Viņš ieskatījās manā sirdī

Līga Gleške bērnībāUzaugu kristīgā ģimenē, gāju svētdienas skolā, lasīju Bībeli, lūdzu. Taču aizvien vairāk atskārtu, ka kaut kas nav kārtībā manās attiecībās ar Viņu. Jau toreiz  (13 gadu vecumā) es skaidri zināju, ka nevēlos dzīvot bez Dieva. Nevēlos iet pasaulē laimi meklēt, lai vecumā atgrieztos nožēlot grēkus. Manī bija pārliecība: ja Dievs radījis pasauli manis dēļ, tad cilvēkam nav jāgrēko, lai baudītu to, kas tam nepieciešams. Tajā nav loģikas. Uzskats, ka ar Dievu viss ir pelēks, drūms, skumjš un, ka būt svētam nozīmē – visam jaukajam “tabu”, man bija nepieņemams. Domāju – ja Dievs mani radījis ar vajadzību pēc skaistuma, mīlestības, prieka un laimes, tad nevar būt, ka laime atrodas ārpus Dieva likumiem un kārtības.
Tomēr, kad lasīju Bībeli, tā mani nosodīja. Visur saskatīju Dieva prasības un savu nespēju to piepildīt. Jutos melna un netīra liekule, kas runā vienu, bet dara citu. Tad vēl neskaidrība par sevi, savu nākotni… Un sirdī tik svelmaini dedzinošas ilgas pēc kaut kā liela, gaiša, stipra. Netiku ar sevi galā. Biju nelaimīga. Ko lai daru? Kas ar mani notiek? Ticu Dievam, šķiet, mīlu Viņu, tomēr zinu, ka būšu ellē. Briesmīgi!

Vakaros mani pārņēma dziļas, smeldzīgas sāpes un neizskaidrojami stindzinoša sajūta –  zinu, ka Dievs ir, tomēr mani no Viņa šķir bezgala dziļa aiza. Un es nezinu, kā nokļūt otrā pusē.

Tad tas notika

Kādu vakaru, atrodoties šādās pārdomās, manu istabu pēkšņi apspīdēja silta gaisma, kas piepildīja visu telpu… arī mani. Nezinu, manas acis bija atvērtas vai tā bija parādība, bet es sapratu, ka manā istabā ir ienācis Jēzus. Katru reizi, kad par to domāju, es atkal to redzu un mani pārņem tā pati neizsakāmā laimes un dievbijības sajūta, kas toreiz. Es zināju – Viņš bija atnācis manis dēļ, un no bijības un bailēm, biju sastingusi Viņa klātbūtnē.

Līga GleškeTad Jēzus jautāja: “Līga, vai tu Mani mīli?” un Viņa balss caurstrāvoja visu manu būtību. Cik atceros, atbildēju: “Jā, es Tevi mīlu, Kungs.” Viss gaiss bija sastindzis un Viņa lēnā, siltā balss jautāja vēlreiz: “Līga, vai tu Mani mīli?” Neatceros, ko teicu, bet, kad  jautājums atskanēja trešo reizi – tad tas notika. Sekundes desmitdaļās prātam cauri šāvās domas – Mīli?! Ko nozīmē – mīli? Vai es mīlu? Es mīlu vecākus, kaut bieži strīdos, tomēr savu dzīvi atdotu par viņiem. Es mīlu brāļus. Lai gan daudz kašķējamies, taču doma vien, ka tiem notiktu kas ļauns, sirdi rauj čokurā. Āaa, tātad mīlestība saistās ar sirdi! Bet Jēzu? Vai Viņu es mīlu…?
Un tad jau es atrados zemē uz ceļiem. Sajūta, ka esmu kā no cieta materiāla veidots maiss, pārpilns visādas netīrības, sāpju, baiļu un naida. Nu, Viņa roka to vēra vaļā un viss saturs ar lielu joni sprāga no manis laukā! Kristus tuvums bija tik spēcīgs, ka visa mana būtība atskārta: Viņu nav iespējams nemīlēt! Kā varēju bez Viņa dzīvot?! Jēzu! .. es raudāju, raudāju un raudāju.

Nezinu, cik ilgi, šķiet, veselu mūžību. Tās bija smagas sāpju un nožēlas asaras. Jutu, ka lēnām tieku iztukšota no visa, kas mani apsūdzēja, nospieda un biedēja. Es tiku mazgāta, šķīstīta, kausēta… Līdz no lielā un tumšā maisa izveidojās kas pilnīgi jauns, tīrs, viegls un gaišs. Piedzīvoju neizsakāmu laimes un viegluma sajūtu! Varat neticēt, bet pēkšņi es redzēju, kā mans vārds degošiem burtiem tiek ierakstīts debesīs, un tajā mirklī uguns mēles krita pār manu tīro tukšumu un piepildīja ar Svēto Garu. Sāku atkal kliegt un raudāt, taču ne vairs aiz sāpēm, bet neizsakāma prieka, laimes un mīlestības! Es biju atbrīvota, nomazgāta! Es piederēju Jēzum!

