Bībeles pamatpatiesības

Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību. (Jāņa 3:16)

Dievs mīl tevi! Mīlestība ir vienīgais motīvs visam, ko Viņš dara, jo Dievs ir mīlestība. Iemesls, kāpēc Viņš sūtīja pasaulē Jēzu, nebija dusmas uz cilvēkiem, bet mīlestība un vēlēšanās dāvāt viņiem mūžīgo dzīvību un reāli palīdzēt šajā zemes dzīvē. Jēzus nav nasta! Viņš ir mīlestības dāvana!

Ja atzīstamies savos grēkos, tad Viņš ir uzticīgs un taisns, ka Viņš mums piedod grēkus un šķīsta mūs no visas netaisnības. (1.Jāņa vēst. 1:9)

Dievam nav vajadzīgas sēru drēbes un sevis mocīšana. Viss, ko Viņš prasa, ir savu grēku atzīšana un nožēlošana, un vari būt drošs, – ja esi lūdzis piedošanu, Viņš šos grēkus nekad tev neatgādinās. Viņš piedod.

Jo arī Kristus ir vienreiz grēku dēļ miris, taisnais par netaisniem, lai jūs pievestu Dievam, nonāvēts gan miesā, bet dzīvs darīts garā. (1.Pētera 3:18)

Jēzus nenomira tikai tāpēc, lai mūsu grēki tiktu piedoti un mēs drīkstētu pēc nāves nonākt debesīs. Jēzus atnāca, lai palīdzētu mums atkal dzīvot kopā ar Dievu. Grēks tam bija šķērslis, jo Dievs, lai cik Viņš būtu mīlošs, nevar pievērt acis uz grēku. Jēzus šo šķērsli aizvāca, lai mēs atkal varētu tuvoties Dievam bez bailēm un nosodījuma. Dzīve ar Dievu – lūk, Jēzus atnākšanas mērķis!

Zaglis nāk vienīgi, lai zagtu, nokautu un nomaitātu. Es esmu nācis, lai tiem būtu dzīvība un pārpilnība. (Jāņa 10:10)

Jēzus skaidri norāda to, ka viss, kas apzog mūsu dzīvi, nav no Viņa. Jēzus nāca šajā pasaulē, lai dotu mums dzīvību un pārpilnību, nevis lai padarītu mūsu dzīvi pelēkāku. Pelēkus cilvēkus padara reliģija, t.i., sausi likumi un prasības bez dzīvām attiecībām ar Dievu. Jēzus grib, lai mēs personīgi iepazīstam Viņu un Viņa mīlestību. Jo vairāk cilvēks cenšas tuvoties Jēzum un būt ar Viņu kopā, no sirds lūdzot un lasot Bībeli, jo vairāk viņā pamostas mīlestība uz Dievu un cilvēkiem un dabīga vēlēšanās un arī varēšana darīt Dieva gribu un dzīvot svēti un pareizi.

Redzi, Es stāvu durvju priekšā un klaudzinu. Ja kas dzird Manu balsi un durvis atdara, Es ieiešu pie viņa un turēšu ar viņu mielastu, un viņš ar Mani.(Atklāsmes gr. 3:20)

Jēzus ar varu mūsu dzīvē neielaužas. Kaut arī Viņš ir Dievs un Kungs, Viņš tavā dzīvē ienāks un palīdzēs tikai tik lielā mērā, cik tu Viņam ļausi.

Tātad grēka alga ir nāve, bet Dieva balva ir mūžīga dzīvība Kristū Jēzū, mūsu Kungā. (Romiešiem 6:23)

Nepievilies! Grēka sekas ir nāve. Ne vienmēr fiziskā, taču nāve var būt daudzējāda – ģimenes nāve, draudzības nāve, finansiāls bankrots, utt. Taču Dieva dāvana ir mūžīgā dzīvība.

Es šodien piesaucu debesis un zemi kā lieciniekus pret jums, ka lieku jūsu priekšā dzīvību un nāvi, svētību un lāstu; tad nu izvēlies dzīvību, ka dzīvotu gan tu, gan tavi pēcnācēji. (5.Mozus 30:19)

Dievs dod katram cilvēkam brīvu izvēli un tajā pat laikā no sirds mudina viņu izvēlēties dzīvību. Dievs ir dzīvības, nevis sēru, skumju un bēru Dievs. Tieši tāpēc Dievs ielika Ēdenes dārzā laba un ļauna atzīšanas koku, – lai cilvēkiem būtu iespēja izdarīt izvēli un kalpot Dievam brīvprātīgi.

