Kāpēc Dievs pieļauj ļaunumu?

Dievs ir labs. Viņš dara un dod tikai labu (Jēk.1:16,17)

Interesanti, ka parasti, kamēr cilvēkam ir labi, viņš Dievu izslēdz no savas dzīves, bet, tikko notiek kāda nelaime, kliedz: “Dievs, kur Tu biji, kā Tu tā varēji!”

Cilvēkam ir dota brīva griba, kas sevī ietver tiesības un spēju rīkoties arī pretēji Dieva gribai. Tas nozīmē, ka, pieņemot lēmumus un tos realizējot, cilvēks nes atbildību par savas rīcības sekām, ko sauc par sējas un pļaujas likumu. Diemžēl savu brīvību cilvēks izmanto ne tikai labos nolūkos, bet sagādā gan sev, gan nākamām paaudzēm nepatikšanas. Ļaunums, kuru redzam pasaulē, nav Dieva darbs, bet Viņa likumu pārkāpšanas rezultāts. Ja indivīda grēka sekas izpaužas viņa apkārtējo un pēcnācēju dzīvē, tad tautas grēku sekas ietekmē nācijas un kontinentus. Dievs ir apsolījis šo salauzto kārtību atjaunot Tiesas dienā, kuras mērķis nav sodīt, bet atļaut katram saņemt to, ko viņš ir izvēlējies.

Kāpēc ir tik daudz konfesiju?

“Tām gan ir gudrības slava tur, kur ir pašizdomāta dievkalpošana, pašpazemošanās un miesas mērdēšana; bet patiesībā tām nav nekādas vērtības, jo tās dod apmierinājumu vienīgi miesai” (Kol. 2:23)

Bībele brīdina no pašizdomātas dievkalpošanas. Arī Jēzus ļoti asi brīdināja no cilvēku mācībām, kas pamatojas nevis Bībelē, bet cilvēku uzskatos, individuālā pieredzē vai atsevišķu pantu izraušanā no konteksta (Marka 7:1­8). Diemžēl cilvēkiem piemīt tendence ar laiku ieslīgt rutīnā un sākt pielāgot Bībeli saviem uzskatiem, nevis izmainīt savus uzskatus saskaņā ar Bībeles patiesībām. Tāpēc Bībeles mācība pievērš lielāku vērību sirdij, kas vēlas paklausīt Dievam, nekā prātam, kurš piebāzts ar atziņām.

Kāpēc pastāv vairākas ticības?

Viens iemesls meklējams tajā, ka ir divi veidi, kā lasīt Bībeli. Pirmais – atzīt Bībeli par augstāko patiesību un saskaņot savus uzskatus ar to, kas tur rakstīts. Otrs – izveidot savus uzskatus un tad meklēt Bībelē tiem apstiprinājumu. Ja ir tāda vēlēšanās, Bībelē var rast apstiprinājumu jebkurai mācībai, tiesa – rūpīgi analizējot jebkuru šādu mācību, tā neiztur nekādu kritiku. Bībele ir konkrēta grāmata. Jā, vietām ir grūtāk izskaidrojami fragmenti, taču ņemot vērā kontekstu un mācības nemainīgās pamatpatiesības, ir iespējams apgāzt jebkurus cilvēku izdomājumus.

Otrs būtisks iemesls redzams kristietības vēsturē. Ik pa laikam Draudzei bijusi tendence “apaugt” ar tradīcijām, un ik pa laikam tā centusies no tām atbrīvoties. Tā radās dažādas reformācijas kustības, kuras ar laiku zaudējot elastību, kļūst par jaunu konfesiju.

Katra novirziena pamatā reiz bija patiesa mīlestība uz Dievu un dzīva Vārda atklāsme par kādu konkrētu patiesību­ – taisnošana ticībā (luterāņiem), kristība apzinīgā vecumā (baptistiem), svētdzīve (metodistiem) utt., kas, laika gaitā zaudējot vitalitāti, pārvērtusies par dogmu, radīdama jaunu konfesiju.

Kas jūs esat?

Mēs esam kristieši. Tie, kuri vēlas mīlēt Kristu. Mēs esam Draudze ar dziļām saknēm un karstu sirdi. Mēs neesam dumpinieki, kas noliedz un vēlas sagraut visu, kas bijis līdz šim. Kristietība savas pastāvēšanas laikā ir daudz piedzīvojusi – kļūdas un uzvaras, ieslīgšanu tumsā un atgriešanos gaismā. Ir daudz piemēru, no kuriem mācīties un daudz kļūdu, no kurām izvairīties.

