“Kungs piedod, ka Tavā troņu zālē, es dažreiz eju nemazgātām kājām.”
Tu mani mīlēji
Kungs, cik ļoti gan tu mani mīlēji!
Tu manus grēkus piedevi, tos tālu projām aizsviedi.
Bet mani, Tu pie savām krūtīm piespiedi, un baltās drēbēs ietērpi.
Ak, Kungs, cik ļoti gan Tu mani mīlēji!
Kad šobrīd atskatos uz paveikto ¬es nožēloju vien tik to,
Ka bijuši ir brīži, kad bez Tevis kaut ko darīt centos,
Tukšus ceļus gāju, izkaisīju, ne ar Tevi kopā krāju.
Tam visam pāri spoži mirdz tie mirkļi mūžīgie,
Kas Tevī dzīvoti, par Tevi domāti, Tev atdoti.
Tā mana lielā bagātība, laime, prieks – viss pārējais ir nieks.
Nu Tevim atkal ciešāk piekļaujos,
Aiz laimes sirds man pušu plīst un pāri smeļas,
kad jaunas durvis manā priekšā vaļā veras..
__________________________________________
Man šķita, ka es ļoti mīlu Viņu
Un tad – es pievīlu
Viņš bija uzticīgs
Es domāju, ka vienmēr būšu stipra
Un tad – es salūzu
Viņš bija visspēcīgs
Es solīju, ka nekad nenodošu
Un tad – es pakritu
Viņš bija žēlsirdīgs
Es atstāju un neklausīju Viņu
Viņš mani gaidīja…
Jo Viņš ir nemainīgs.
Viņš mani atrada
Es gulēju zemē, kā sadauzīts trauks
Pa laikam kāda garāmgājēja kāja pārvērta drumslās jau esošās šķembas.
Manis vairs nebija.
Palika vien nedaudz sāpes un kāds mazumiņš slāpes
Tad arī tās lēnām dzisa…
Kādas maigas un mīļas rokas, mani uzmanīgi paņēma Savās plaukstās
…un piespieda mani pie Savas sirds.
Viņa asaras tecēja pār mani, un es atmodos.
Jutu, kā Viņa rokas no manām cietajām drumstlām un pāri atlikušajiem putekļiem
veido ko jaunu un skaistu – pilnu sapņiem, cerībām
un daudz, daudz prieka.
Un es lūdzu: “Kungs, ļauj man palikt Tavās rokās. Palikt tikai Tavās mīļajās, drošajās rokās.
Un veido mani, mans Meistar!”
Vairs ilgāk nevaru
Vairs ilgāk nevaru es, Tēvs, bez tava Gara,
Nevienu dienu, stundu, pat ne minūti,
Es ilgojos, es slāpstu tava darba, es gribu redzēt Tavu godību.
Šī zeme smakusi ir tik daudz gadus
Zem apspiedēja rokas verdzībā,
Ka tavi bērni tevi aizmirsuši
Un vairs tie pienācīgi Tevi negodā.
Jā, kauna sārtums manos vaigos, kad saprotu – mēs vainīgi pie tā,
Ka velns te ārdījies virs zemes, bet mēs tai laikā, saldi dusējām.
Tēvs, piedodi, ka tevi nemeklējām,
Un Tavam Vārdam kaunu darījām.
Kad cilvēki ik dienas ellē gāja,
Bet mēs tik sevim dzīvojām.
Bet tu jau zini, kādi esam – kā smilgas, sēnalas bez Tevis mēs,
Ja nedosi Tu savu žēlastību,
Tad kalpot Tevim nespējam vairs mēs.
Kungs, zinu es, ka savu Vārdu Svēto
Šais dienās pēdējās Tu godā pacelsi
Un savu Svētā Gara spēku pār savu tautu atkal straumēm izliesi.
Jo taču beidzot esam sapratuši,
Šai tuksnešlaikā staigājot,
Ka nespējam mēs savā spēkā,
Nekā no tā, ko gribi Tu mums dot.
Tādēļ es ticu – laiks ir pienācis,
Kad tu kā Saule pār mums atkal uzlecis
No jauna savu tautu vadīt sāc,
To apģērbt, stiprināt un cīņās uzvaras gūt māc.
Un Tavi bērni norāti, bet laimīgi, ka mīli,
Sāk atkal savas dzīves atdot priecīgi
Un ļaut, lai Tava mīlestības pilnā griba
Var mūsu sirdis prātus pārņemt pilnīgi.
