Psalms 50
1 Asafa psalms. Dievs, stiprais Dievs Kungs, uzrunā un uzsauc visai zemei no rītiem līdz vakariem.
2 No Ciānas, kas ir skaistuma vainagojums, Dievs staro Sava spožuma gaismā.
3 Mūsu Dievs nāk un necieš klusu; iznīcības uguns iet Viņam pa priekšu, un stipra vētra plosās Viņam visapkārt.
4 Viņš uzsauc debesīm augšā un zemei, lai tiesātu Savu tautu:
5 “Sapulcējiet Manus svētos, kas upurēdami slēdza ar Mani derību!”
6 Un debesis pauda Viņa taisnīgumu, jo Dievs pats ir tiesnesis. (Sela.)
7 “Klausies, Mana tauta, Es runāšu, Israēl, Es brīdinu tevi! Es – Dievs, Es esmu tavs Dievs!
8 Nevis tavu kaujamo upuru dēļ norāju Es tevi; tavi dedzināmie upuri ir vienumēr Manu acu priekšā.
9 Es neņemšu vēršus no tava nama, nedz āžus no tava ganāmā pulka,
10 jo Man pieder visi meža zvēri, visi kustoņi pa tūkstošiem kalnos.
11 Man ir zināms ikviens putns gaisā, un visi lauku kustoņi ir Manā ziņā.
12 Ja Man gribētos ēst, tas Man nebūtu tev jāsaka, jo Man pieder pasaule un viss tās pilnums.
13 Vai tad lai Es ēdu vēršu gaļu un dzeru āžu asinis?
14 Nes Dievam pateicību kā upuri un tā pildi Visuaugstākajam savus solījumus!
15 Un piesauc Mani bēdu laikā, tad Es izglābšu tevi, un tev būs Mani godāt!”
16 Bet bezdievim Tas Kungs saka:”Ko tu daudzini Manus likumus un ņem Manu derību savā mutē,
17 ja tu ienīsti pamācību un laid Manus vārdus pār galvu?
18 Kad tu redzi zagli, tu esi viņam pa draugam, tu biedrojies ar laulības pārkāpējiem.
19 Savai mutei tu ļauj vaļu runāt ļaunu, un tava mēle pauž melus.
20 Tu sēdi un runā ļaunu pret savu brāli, tu apmelo savas mātes dēlu.
21 Tā tu dari, un, kad Es ciešu klusu, tu domā, ka Es esmu tāds pats kā tu. Tādēļ Es pārmācīšu tevi un turēšu to tev acu priekšā.
22 Ievērojiet jel to jūs, kas Dievu aizmirsuši, lai Man jūs nav jāsaplosa, un glābēja jums nebūs!
23 Kas pienes upurim pateicību, tas tur Mani godā, un tas ir tas ceļš, kā Es tam rādīšu pestīšanu.”