Psalms 57
1 Dziedātāju vadonim pēc meldijas “Nepazudini!”. Dāvida “miktam”, kad viņš bēga no Saula alā.
2 Apžēlojies par mani, ak, Dievs, apžēlojies par mani! Jo pie Tevis meklē patvērumu mana dvēsele, un Tavu spārnu ēnā es paglābjos, kamēr nelaime būs garām.
3 Es piesaucu Dievu, Visuaugstāko, stipro Dievu, kas manu lietu izvedīs līdz galam.
4 Viņš sūta no debesīm man palīgu; Viņš stāv man klāt, kad mans naida pilnais vajātājs vēro pret mani savus nievājumus. (Sela.) Dievs sūta no debesīm Savu žēlastību un uzticību.
5 Mana dzīvība norit starp lauvām, es esmu savu naida pārņemto ienaidnieku vidū, starp cilvēkiem, kuru zobi ir šķēpi un bultas un kuru mēle ir ass zobens.
6 Pacelies, Dievs, augstu pāri pār debesīm! Pār visu pasauli lai izplešas Tava godība!
7 Viņi izlikuši tīklu maniem soļiem, mana dvēsele ir nospiesta; viņi izrakuši manā priekšā bedri, un paši tanī iekrituši. (Sela.)
8 Mana sirds ir droša, ak, Dievs, mana sirds ir droša; es dziedāšu un spēlēšu!
9 Mosties, mana dvēsele, mostieties, arfa un cītara! Es modināšu rīta blāzmu!
10 Es Tev pateikšos tautu starpā, Kungs, es dziedāšu par Tevi slavas dziesmas tautu vidū,
11 jo Tava žēlastība ir liela līdz debesīm un Tava uzticība līdz padebešiem.
12 Pacelies, ak, Dievs, pāri pār debesīm un izplet Savu godību pār visu pasauli!