Un atkal, tā kā senās dienās mūsu brāļi,
Mēs sākam redzēt apvāršņus kur pļauja jāievāc,
Un saprotam, ka vienīgais kam savas dzīves veltīt
Ir darbs ko vēlies izdarīt caur mums Tu pats.
Te esmu es, un bērni ko man devi
Mēs gatavi līdz nāvei sekot tev,
Lai tad, kad pienāks brīdis teikt šai dzīvei – sveiki
Viss gods un slava piederētu tikai Tev.
21.gadsimta draudze
(Draudzei 2003. gada mijā)
Cik dažādus, kā eļļas koka zariņus
Tu pulcini ap Sevi bērniņus!
Par kuriem Tu sevi atdevi un ticēji;
Ka Tavu Vārdu mēs pieņemsim
Un Valstībai augļus nesīsim;
Tu mīlēji, zinot it visu to,
Kā tevi nodosim un derību ko slēdzam, lauzīsim,
Kā melot mīlēsim un citiem dieviem pakaļ skriesim;
Un elkiem kalposim.
Tad grūtā stundā drūzmēsimies mēs pie Tava troņa;
Bet kad mums labi ies, Viss atkal būs jau piemirsies.
“Jo Kungs, tu taču saproti,
Ka mēs tik aizņemti, tik gudri, svaidīti;
Mēs, pasaul`s gaisma, zemes sāls,
Kam jābūt formā, kamēr ceļš vēl priekšā tāls,
Ne kaunā krist.
Vai fanāts liecība var būt, še ļaužiem izciliem?
Tak nē, vien līdzīgi ja kļūsim šiem,
Tad viņi uz mums skatīsies
Un mūsu vārdos klausīsies!
Vai tāpēc Dievs mums būtu prātu devis,
Lai mēs to darbā nelaistu priekš sevis?”
Tā domājot mēs sevi mierinām,
Viens otru stiprinām un priecinām;
Līdz gluži nemanot, tā spožā gaisma, kas reiz sirdī degta,
Tik vāji gruzd un zemes sāls bez garšas zemē dus…
Tad pienāk brīdis, kad mēs balsis skaļas,
Nu raidām debesīs no visas vaļas:
„Kas notiek Kungs? Kur spēks ko solīji!
Kur Tava slava, Tavi darbi, tā nav godīgi!
Jau mani šaubas māc par to vai vispār esi,
Tu, kam es ticēju tik ļoti, kamēr jutu, ka tu Mani nesi.
Nu esmu noguris un vīlies visā kas man dārgs reiz šķita,
Dievs, kas gan noticis, vai Tev ir kāda cita?
Tu mīlēji, kaut zināji it visu,
Un pirms vēl piedzimām,
Pret Tevim grēkot paspējām ¬ jau piedevi;
Tu Savu dzīvi par mums atdevi ¬ jo mīlēji.
Pie Tevis atgriezties un palikt Tevī,
Ļaut Debess gaismai manu sirdi, visu dzīvi izgaismot;
Lai tava sāls tiek klāt un šķīsta katru brūci sisto;
Un mīlestība Tava, mani atjauno.
Tev pieķeros es, Kungs, ar visu savu spēku, prātu, jūtām;
Tev dzīvi atdodu, ņem Kungs, un vēlreiz izglāb to;
Es turpmāk vēlos žēlastību, kas man dota,
Ne sevim izmantot, bet Tavam vārdam godu dot.
Es spīdēšu, kā spoža lāpa citiem ceļu rādot,
Un būšu atkal zemes sāls, ko nevar lēti pirkt un pārdot;
Bez kompromisa, bailēm, lepnības vai kauna;
Ar tīru sirdi kalpošu tik Tev no jauna,
Un katru dienu dzīvošu kā vienīgo,
Ar kvēlām ilgām gaidot atgriežamies Savu Mīļoto!
21.gs. draudzei
Tu tikai saturies, ak, dārgā, Kristus draudze!
Tu skaistule, kas labās drānās staigāt mīl!
Nāk varens Svētā Gara vējš pār jauno audzi!
Nāk padebess, kur Dieva varenība mīt!
Tu piecelsies un sevi nepazīsi
Kad pilna spēka, Tēva darbos iesi kalnus gāzt!
Ar sārtiem vaigiem, rokām atlocītām
Ar mīlestības pilnu sirdi savu tautu glābt!
Ak, zeme saturies, un debess mala skaties,
Ko draudze darīt var, kas dzīvo ticībā!
Es nākšu drīz!