Saki tiem: tik tiešām, ka Es dzīvoju, saka Dievs Tas Kungs, Man nav prieka par bezdievja nāvi, bet gan par to, ka bezdievis atgriežas no sava ļaunā ceļa un dzīvo. Atgriezieties, jel atgriezieties no saviem ļauniem ceļiem! Kāpēc tu gribi mirt, Israēla nams? (Ecehiēla 33:11)

Dievam nav prieka sodīt cilvēkus, tajā skaitā arī ļaunus cilvēkus. Viņa lielākais prieks ir, ja cilvēks atgriežas no saviem grēkiem un dzīvo! Dievs nav dusmīgs Dievs. Jā, Viņš ienīst grēku (kas vienmēr sagandē cilvēka paša dzīvi), taču Viņš mīl grēcinieku.

Bet Dievs Savu mīlestību uz mums pierāda ar to, ka Kristus par mums miris, kad vēl bijām grēcinieki. (Romiešiem 5:8)

Dažkārt mēs spilgti piedzīvojam Dieva mīlestību, citreiz nejūtam neko, taču Dievs savu mīlestību uz mums ir pierādījis ar to, ka sodu par mūsu grēkiem Viņš ļāva izciest savam Dēlam. Mums visiem velns mēģina iestāstīt, ka tādus, kādi mēs esam Dievs mīlēt nevar, taču tie ir meli! Dievs mīl tevi tādu, kāds tu esi, taču mīl tevi tik ļoti, ka neatstās tevi tādu, kāds tu esi, bet pats palīdzēs izmainīties!

Jēzus viņam saka: “ES ESMU ceļš, patiesība un dzīvība; neviens netiek pie Tēva kā vien caur Mani.” (Jāņa 14:6)

Jēzus ir vienīgais ceļš pie Dieva. Dažreiz kristiešiem pārmet viņu it kā pārmērīgi lielo pārliecību par Jēzus pārākumu pār citām reliģijām, taču Jēzus pats mums nav atstājis citu iespēju. Vai nu Viņš stāstīja patiesību, apgalvojot, ka Viņš ir vienīgās durvis pie Dieva, vai arī meloja, bet, ja Viņš meloja vai pārspīlēja šajā gadījumā, kāpēc mums būtu jātic Viņam pārējos? Taču Jēzus nemeloja!

Jo ir viens Dievs, kā arī viens starpnieks starp Dievu un cilvēkiem – cilvēks Kristus Jēzus. (1.Timotejam 2:5)

Jēzus ir vienīgais starpnieks starp Dievu un cilvēkiem tieši tā iemesla dēļ, ka Viņš ne tikai mācīja, kā jādzīvo, bet nomira par mūsu grēkiem, dodot mums iespēju pa īstam dzīvot. Ne tikai mūžībā, bet jau šeit uz zemes. Ne velti Bībelē tik maz ir stāstīts par debesīm un tik daudz parādīts, kā laimīgi nodzīvot savu dzīvi šeit uz zemes.

Nav pestīšanas nevienā citā; jo nav neviens cits vārds zem debess cilvēkiem dots, kurā mums lemta pestīšana. (Ap.d. 4:12)

Dievs ir visiem cilvēkiem devis vienu ceļu uz glābšanu – Jēzu Kristu.

Jo no žēlastības jūs esat pestīti ticībā, un tas nav no jums, tā ir Dieva dāvana. Ne ar darbiem, lai neviens nelielītos. (Efeziešiem 2:8-­9)

Nav neviena, kurš varētu nopelnīt glābšanu, nopelnīt debesis. Tā ir Dieva dāvana visiem, kas notic Jēzum un pieņem Viņu.

Jo, ja tu ar savu muti apliecināsi Jēzu par Kungu un savā sirdī ticēsi, ka Dievs Viņu uzmodinājis no miroņiem, tu tiksi izglābts. (Romiešiem 10:9)

Viss, ko Dievs prasa no tevis, lai tu būtu glābts, ir pieņemt Glābēju. Tāpat kā glābējkuģa kapteinis neprasa no slīcēja naudu vai kādu pakalpojumu, bet lai tas satver glābšanas riņķi.

Bet, cik Viņu uzņēma, tiem Viņš deva varu kļūt par Dieva bērniem, tiem, kas tic Viņa Vārdam. (Jāņa 1:12)

Pieņemot Jēzu, tu iegūsti vairāk kā atvērtas acis un pareizus likumus, pēc kuriem dzīvot. Tu kļūsti par Dieva bērnu, Dievs tagad ir tavs Tēvs, un Viņš gādā par tevi kā par savu mīļo bērnu.

Kam Dēls ir, tam ir dzīvība, kam Dieva Dēla nav, tam nav dzīvības. To es jums rakstu, lai jūs zinātu, ka jums ir mūžīga dzīvība, kas ticat Dieva Dēla Vārdam. (1.Jāņa 5:12­-13)

Tu vari būt drošs, ka no tā brīža, kad tu pieņēmi Jēzu, tev ir mūžīgā dzīvība.

