I daļa – no 1985.-1992.gadam

Lielākā daļa cilvēku, kuri 1990. gadā piedalījās draudzes “Prieka Vēsts” dibināšanā, līdz tam bija Golgātas baptistu draudzes locekļi. Cilvēki, kuri šodien aktīvi kalpo draudzē “Prieka Vēsts”, toreiz nebija pasīvi apmeklētāji, bet kalpotāji un atbildīgi darbinieki. Golgātas draudze, kuru ar vecākiem apmeklēju kopš bērnības un kurā mans tēvs bija padomes loceklis, vienmēr bija pazīstama ar savu sirsnīgo vienkāršību un patieso Dieva meklēšanu.

Draudzes "Prieka Vēsts" vēsture1) 1989.gada draudzes padome. No kreisās: Maija Brusbārde, Lilita Vilka, mācītājs Arnis Sīlis un Vilnis Gleške. 2) Golgātas baptistu dievnams.

Lūk, kā šos notikumus aprakstījis mācītājs Arnis Sīlis, kuru 1985.gadā pēc mācītāja Eduarda Strēļa pilnvaru nolikšanas Baptistu Draudžu Savienība apstiprināja par Golgātas draudzes mācītāju: ”Latvijas Baptistu Draudžu Savienības sastāvā esošā “Golgātas baptistu draudze“ sākumā piederēja II baptistu draudžu savienībai, kura bija pazīstama ar īpašu garīgu aktivitāti laikā, kad tās mācītājs bija Viljams Fetlers. Šī garīgā dzīvība bija vērojama arī 1985.gadā, kad uzsāku kalpošanu draudzē.

Nacionālās atmodas priekšvakarā un tās laikā īpaša tās ietekme bija vērojama kristīgajās draudzēs. Tāpēc, būdams mācītājs, es neliku šķēršļus, bet atbalstīju un veicināju draudzes locekļu ilgas un centienus pēc garīgās brīvības. Jāsaka, ka neatkarīgi no cilvēku gribas pār draudzes aktīvākajiem cilvēkiem jau bija ‘izlējies’ spēcīgs Dieva meklēšanas gars. Un kopīgi ar draudzes locekļiem, kuri atcerējās pirmās atmodas laikus un Latvijas valsts pasludināšanu 1918. gadā, mēs izvēlējāmies iet šo – garīgās brīvības ceļu.

Kā sekas Dieva meklēšanai – piedzīvojām ļaužu pieplūdumu. Cilvēki sāka braukt no visiem Latvijas novadiem, draudzēm un konfesijām. Ar lielu prieku un entuziasmu sludinājām Dieva Vārdu, iedrošinājām un lūdzām par cilvēkiem. Dzirdējām daudzas liecības par uzklausītām lūgšanām. Draudze kļuva aizvien populārāka. Pēc aizlūgšanām uz draudzi jau nāca cilvēki, kurus sūtīja mediķi, sakot: “Mēs jums palīdzēt nevaram, bet esam dzirdējuši, ka tajā draudzē lūdz par slimajiem un Dievs dziedina.”

No piedzīvotām Dieva svētībām cilvēku sajūsma, prieks un pateicība tikai pieauga. Taču līdz ar aktīvo kalpošanu nedaudz mainījās dievkalpojumu kārtība un norise, kas vairs pilnībā neatbilda (1987–1990) konservatīvajai baptistu draudzes dievkalpojumu kārtībai.

Vērot notiekošo un saprast, kas notiek uz draudzi brauca arī citi mācītāji. Un arī viņi gluži kā Apustuļu darbos, bez saviem oficiālajiem dievkalpojumiem sāka pulcēties lūgšanu grupās (Apd 2:46). Manuprāt, tieši šīs neformālās tikšanās bija garīgās dzīves īstās uzturētājas. Protams, bija mācītāji un kalpotāji, kuru skatījums uz reliģisko dzīvi reducējās līdz baznīcas uzturēšanai un tradīciju saglabāšanai, bet viņu draudzes locekļi meklēja Dievā patiesu palīgu un aizbildni. Būdams šo notikumu aculiecinieks, varu apgalvot, ka Dieva brīnumaina iejaukšanās cilvēku bezcerīgās situācijās toreiz nebija retums.