„Es nākšu drīz un mana alga līdz ar Mani”
Ir pieraduši Mani ļaudis dzirdēt to;
Bet sirdspulkstenis, laika zīmes, Vārds, ko sūtu,
Tev saka – neguli, ir celties laiks.
Es nākšu drīz, kas sadzird to,
Tas atstāj savus namus, mantu iekrāto,
Un steidzas dziļāk savas saknes dzīt,
Un augļus nest šai pēdējai pļaujai.
Es nākšu drīz pēc ražas – ievākt to,
Kas mani negaidīs, tas paliks tumsas valgā.
Es nākšu drīz, pēc jums, ak, mani bērni,
Kā vēlos Es, lai Mani sagaidāt,
Ar sirdīm baltām, galvām paceltām.
KUR TU ESI, MANS BĒRNS?
(Pravietisks vārds 2006. gadā)
Kur? Ērkšķos, starp akmeņiem, ceļmalā?
Tava vieta ir Ēdenes dārzā!
Tu esi radīts Manā līdzībā.
Es esmu tev devis varu, spēku un gudrību.
Esmu tevi nolicis valdīt – sargāt manu tiesu un taisnību, un kopt Manu dārzu.
Un Es esmu ar tevi.
Tu saki, Dievam pieder cilvēka dzīvība.
Bet kurš ir tavs Dievs? Kam pieder tava dzīvība?
Ja saki, tā pieder Man, jo esmu tavs Kungs, tad tev būs arī Mani godāt – klausīt un Manus vārdus turēt.
Tad tev nebūs ļaut čūskai līst tavā dārzā un apšaubīt Mani.
Tev nebūs aizstāvēt sevi, un ļaut savās domās sēt indīgas sēklas.
Dzīve nav spēle – tā ir cīņa uz dzīvību un nāvi.
Arī tad, kad tu nedari neko, kad tu ļauj savai dzīvei izslīdēt caur pirkstiem – tu to dzīvo. Tu kādam atdod savu dzīvību, tu ar to samaksā, par – neko!
Tu neesi tik lēts Manās acīs.
Tava dzīvības cena ir mana Dēla bezvainīgās asins cena,
Un Es pieprasu, lai tu to ievēro, lai tu to vērtē.
Lai tu cieni sevi un savu dzīvi.
Lai tu cieni dārzu, kuru esmu tev devis, un Vārdu kuru esmu tev sūtījis.
Es neesmu beidzis darboties. Mani plāni ir lieli, jo Es esmu liels un varens Dievs.
Un es gaidu uz tevi, cilvēk. Kur tu esi?
Es tevi gaidu tavā vietā.. Vietā, kur Es tevi izglābu, nomazgāju un noliku.
Ja tu to nevēlies, ja tu atsakies no savas augstās pozīcijas, tad saki to Man.
Nemāni sevi un citus, jo Mani tu piemānīt nevari.
Bet ja tu vēlies, lai tiešām Es esmu tavs Dievs, tad tev būs Mani klausīt.
Tev būs atgriezties vietā, kur ar tevi runāju un atbildēt, kad Es tev jautāju.
Un Es tev šodien jautāju – kur tu esi?
Man nepietiek ar tavām paceltām rokām svētdienas sapulcēs.
Man nepietiek ar tavām pāris lūgšanām nedēļā.
Man nevajag naudu, ko tu iemet ziedojumā..
Man vajag tevi – tavu dzīvi, tavas domas, tavas ilgas un sapņus.
Man vajag tevi visu – tavu sirdi, tavu uzmanību, tavu mīlestību un paklausību.
Es gribu būt ar tevi savā dārzā.
Gribu, lai tu to kop un sargā.
Gribu, lai tu valdi kopā ar Mani.
Lai tu spēj pastāvēt pretim pūlim un Mani nenodot.
Esmu noguris redzēt, kā Mani dēli un meitas ļauj čūskām savos dārzos ierīkot midzeņus un tad paši cieš no tās kodieniem.
Tāpēc Es saucu tevi šodien: “Kur tu esi, mans bērns! Atbildi man.
Ko tu izvēlies – dzīvību vai nāvi?
Ja tu izvēlies dzīvību – tad tev jāiet pa dzīvības Ceļu, kas ir Jēzus Kristus,
Mans Vārds, Mana griba un Mana pavēle.
Bet tu šodien Man jautā: “Kur tu esi Kungs?”
Un Es tev atbildu: “Es esmu savā dārzā. Un tur, tieši un tikai tur, Es gaidu tevi, mans bērns. ES TEVI GAIDU!
Gaidu Tevi visu!”