Šķiet, kristietībā vienmēr pastāvējuši divi pretpoli: reakcionārais un reformatoriskais virziens. Tradicionalizēšanās un atjaunošanās. Mēs vēlamies piederēt pēdējiem. Vēlamies dzīvot saskaņā ar Dieva gribu, kas atklāta Viņa Vārdā. Vēlamies Dieva Vārda pamatpatiesības turēt augstāk par cilvēciskām tradīcijām un rituāliem.

Mēs ticam, ka Svētā Gara un Draudzes laikmets iet paralēli, un, ka visu, ko Dievs iesāk, Viņš arī nobeidz uzvarā. Tas dod pārliecību, ka mums priekšā stāv laiks, kad visa Kristus Draudze, kas ir Viņa Miesa – piedzīvos neizmērojamu Dieva godības un brīnumu pilnumu.

Kas ir sekta?

Tradicionālā sektas definīcija ir “no vairākuma atšķēlies mazākums”. Piemēram, kristietība tās pirmsākumos tika uzskatīta par jūdaisma sektu un apustuli Pāvilu sauca par “nācariešu sektas vadoni” (Ap.d. 24:5)

Vārda “sekta” definīcija, kas kristietības kontekstā šķiet daudz atbilstošāka, skan: “Sekta ir viss, kas kaut ko pieliek klāt Bībelei vai noņem no tās/ nost.” Sekta nav draudze, kuras mācība atšķiras no tradicionālajām dogmām; sekta ir draudze, kuras mācība pašos pamatos atšķiras no Bībeles.

Labs kritērijs, pēc kura noteikt, vai kāda konkrētā kustība ir sekta, vai nav, – pavērot uz ko savā mācībā tā liek galveno uzsvaru ­- uz saviem žurnāliem, savu Bībeles tulkojumu, savu atklāsmi (kas jālasa starp rindām, jo melns uz balta tā Bībelē nav lasāms) utt., vai uz pašu Bībeli, aicinot jebkuru pašu pārliecināties par to, kas rakstīts Dieva Vārdā.

Vai pastāv reinkarnācija?

Dieva atbilde: “Cilvēkiem nolemts vienreiz mirt, bet pēc tam tiesa.” (Ebr. 9:27)

Cilvēks uz zemes dzīvo vienu reizi un pēc tam stājas Dieva priekšā, lai atbildētu par saviem darbiem – labiem un ļauniem (2 Kor. 5:10). Šajā tiesā cilvēce tiks dalīta divās daļās – taisnajos, kas ieies mūžīgā dzīvībā, un Dievam nepaklausīgajos, kas noraidīja glābšanu – tie aizies mūžīgā pazušanā (Mat 25:46).

Tikai viena dzīve un divi ceļi – uz debesīm vai elli.

Kāda ir atšķirība starp kristietību un citām reliģijām?

“ES ESMU ceļš, patiesība un dzīvība; neviens netiek pie Tēva kā vien caur Mani. (Jāņa 14:6)

Ja mēs ticam Jēzum, mēs nevaram nepieņemt arī šo Viņa apgalvojumu. Jēzus ir īpašs ar to, ka Viņš ne tikai mācīja, kā pareizi dzīvot (to ir darījuši daudzi, tajā skaitā arī Muhameds un Buda), bet pirmām kārtām ar to, ka Viņš paņēma uz sevi sodu par mūsu grēkiem, tādā veidā sagādājot mums grēku piedošanu un mūžīgu dzīvību. Grēks šķīra mūs no absolūti svētā un taisnā Dieva, taču ar savu krusta nāvi Jēzus šo cilvēkam nepārvaramo barjeru nojauca. Trešajā dienā augšāmcēlies, Viņš pameta savu kapu tukšu uz mūžīgiem laikiem un sēdās pie Dieva Tēva labās rokas debesīs – kaut kas tāds nav nevienai citai reliģijai.