Vēl ilgi nesapratu visu, ko biju piedzīvojusi. Es biju saņēmusi grēku piedošanu, piedzimusi no augšienes, pārcelta pāri aizai pie Tēva un piepildīta ar Svēto Garu. Un es ievēroju sevī radikālas pārmaiņas. Visvairāk tās saistījās ar mīlestību uz cilvēkiem un manu lūgšanas dzīvi. Vēlme lūgt, ticība lūgt, bauda lūgt, un saprašana, ka bez lūgšanas nekas nenotiks, un drosme aicināt citus lūgt, laikam bija tas īpašais motors, kas sāka mani kustināt uz priekšu. Dievs atklāja savu patiesību, un es nespēju to paturēt sev. Tā arī sākās dažādas kalpošanas, un es lēnām kļuvu par kalpotāju.

Es mīlu Tevi, Jēzu! Tu esi mans lepnums, mana lielā un pilnīgā Mīlestība, mana Dzīvība.

Es esmu laimīgākais cilvēks uz pasaules, jo Tu mani atradi, un es piederu Tev.

Jā, nu es zinu! Es Tevi mīlu, Jēzu!

Kalpošanas sākums

Atmiņas par manas kalpošanas sākumu tomēr saistās ar bezgala daudz pārdzīvojumiem, asarām un pārmetumiem sev un Dievam, ko izkliedzu lūgšanā – “ja jau Tu esi mani radījis par sievieti, kāpēc manī liec šīs bezgalīgās ilgas Tev kalpot!”

No jaunības biju ļoti aktīva un ātri iesaistījos dažādās kalpošanās. Dabīgi, ka ar laiku atbildība pieauga. Taču (tam laikam tik neatbilstoši) manā sirdī aizvien vairāk pastiprinājās ilgas sludināt Vārdu un lūgt par cilvēkiem. Es centos apzināti šo vēlmi sevī iznīcināt. Pastiprināti lūdzu tikai par vīriem gan vienatnē, gan draudzes lūgšanās. Reizēm negāju uz apspriedēm, sakot Dievam: “Lūdzu, cel un lieto vīrus. Tu taču zini, ka es esmu pagāns un pie tam vēl sieviete”.

Līgas Gleškes kalpošanaNezinu, vai vēl kāds ir saņēmis tik daudz pravietojumu, apstiprinājumu, zīmju un konkrētu norāžu, ka Dievs mani izredzējis kalpošanai, kā es savā jaunībā. Tam bija vairāki iemesli – Padomju laika stereotipi, atklāsmes trūkums, tradīcijas un pašas zemā pašvērtība. Šķiet, toreiz nebija sapulces, kad viesis, kurš draudzē kalpoja ar pravietisku vārdu, nebūtu pravietojis par manu aicinājumu. Īpaši atceros reizi, kad kalpoja kāds mācītājs no Somijas. Pēc sapulces viņš aicināja uz aizlūgšanu tos, kuri vēlas saņemt dziedināšanu. Un es Dievam lūdzu: “Tu tik daudzas reizes jau esi apstiprinājis, ka vēlies, lai Tev kalpoju, taču man ir sajūta, ka Tevis rakstītā teikuma galā man pietrūkst punkta. Lūdzu, uzliec to, man tas ir nepieciešams, un es apsolu, ka vairs Tevi nemocīšu ar savu neticību (tā tobrīd domāju)”.

Nolēmu, ka stāvēšu rindā pēc aizlūgšanas un neko šim mācītājam neteikšu par savu vajadzību – un, ja Dievs tiešām vēlas, lai kalpoju ar Vārdu, lai tad notiek brīnums. Rinda lēnām tuvojās un es dzirdēju, kā priekšā stāvošie cilvēki izteica savu vajadzību pēc dziedināšanas… Domāju, ka laikam esmu prasījusi neiespējamo, un kā lai tagad izkļūstu no šīs situācijas, nemelojot, ka man kaut kas sāp. Bet tad jau bija mana kārta. Kāds neko neprasot, bija paņēmis manas rokas savējās, un it kā no pašām debesīm es sadzirdēju balsi: “Tā saka tas Kungs, meitiņ, Es tevi esmu.. “

Atceros, ka ārā bija piesalis, jo skrienot pie mazā dēliņa, es pakritu un, šķiet, sadauzīju ceļus, taču sāpes nejutu, jo sirdī mutuļoja prieka orkāns! Tas bija noticis! Dievs savam teikumam bija pielicis punktu! Viņš bija atkal apstiprinājis, ka ir mani aicinājis kalpot un vēlas, lai droši to daru Viņam par godu!

