Līga Gleške aicinājumu kalpot no Dieva saņēma 14 gadu vecumā, reizē ar ļoti spilgtu pestīšanas un Svētā Gara kristības piedzīvojumu. Un tā, soli pa solim, no jaunas meitenes, kuras vienīgā vēlme bija – mīlēt Dievu un darīt Viņa prātu, viņa kļuvusi par trīs, ļoti svaidītu bērnu māti, palīgu vīram, un Vārda sludinātāju ar izteikti pravietisku garu un skolotājas dāvanu. Viņa izdevusi vairākas populāras grāmatas un bukletus, veidojusi raidījumus, un patiesībā ir draudzes garīgās un radošās dzīves ideju autore un dzinulis.
Radinieki gan no mātes, gan tēva puses vienmēr bijuši aktīvi kristieši. Ar “aktīvi”, domājot, ka savu ticību viņi apliecināja no sirds kalpojot ar visu, kas tiem piederēja, bieži vien pat riskējot ar savām dzīvībām, kad valdošās iekārtas dēļ, bija jāizvēlas, kam klausīt – Dievam vai valsts varai, kas noliedza Dieva eksistenci. Bērnībā viņa ar ģimeni gāja Mateja baptistu baznīcā, bet nedēļas vidū mājās notika lūgšanu vakari un dažādas sapulces. Līga apmeklēja svētdienas skolu, vēlāk jauniešus, dziedāja ansamblī, korī, palīdzēja organizēt sadraudzības vakarus, tad jau pati kalpoja svētdienas skolā. Bet viņas sirdī auga vārdos neizsakāms nemiers, ilgas, slāpes…
Reiz, būdama vēl pusaudze, viņa apciemoja Golgātas baptistu draudzi, kurā kalpoja omīte, un ātri vien saprata, ka vēlas kļūt par daļu no šīs draudzes. Savu izvēli viņa vēlāk skaidro: “Mani piesaistīja vienkāršība, kas bija jūtama visur – interjerā, saskarsmē, ģērbšanās stilā. Nemācēju to noformulēt vārdos, bet tā laikam bija – atmodas smarža, patiesas ilgas un Dieva meklēšanas gars.”
“Iepazinos ar jauniešiem, sāku dziedāt ansamblī, korī, kalpot svētdienas skolā. Man patika apmeklēt un kopt vecos un slimos cilvēkus. Es arī iepazinos ar cilvēkiem, kuriem bija stiprs lūgšanas gars. Viņu nebija daudz, pārsvarā stipri gados, jaunākie no tiem toreiz bija Lilita un Arnis Vilki, kuri tagad aktīvi kalpo mūsu draudzē. Un es sāku iet uz šīm lūgšanām. Biju vienīgā jauniete, kas katru sestdienas rītu ar pukstošu sirdi steidzās no Bolderājas uz otru Rīgas galu, lai kādā nelielā augšistabā būtu kopā ar nedaudz lūdzējiem. Tā laika spilgtākās atmiņas? Mīlestība, sirsnība, sāpes, ticība un spilventiņi, uz kuriem metāmies ceļos lūgšanas laikā. Kā arī ļoti skaļas lūgšanas, vaidi un vienkārša raudāšana Dieva priekšā. Toreiz neviens nemācīja par Svētā Gara kristību vai ticības lūgšanu, bet mēs visi bijām pilni ticības un lūdzām mēlēs.
Esmu tik pateicīga Dievam, ka toreiz Viņa Gars mani motivēja ar slāpēm un ilgām pēc atmodas! Kā lai citādi izskaidro to, ka visas sestdienas pavadīju uz ceļiem kopā ne ar sava gadagājuma cilvēkiem, un, dodoties uz mājām, manas acis bija tik piepampušas no raudāšanas, ka ar grūtībām varēju saskatīt ceļu?”
Lēnām lūgšanas gars izlējās pār draudzi. Lūgšanas notika visur: pirms dievkalpojuma un pēc dievkalpojuma, pirms kora mēģinājuma un pēc mēģinājuma, pirms jauniešu sapulcēm un pēc tām. “Manī dega kāda uguns, kas nedeva miera. Ar visu savu būtību es zināju, ka mūsu problēmām un vienaldzībai – tam, ka ejam uz baznīcu, bet nepazīstam Dievu, ka dievkalpojuma laikā daudzi guļ un Vārds tos neaizkar, ka gada laikā ir vairāk bēres kā jaunatgriezto, ka jaunieši vispār nenāk un neinteresējas par Dievu un, ka mūsu zeme atrodas zem komunisma lāsta – ir tikai viens risinājums – lūgšana! Katru mirkli, kad vien bija iespējams, es aicināju uz lūgšanu. Protams, ne visi atsaucās, taču piebiedrojās aizvien vairāk cilvēku, kas bija Dieva Gara aizskarti. Atceros, ka visu šo laiku es jutos neērti. Domāju, ka citi jaunieši dusmojas uz mani, un domā, ka esmu jocīga. Jo, kur Līga, tur – lūgšanas. Taču, kad reiz to teicu kādai meitenei, viņa atbildēja: “Ko tu, nē, mēs domājām, ka tu esi svētā!””.
Par to, kas šajā laikā notika draudzē, lasi sadaļā Vēsture, taču arī viņas personīgajā dzīvē ienāca lielas izmaiņas. Pirmkārt, Golgātas draudzē aktīvi darbojās kāds stalts un dievbijīgs puisis, ar kuru, ieskaitot regulāro saraksti viņa dienesta laikā, Līga draudzējās četrus gadus, un tad 1985.gada maijā slēdza laulības derību – ar savu pirmo un vienīgo mīlestību. 1986.gada decembrī viņiem piedzima pirmais dēls Valters.
Otrkārt, ar mācītāja Arņa Sīļa iecelšanu par mācītāju, draudzē sākās pārmaiņas. Aktivizējās nu jau oficiāli atļautās lūgšanas pirms un pēc dievkalpojuma, kā arī slavēšanas dziesmu dziedāšana atklātajā dievkalpojumā. Tas paātrināja atmodas sākšanos. Cilvēki sāka atgriezties, saņēma atbrīvošanu, dziedināšanu. Līga uzsāka pirmo Jauno kristiešu apmācības skolu, sākās pirmā Bībeles skola, pirmā Mazā grupa – pašu dzīvoklī. Viņa iesāka žēlsirdības un izdevniecības darbu. Kopā ar vīru organizēja jauniešu vakarus, lūgšanu rītus un vakarus, pirmos vakarus laulātajiem.
Viss sākās pirmo reizi. Pasākumi, kas šodien šķiet pašsaprotamas kristīgajā sabiedrībā, toreiz sākās pirmo reizi un viņi abi atradās tā visa priekšgalā. 1991.gadā mācītājs Arnis Sīlis saņēmis no Dieva, ar roku uzlikšanu nodeva mācītāja mandātu viņas vīram, kas izmainīja visu viņu turpmāko dzīvi.