Vai latviešiem ir savs ceļš? Nē, jo mums ir tā pati problēma, kas visai pārējai cilvēcei – grēks. Visām tautām ir tikai viens starpnieks starp Dievu un cilvēkiem – Jēzus Kristus, kurš šo grēka nastu ir iznīcinājis (1.Tim. 2:5,6).

Bībele nepārprotami māca: “Nav pestīšanas nevienā citā; jo nav neviens cits vārds zem debess cilvēkiem dots, kurā mums lemta pestīšana” (Ap.d. 4:12).

Kāpēc Dievs radīja cilvēku? Kam Viņam to vajag?

“Šī ir tā mīlestība nevis, ka mēs esam mīlējuši Dievu, bet ka Viņš mūs mīlējis un sūtījis Savu Dēlu mūsu grēku izpirkšanai” (1.Jāņa 4:10)

Dievs ir mīlestība. Galvenais, ko Viņš no mums sagaida ir mīlestība ­ Jēzus mācīja, ka augstākais bauslis no visiem ir mīlēt Dievu no visas sirds, dvēseles un spēka. Taču vēl pirms atsaucamies Dievam, Viņš mūs jau ir mīlējis. Un savu mīlestību Viņš ir apliecinājis, sūtot pasaulē Jēzu, lai Viņš mūs glābtu. Kā taisns Dievs Viņš būtu varējis mūs sodīt par mūsu nepaklausību pēc pilnas programmas, taču Dievs mūs mīl! Tāpēc Viņš mūs glāba. Tāpēc Viņš mūs radīja.

Dievs radīja cilvēku kā saprātīgu, garīgu būtni, lai būtu, kam dāvāt mīlestību un saņemt to atpakaļ. Tāpēc cilvēks, kuram nav mīlestības attiecību ar Dievu (pat ja viņš ir kristietis), nekādi nespēj atrast sev vietu, un visu laiku viņam kaut kā pietrūkst.

Rakstnieks Viktors Igo nosauca cilvēku par reliģisku dzīvnieku. Taču starp cilvēku un visu pārējo radību ir nepārvarama plaisa – pat visattīstītākajās dzīvnieku pasaules formās mēs neatrodam ne visniecīgākās reliģiskās jūtas, kamēr pat visprimitīvākajās ciltīs cilvēki tiecas kaut ko pielūgt un kaut kam ticēt. Bez Dieva tukšumu mūsu sirdīs ilgstoši aizpildīt nespēj nekas, jo Dievs mūs ir radījis attiecībām ar sevi.

Vai nepietiek būt vienkārši labam cilvēkam, lai nonāktu debesīs?

Ja ar labiem darbiem varētu nopelnīt debesis, tad Jēzum nebūtu jāmirst Golgātā. Pestīšanu nav iespējams nopirkt, nopelnīt vai izlūgties. Jebkura mācība, kas apgalvo, ka ar savu rīcību iespējams nopelnīt glābšanu, ir velna triks, lai pieviltu.

Tu vari būt labākais cilvēks zemes virsū, taču, ja tu neatdod savu dzīvi Kristum, debesis tev nepieder! Tu būsi tikai labākais grēcinieks, kurš nonācis ellē.

Cilvēku glābj attiecības ar Jēzu. Tā ir dzīva, praktiska un darbīga ticība, kas izmaina visu dzīvi.

Tici Dievam, reizēm apmeklē baznīcu, bet negribi būt fanātiķis?

„Tu tici, ka ir viens Dievs, tu dari labi; ari ļaunie gari tic un dreb. Bet vai tu gribi zināt, tukšais cilvēk, ka ticība bez darbiem ir nedzīva?”(Jēk.2:19-20). Ticot Dieva eksistencei, cilvēks nav neko vairāk izdarījis kā velns un viņa dēmoni, kas tāpēc vien debesīs noteikti nebūs. Nepiedzimstot no augšienes, cilvēks ar visu savu ticību Dieva eksistencei nonāks vietā, kur neviens nekad un ne par kādu cenu negribētu nokļūt.

Ticība Dievam sevī ietver zināmu rīcību. Nav iespējams bibliskajā izpratnē ticēt, bet neklausīt Dievam.

Cilvēks, kas tic Dievam, veido personīgas attiecības ar Kristu, studē Dieva Vārdu un paklausa Viņam.
Dieva klātbūtne ietekmē visu cilvēka dzīvi, un apkārtējiem tas ir labi redzams.

Cita ceļa nav.