuši važām un dzelžiem un turējuši zem uzraudzības, tas tomēr bija važas pārrāvis, un ļaunais to bija dzinis uz tuksnesi.
30 Tad Jēzus viņam jautāja: “Kā tevi sauc?” Viņš sacīja: “Leģions.” Jo daudz ļaunu garu bija viņā iegājuši.
31 Tie Viņu lūdza, lai Viņš tiem nepavēlētu nobraukt bezdibenī.
32 Bet tur bija liels cūku pulks ganos uz kalna. Un ļaunie gari Viņu lūdza, lai atļaujot tiem ieiet cūkās – un Viņš tiem to atļāva.
33 Un ļaunie gari, no cilvēka izgājuši, iegāja cūkās, un ganāmais pulks nogāzās no kalna ezerā un noslīka.
34 Kad gani redzēja notikušo, tie aizbēga un stāstīja par to pilsētā un ciemos.
35 Un ļaudis izgāja notikušo redzēt un nāca pie Jēzus un atrada cilvēku, no kura ļaunie gari bija izgājuši, sēžam pie Jēzus kājām apģērbtu un pie pilna prāta, un viņi izbijās.
36 Un arī tie, kas to bija redzējuši, atstāstīja viņiem, kā apsēstais bija tapis dziedināts.
37 Un visi geraziešu apgabala iedzīvotāji lūdza Viņu aiziet no viņiem, jo lielas bailes tos bija pārņēmušas. Un Viņš iekāpa laivā un griezās atpakaļ.
38 Bet vīrs, no kura ļaunie gari bija izgājuši, lūdza atļaut tam palikt pie Viņa. Bet Jēzus to atlaida, sacīdams:
39 “Atgriezies savās mājās un izstāsti, ko Dievs tev ir darījis.” Un viņš nogāja un pasludināja visā pilsētā, ko Jēzus tam bija darījis.
40 Kad Jēzus atgriezās atpakaļ, ļaudis Viņu saņēma, jo visi Viņu gaidīja.
41 Un redzi, tur nāca vīrs, vārdā Jairs; tas bija sinagogas priekšnieks. Un, nokritis Jēzum pie kājām, viņš To lūdza nākt viņa namā,
42 jo viņam bija viena vienīga meitiņa ap divpadsmit gadu veca, un tā gulēja uz miršanu. Un, Viņam ejot, ļaudis drūzmējās ap Viņu.
43 Un kāda sieva, kas divpadsmit gadus sirga ar asiņošanu un kuru neviens nebija varējis dziedināt,
44 piegājusi no mugurpuses, aizskāra Viņa drēbju vīli, un tūdaļ asins tecēšana nostājās.
45 Bet Jēzus jautāja: “Kas Mani ir aizskāris?” Un, kad visi liedzās, tad Pēteris un viņa biedri sacīja: “Meistar, ļaudis Tev laužas virsū un Tevi spiež.”
46 Bet Jēzus sacīja: “Mani kāds ir aizskāris, jo Es jūtu, ka spēks no Manis ir izgājis.”
47 Bet sieva, redzēdama, ka viņa nav palikusi apslēpta, trīcēdama nāca un nometās Viņa priekšā ceļos un izstāstīja visu ļaužu priekšā, kādas vainas dēļ tā bija Viņu aizskārusi un ka viņa tūdaļ bija kļuvusi vesela.
48 Bet Viņš tai sacīja: “Mana meita, tava ticība tev ir palīdzējusi, ej ar mieru!”
49 Un, Viņam vēl runājot, nāk kāds sinagogas vecākā sūtīts cilvēks un saka: “Tava meitiņa ir mirusi, neapgrūtini Mācītāju.”
50 Bet Jēzus, to dzirdējis, tam teica: “Nebīsties, tici tikai, un viņa taps izglābta.”
51 Un, namā iegājis, Viņš nevienam neatļāva iet līdzi, izņemot Pēteri, Jāni un Jēkabu un meitenes tēvu un māti.
52 Un visi to apraudāja un nožēloja; bet Viņš sacīja: “Neraudiet, viņa nav mirusi, viņa guļ.”
53 Tad tie Viņu izsmēja, zinādami, ka tā bija nomirusi,
54 bet Viņš satvēra tās roku un sauca: “Meitiņ, celies augšā!”
55 Un viņas gars atgriezās, un viņa tūdaļ uzcēlās, un Viņš pavēlēja tai dot ēst.
56 Un viņas vecāki bija iztrūkušies. Bet Viņš tiem piekodināja nestāstīt nevienam par notikušo.