Protams, ka ar to manas problēmas nebeidzās. Manī bija tik daudz baiļu, nedrošības un mazvērtības, ka Dievam vajadzēja 12 gadus, lai mani izārstētu! Vēl pirms pāris gadiem, aizejot uz kādu interviju, piedzīvoju negaidītu uzbrukumu.  Piekrītot, domāju, ka varēšu pastāstīt kā piedzīvoju Jēzu, ko Viņš man nozīmē utt., jo biju pārliecināta, ka šodienas kristietis ir sapratis un vairs nerunā par nēzdodziņiem un matu sprogām. Tāpēc bija grūti atrast vārdus, lai atbildētu uz jautājumiem – kāpēc kalpoju, ja esmu sieviete; vai neesmu konkurents vīram; vai man nav nekas cits ko darīt utt.

Mācītāja Līga Gleške

Ak, tu vecais burta kalps

Izjutu gan dusmas, gan žēlumu, kad pēc dievkalpojuma kādā draudzē ticīgs vīrietis gaida mani nevis lai pateiktu: ”Paldies, Vārds, kuru Dievs caur jums runāja, mani aizskāra”, bet gan, lai jautātu “bet rakstīts, ka sievietes nedrīkst…”. Uzskatu to par garīgu tumsonību. Gribas teikt: “Ak, tu vecais burta kalp! Ja Tevi tā satrauc, lai Vārds tiktu ievērots, tad pacenties kaut ko no tā turēt arī pats! Mīli Dievu vairāk par visu, esi par visu pateicīgs un priecājies vienmēr, jo tas nav ieteikums, bet pavēle! Un, ja tev šķiet, ka sievietes nedrīkst mācīt Vārdu, tad kāpēc tu atļauj, ka viņas riskējot ar savu dzīvību kalpo par misionārēm citās valstīs, sludina evaņģēliju ielās, māca tavus bērnus svētdienas skolā,  pamatmācībās un vada Mazās grupas un lūgšanas grupas?

Protams, es pārdzīvoju, ja kādam ir grūti pieņemt manu kalpošanu. Esmu lūgusi Dievu par to. Jo man nerūp, ja kādam nepatīku un kāds mani neciena vai necieš tādēļ, ka esmu sieviete, taču, ja šie aizspriedumi atņem iespēju Dievam aizskart un uzrunāt cilvēkus, tad tā ir problēma. Jāsaka gan, ka esmu to pilnībā uzticējusi Dievam. Jo man nav lielas izvēles – klausīt Dievam vai izpatikt cilvēkiem. Viņš ir Kungs! Viņš pats izredz un lieto, kā kuru gribēdams. Es esmu tikai Viņa kalps.

Kaut tas nekad nebeigtos!

Tā nu es cīnījos ar Dievu, bet taisnība izrādījās teicieniem – “Tava dāvana tevi atradīs” un, “ja Dievs tevi aicinājis, Viņš arī dos izdevības aicinājumā ieiet”. Tā pienāca pirmā reize, kad mācītājs Sīlis lika man vadīt lūgšanas dievkalpojumu (ko toreiz baptistu aprindās nedarīja neviena sieviete). Uz manu iebildumu viņš sacīja: “Esi precējusies? Esi. Tev ir bērns? Ir. Vīrs tevi atbalsta? Atbalsta. Nu tad ej!”.

Pienāca pirmā reize, kad vīrs aizbrauca uz Izraēlu un lika man novadīt visu dievkalpojumu. Pirmā reize, kad mani uzaicināja sludināt konferencē, pirmā reize, kad sludināju Amerikā. Pirmā reize, kad Svētais Gars dievkalpojumā lika lūgt par slimajiem, un pirmā reize, kad pravietoju sapulcē tikai vīriem. Pirmā reize, kad lasīju savas pirmās dzejas… Bezgala daudz kas manā dzīvē ir noticis pirmo reizi. Un es vēl joprojām alkstu pēc jauniem Svētā Gara apmeklējumiem un Viņa gribas piepildīšanas, arī caur mani, lai tas maksātu, ko maksādams.

Lasīt – Līgas dzeja, pravietojums

Līgas Gleškes izdotās grāmatas
Līgas Gleškes grāmatas