Bet Viņš atbildēja un sacīja: “Stāv rakstīts: cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet no ikkatra vārda, kas iziet no Dieva mutes.” (Mateja 4:4)

Lai tu varētu pilnvērtīgi dzīvot, tev nepietiek ar jaukām emocijām un materiālu nodrošinājumu. Tev ir vajadzīgs regulāru dzirdēt Dieva Vārdu – tāpēc draudze ir tik nepieciešama. Tas nav pienākums – iet uz draudzi, tā ir iespēja saņemt barību tavam iekšējām cilvēkam, iespēja sadraudzēties ar cilvēkiem, kas tevi visādi atbalstīs, lūgs par tevi, palīdzēs tev.

Tādēļ, ja kas ir Kristū, tas ir jauns radījums; kas bijis, ir pagājis, redzi, viss ir tapis jauns. (2.Korintiešiem 5:17)

Tu esi jauns radījums! Tev ir iespējams tas, kas agrāk nebija iespējams! Viss vecais – grēki, vājības, kompleksi – ir pagājis. Tevī ir cita – mīksta – sirds, kas slāpst darīt Dieva prātu. Ja vien tu veltīsi laiku lūgšanai un Vārdam, tu konstatēsi, ka kristieša dzīve nāk no tavas iekšienes, nevis no citu norādījumiem.

Un netopiet šai pasaulei līdzīgi, bet pārvērtieties, atjaunodamies savā garā, lai pareizi saprastu, kas ir Dieva griba: to, kas ir labs, tīkams un pilnīgs. (Romiešiem 12:2)

Nododies Dievam, Viņa Vārdam. Maini domāšanu saskaņā ar Vārdu. Tā tu izmainīsies. Kolosiešiem 2:6­7 – Jēzus nav domāts tikai, lai Viņu pieņemtu un tā nodrošinātu savu nākotni debesīs, bet lai dzīvotu ar Viņu, laistu Viņā savas saknes.

“Mācītāj, kurš ir augstākais bauslis bauslībā?” Bet Jēzus tam sacīja: “Tev būs Dievu, savu Kungu, mīlēt no visas sirds un no visas dvēseles, un no visa sava prāta. Šis ir augstākais un pirmais bauslis. Otrs tam līdzīgs ir: tev būs savu tuvāku mīlēt kā sevi pašu. Šinīs abos baušļos ir saņemta kopā visa bauslība un pravieši.” (Mateja 22:36­-40)

Mīlestība ir vislielākais bauslis. Vai tad tas nav lieliski? Pirmais, ko Dievs prasa no tevi, nav absolūta paklausība, bet mīlestība uz Viņu un cilvēkiem. Paklausībai ir jāizriet no šīs mīlestības.

Bet mēs visi, atsegtām sejām, Dieva godību redzēdami kā spogulī, topam pārvērsti Viņa paša līdzībā no spožuma uz spožumu. To dara Tā Kunga Gars. (2.Korintiešiem 3:18)

Dieva Gars ir tas, kurš mūs maina Jēzus līdzībā, ja vien pavadam laiku kopā ar Viņu. Velns mums visiem mēģina iestāstīt, ka mums pašiem jātiek ar sevi galā, un tad mēs drīkstēsim nākt pie Dieva, kurš tad nebūs uz mums dusmīgs. Tas būtu tas pats, kas teikt kādam – vispirms nosauļojies, izmaini savu ādas krāsu, un tad nāc pie saules. Pilnīgs absurds! Tu nāc pie Dieva kāds esi, un Viņa klātbūtnē tu izmainies.

ES ESMU īstais vīnakoks, un Mans Tēvs ir dārza kopējs. Ikvienu zaru pie Manis, kas nenes augļus, Viņš noņem, un ikvienu, kas nes augļus, iztīra, lai tas jo vairāk augļu nestu. Jūs jau esat tīri to vārdu dēļ, ko Es uz jums esmu runājis. Palieciet Manī un Es – jūsos. Kā zars nevar nest augļus no sevis, ja tas nepaliek pie vīnakoka, tāpat arī jūs, ja nepaliekat Manī. ES ESMU vīnakoks, jūs tie zari. Kas Manī paliek un Es viņā, tas nes daudz augļu, jo bez Manis jūs nenieka nespējat darīt. Ja kas nepaliek Manī, tas kā zars izmetams ārā un sakalst; tos savāc un iemet ugunī, un tie sadeg. Ja jūs paliekat Manī un Mani vārdi paliek jūsos, jūs varēsit lūgt, ko gribat, tas jums notiks. Ar to Mans Tēvs ir godā celts, ka jūs nesat daudz augļu un topat par Maniem mācekļiem.(Jāņa 15:1-8)

Mēs esam zari, Viņš – koks, no kura plūstošā sula dara mūs spējīgus nest augļus. Paldies Dievam, augļi nāk nevis no nemitīga sasprindzinājuma, bet no pieķeršanās Jēzum. Bez Viņa tu neko nespēj paveikt Dieva lietās tāpat kā zars, kas ir nogriezts no koka.

