Raudu dziesmas 4.nodaļa
1 Kā gan apsūbējis zelta spožums, kā gan mainījies pats tīrākais zelts! Svētnīcas dārgie akmeņi ir izkaisīti visos ielas stūros.
2 Ciānas cienījamie dēli, kas bija līdzīgi tīram zeltam, kā gan tie kļuvuši līdzīgi māla traukiem, podnieka roku darbam.
3 Pat šakāļu mātes zīda savus mazuļus un baro tos; bet manas tautas meita ir kļuvusi nežēlīga kā strausi tuksnesī.
4 Zīdaiņiem līp mēle aiz slāpēm pie aukslējām; bērni prasa maizes, bet neviens viņiem tās nedod.
5 Kas ēda gardumus, tie tagad mirst badā uz ielas; kas audzināti purpurā, tie tagad guļ uz mēslu kaudzes.
6 Manas tautas meitas noziegums ir lielāks nekā Sodomas grēki, kas tika sagrauta piepeši, nevienam nepieliekot rokas.
7 Viņas dižciltīgie bija dzidrāki nekā sniegs, baltāki nekā piens, un viņu miesas bija sārtākas nekā koraļļi; savā izskatā viņi bija kā safīrs.
8 Bet tagad viņu sejas ir melnākas nekā sodrēji, viņus nevar vairs pazīt uz ielas. Viņu āda līp pie kauliem, tā ir izkaltusi kā plāna skaida.
9 Laimīgāki ir ar zobenu nokautie nekā tie, kas nomira badā un aizgāja bojā aiz zemes augļu trūkuma.
10 Visžēlsirdīgāko sievu rokas ir vārījušas savus pašu bērnus, lai būtu ko ēst manas tautas meitas postā.
11 Tas Kungs ir piepildījis Savu dusmu mēru, Viņš izlējis Savu bardzību un iededzinājis uguni Ciānā, kas aprija tās pamatus.
12 Ne ķēniņi zemes virsū, ne visas pasaules iedzīvotāji nekad nebūtu ticējuši, ka Jeruzālemes pretinieki un ienaidnieki varētu kādreiz ieiet pa tās vārtiem.
13 Bet tas ir noticis tās praviešu grēku un tās priesteru noziegumu dēļ, tie ir izlējuši tās vidū taisno asinis.
14 Tie klejoja kā akli pa ielām, aptraipīti asinīm, tā ka nevarēja aizskart viņu drēbes.
15 Ļaudis sauca uz viņiem: “Prom, nešķīstie! Prom, prom, neskarieties nekam klāt!” Un, kad viņi bēga un klejoja apkārt, tad atskanēja runas pat citu tautu starpā: “Viņi nedrīkst ilgāk palikt te.”
16 Tā Kunga dusmas viņus izklīdināja, Viņš tos vairs neuzlūko. Priesterus vairs necienīja un vecajus nežēloja.
17 Vēl ilgi velti raudzījās mūsu acis pēc palīdzības, jo mēs gaidīt gaidījām uz tautu, kas nevarēja palīdzēt.
18 Mūs sāka vajāt, tā ka mēs nevarējām vairs staigāt pa savām ielām. Mūsu gals ir tuvu, skaitītas mūsu dienas, mūsu gals ir klāt.
19 Mūsu vajātāji bija ātrāki nekā ērgļi apakš debess. Tie vajāja mūs kalnos, tie uzglūnēja mums tuksnesī.
20 Mūsu dzīvības gars, Tā Kunga svaidītais, ir sagūstīts viņu bedrēs, par kuru domājām: Viņa ēnā dzīvosim tautu starpā.
21 Priecājies un līksmojies, Edoma meita, tu, kas dzīvo Ucas zemē. Arī tev neies garām kauss, tu piedzersies un izģērbsies kaila.
22 Tavs noziegums, Ciānas meita, ir izlīdzināts: Viņš tevi vairs neliks aizvest gūstā. Bet tavu noziegumu, Edoma meita, Viņš piemeklēs, un tavus grēkus Viņš atklās.
Raudu dziesmas 5.nodaļa
1 Piemini, Kungs, kas mums noticis, skaties un uzlūko mūsu negodu!
2 Mūsu mantojuma tiesa kritusi svešiniekiem, mūsu nami – ārzemniekiem.
3 Mēs esam kļuvuši bāriņi bez tēva, mūsu mātes ir kā atraitnes.
4 Savu ūdeni mēs dzeram par naudu, savu malku saņemam par maksu.
5 Mūs izdzen kā suņus, mēs esam noguruši, un nav mums miera.
6 Mēs pakļāvāmies Ēģiptei un Asīrijai, lai dabūtu paēst maizes.
7 Mūsu tēvi ir grēkojuši, viņu vairs nav, bet mēs nesam viņu noziegumus.
8 Kalpi valda pār mums, nav neviena, kas mūs atsvabinātu no viņu rokas.
9 Sava maize mums jāsagādā bailēs par mūsu dzīvību no zobena tuksnesī.
10 Mūsu āda ir apdegusi melna bada šausmās kā krāsnī.
11 Sievas Ciānā ir apsmietas un jaunavas Jūdas pilsētās.
12 Dižciltīgos tie ir pakāruši, vecaju vaigs nav turēts cieņā.
13 Jaunekļiem bija jānes dzirnavu akmeņi, zēniem jāklūp zem malkas nastām.
14 Vecie nesēd vairs vārtos, un jaunie vairs nedzied.
15 Mūsu sirds līksmība ir zudusi, mūsu rotaļas pārvērtušās par vaimanām.
16 Mūsu vainags mums nokritis no galvas: bēdas mums, ka esam grēkojuši!
17 Tādēļ mūsu sirds ir gurdena un mūsu acis kļuvušas tumšas,
18 Ciānas kalna dēļ, tas nopostīts un lapsas skraida pa to.
19 Bet Tu, Kungs, valdi mūžīgi, Tavs tronis paliek uz radu radiem!
20 Kādēļ Tu gribi mūs aizmirst pavisam, mūs atstāt tik ilgi?
21 Atgriez mūs, Kungs, pie Sevis, un mēs atgriezīsimies! Atjauno mūsu dienas kā vecos laikos!
22 Vai tad Tu mūs esi pavisam atmetis, vai Tavas dusmas tik bargas?