Psalms 78: 34-53
34 Kad Viņš tos žņaudza, tad tie vaicāja pēc Viņa, atgriezās un meklēja Dievu,
35 un atcerējās, ka Dievs ir viņu klints un ka Dievs, Visuaugstākais, ir viņu pestītājs.
36 Bet viņi liekulīgi krāpa Viņu ar savu muti un meloja Viņam ar savu mēli,
37 jo viņu sirds nebija cieši saistīta pie Viņa, un viņi neturējās uzticīgi pie Viņa derības.
38 Taču Viņš bija žēlsirdīgs, piedeva noziegumu un viņus neizdeldēja, bet daudzkārt novērsa Savas dusmas un nelika pamosties visai Savai bardzībai,
39 jo Viņš ņēma vērā to, ka viņi ir miesa, vēja pūsma, kas aizskrien un vairs neatgriežas.
40 Cik reizes viņi To Kungu nekaitināja tuksnesī un neapbēdināja Viņu tuksnešainā vietā!
41 Viņi kārdināja Dievu allaž no jauna un sāpināja Israēla Svēto.
42 Viņi nepieminēja vairs Viņa spēcīgo roku, nedz to dienu, kad Viņš tos izglāba no apspiedējiem,
43 kad Viņš Savas zīmes rādīja Ēģiptē un Savus brīnumus Coānas klajumā.
44 Viņu upes Viņš pārvērta tur par asinīm un padarīja viņu strautus nedzeramus,
45 uzsūtīdams viņiem kukaiņus, kas tos ēda, un vardes, kas viņiem nesa bojā eju,
46 un deva viņu augļus spradžiem un viņu pļauju siseņiem.
47 Viņš sadragāja viņu vīna kokus ar krusu un viņu vīģes kokus ar debesu ledus gabaliem,
48 un nogalināja viņu lopus krusas negaisā un viņu ganāmos pulkus ar zibeņiem.
49 Un Viņš uzsūtīja viņiem Savu dusmu kvēli, bardzību, postu un bēdas, ļaunu eņģeļu pulku.
50 Viņš deva vaļu Savām dusmām, nepasargādams no nāves viņu dvēseles, pamezdams viņu dzīvības mērim.
51 Un Viņš lika nomirt pirmdzimušajiem Ēģiptē, vīru spēka pirmdzimtajiem Hama teltīs,
52 un veda Savu tautu tālākā ceļā kā avis un vadīja viņus kā ganāmo pulku tuksnesī.
53 Un Viņš tos droši vadīja, ka tie nebijās, bet viņu ienaidniekus apklāja jūra.