Un Viņš sacīja: “Kādam cilvēkam bija divi dēli. Un jaunākais sacīja tēvam: tēvs, dod man piekrītošo mantas daļu!- Tad viņš starp tiem sadalīja mantu. Un pēc dažām dienām, saņēmis visu, jaunākais dēls aizgāja uz tālu zemi un tur izšķieda savu mantu, palaidnīgi dzīvodams. Kad nu viņš visu bija izšķērdējis, tai zemē izcēlās liels bads, un viņam sāka pietrūkt. Tad viņš nogāja un piemetās pie kāda tās zemes pilsoņa; tas to sūtīja savā tīrumā cūkas ganīt. Un viņš būtu bijis priecīgs dabūt sēnalas, ko cūkas ēda, lai ar tām pildītu savu vēderu, bet neviens viņam tās nedeva. Tad viņš, pie atziņas nācis, sacīja: cik algādžu nav manam tēvam, kuriem maizes papilnam, kamēr es te mirstu badā. Es celšos un iešu pie sava tēva un sacīšu: tēvs, es esmu grēkojis pret debesīm un pret tevi, es vairs neesmu cienīgs, ka mani sauc par tavu dēlu; pieņem mani par vienu no saviem algādžiem! Un viņš cēlās un gāja pie sava tēva. Bet, viņam vēl tālu esot, viņa tēvs to ieraudzīja un tam kļuva viņa žēl, un viņš skrēja tam pretī, krita tam ap kaklu un to skūpstīja. Bet dēls tam sacīja: tēvs, es esmu grēkojis pret debesīm un pret tevi, es neesmu vairs cienīgs, ka mani sauc par tavu dēlu. Bet tēvs pavēlēja saviem kalpiem: atnesiet ātri vislabākās drēbes un apģērbiet to, mauciet viņam pirkstā gredzenu un kurpes kājās; atnesiet baroto teļu un nokaujiet to, lai ēdam un līksmojamies, jo šis mans dēls bija miris un nu atkal ir dzīvs, viņš bija pazudis un ir atkal atrasts.- Un viņi sāka līksmoties. Bet vecākais dēls bija uz lauka; kad nu viņš tuvojās mājām, viņš izdzirda mūzikas skaņas un dejas troksni, un, piesaucis vienu no kalpiem, viņš tam jautāja, kas tas esot. Tas viņam atbildēja: tavs brālis ir pārnācis, un tavs tēvs ir licis nokaut baroto teļu, tāpēc ka viņš to veselu atdabūjis. Tad viņš apskaitās un negribēja iet iekšā, bet tēvs iznāca un aicināja viņu iekšā. Bet tas atbildēja un sacīja tēvam: redzi, tik daudz gadu es tev kalpoju un nekad neesmu pārkāpis tavu bausli, bet tu man ne reizi neesi devis ne kazlēnu, lai es būtu varējis līksmoties ar saviem draugiem, bet tagad, kur šis tavs dēls ir pārnācis, kas savu mantu izšķērdējis ar netiklām sievām, tu viņam esi licis nokaut baroto teļu! Bet tas viņam atbildēja: dēls, tu aizvien esi pie manis, un viss, kas ir mans, ir arī tavs, bet bija jālīksmojas un jāpriecājas, jo šis tavs brālis bija miris un atkal ir dzīvs, viņš bija pazudis un ir atkal atrasts.” (Lūkas 15:11-­32)

Tādas Jēzus attēloja attiecības starp Dievu un grēkā kritušu cilvēku. Cilvēks ļaujas grēka vilinājumam, domādams, ka, ja darīs tā, kā pats uzskata par pareizu, viņš kļūs laimīgs, taču tas viss beidzas ar pilnīgu postu, kamēr Dievs ir Tēvs, kas gaida savu nomaldījušos bērnu atpakaļ, un, kad tas ir atnācis, nevis noper viņu, nevis nokritizē, moralizē vai kā citādi izrāda savu neapmierinātību par visu to nepareizo, kas ir bijis, bet pieņem ar pilnīgu mīlestību, piedošanu, un uzreiz dāvā viņam visu. Vārdu sakot, Dievs ir labs, mīlošs Tēvs, kurš sūtīja pasaulē Jēzu, lai glābtu tevi un palīdzētu tev nodzīvot labu, elpu aizraujošu dzīvi.