Romiešiem 9:1-18
1 Es runāju patiesību Kristū, es nemeloju, arī mana sirdsapziņa to apliecina Svētajā Garā:
2 man ir lielas skumjas un nepārtrauktas sāpes sirdī.
3 Es vēlētos būt nolādēts, atstumts no Kristus, par labu saviem brāļiem, kas pēc miesas ir mani brāļi,
4 israēlieši, kam pieder bērnu tiesa, dievišķā godība, derības, bauslība, kalpošana, apsolījumi, tēvi,
5 no kuriem arī Kristus cēlies pēc miesas, kas ir Dievs pār visiem, augsti slavēts mūžīgi! Āmen.
6 Tomēr nav sacīts, ka Dieva vārds ar to būtu zaudējis spēku. Jo ne visi, kas cēlušies no Israēla, ir patiesi israēlieši.
7 Ne arī tāpēc, ka tie cēlušies no Ābrahāma, visi ir viņa bērni. Nē! “Pēc Īzāka tavs dzimums tiks noteikts.”
8 Tas jāsaprot tā: nevis miesīgie bērni ir Dieva bērni, bet apsolījuma bērni tiek atzīti par Viņa dzimumu.
9 Jo tie ir apsolījuma vārdi: ap šo pašu laiku Es nākšu – tad Sārai būs dēls.
10 Bet tas nav vienīgais piemērs; arī Rebeka, kad tā bija grūta no sava vīra Īzāka, mūsu ciltstēva,
11 vēl pirms viņas bērni bija piedzimuši, pirms tie bija darījuši ko labu vai ļaunu,
12 tā saņēma šādu apsolījumu: vecākais būs jaunākā kalps, –
13 kā ir rakstīts: Jēkabu Es mīlēju un Ēsavu Es ienīdu.
14 Kas no sacītā izriet? Vai Dieva rīcība ir netaisna? Nepavisam ne!
15 Uz Mozu Viņš saka: Es žēloju, ko Es žēloju, un būšu līdzcietīgs, pret kuru gribu.
16 Tātad ne no cilvēka gribēšanas vai skriešanas, bet viss no Dieva žēlastības.
17 Tā raksti saka uz faraonu: uz to Es tevi esmu nolicis, lai pie tevis parādītu Savu spēku un lai Mans Vārds tiktu daudzināts visā pasaulē.
18 Tātad, kuru Viņš grib, to Viņš žēlo un, kuram grib, tam apcietina sirdi.