Draudzes "Prieka Vēsts" vēsture1) Vilnis Gleške kā slavēšanas vadītājs. 2) Pēdējās kristības 1989.gadā

Šai sakarā, vēlos kategoriski apgalvot, ka starp man zināmajiem to dienu notikumu dalībniekiem, ieskaitot mani, manu sievu, mūsu vecākus un kalpotājus, kas visi bija aktīvi baptistu draudzes locekļi, nebija neviena, kurš mērķtiecīgi būtu virzījis notikumus ar nodomu sašķelt esošo draudzi un dibināt jaunu. Ar visu atbildību gribu apgalvot: ja toreiz kāds būtu izteicis domu par jaunas baznīcas dibināšanu, no mūsu puses viņš būtu sastapies ar kategoriski noraidošu attieksmi.

Mēs mīlējām savu draudzi. Mums bija sava baznīca, kuru kopām un uzturējām – ieguldot daudz laika un līdzekļu. Un bijām apmierināti, ka esam baptisti. Lielākā daļa tādi bijām no paaudzes paaudzē un nekādā gadījumā nevēlējāmies mainīt savu konfesionālo piederību. Tāpēc toreiz, mēs nepārtraukti bijām lūgšanās un gavēnī par savu draudzi, Baptistu savienību, tautu un to, lai varētu palikt savā namā.

Pārrunājot to dienu notikumus ar līdzgaitniekiem, mūsos vēl arvien ir dzīva sajūta un pārliecība, ka tālākie notikumi nebija atkarīgi no mums; tas bija kā ‘liktenis’, kā vienīgā pareizā rīcība bezizejā. Daļēji šo notikumu gaitu sarīkoja mūsu mīļo “ticības brāļu” neizpratne un tam sekojošās aktivitātes (ko esam piedevuši un vienojušies nekad to vairs nepieminēt). Mēs bijām izlēmuši sekot Dievam un nenodot to uzticību, ko no Viņa bijām piedzīvojuši, vienalga, ko tas prasītu.

Ja tagad pēc 25 gadiem kāds gribētu izprast iemeslus, kuru dēļ bijām spiesti atstāt savu baznīcu (jo vairums draudzē bija kalpojuši 30 gadus), droši vien šie iemesli liktos maznozīmīgi. Argumenti, kas toreiz kalpoja par iemeslu izraidīšanai, tādi kā – nedrīkst plaukšķināt līdzi dziesmām, celt rokas, slavēšanas dziesmu ritmi un veids neatbilst standartiem, kā arī aizlūgšanas par cilvēkiem izsauca tikai vienu argumentu. Nevis: “tas, ko jūs dariet nav Bībelē pamatots. Jūs grēkojat un dzīvojat miesā.” Bet: “Mēs, baptisti, tā nedarām. Mūsu konfesijā nekādi izņēmumi nav pieļaujami”, “brīnumu izcelsme ir apšaubāma, tie bīstami un nevajadzīgi”. Ievērosim, ka lietas, par kurām mūs vajāja un sauca par sektantiem, šodien praktizē visās konfesijās gan oficiālajos, gan neformālajos dievkalpojumos. Taču toreiz to pielīdzināja noziegumam.

Patiesībā mums nebija izvēles. Vai varējām atteikties ticēt tam, kas rakstīts Bībelē, kas darbojās un ko paši piedzīvojām? Tāpēc, vairāk kā 100 cilvēku, kas toreiz bija 70% no draudzes locekļiem, kopā ar savu mācītāju bijām spiesti atstāt savu mīļo dievnamu, brāļus un konfesiju.

Draudzes "Prieka Vēsts" vēsture1) Regulāras aizlūgšanas pēc dievkalpojuma. 2) Viens no pēdējiem dievkalpojumiem Golgātas dievnamā

Mācītājs Arnis: “Daļai draudzes locekļu, kā arī Baptistu Draudžu Savienības vadībai šīs alkas pēc garīgās brīvības nebija pa prātam. Man atņēma tiesības darboties kā sludinātājam draudzē, un kopā ar lielāko draudzes daļu mēs atstājām savu dievnamu, lai turpinātu Dieva meklēšanas ceļu, dibinot kristiešu draudzi “Prieka Vēsts”. Jāuzsver, ka neviens netika mudināts atstāt baznīcu, tā bija katra personīga, brīvprātīga izvēle.”

Tāpēc mums ir tiesības uzskatīt un mēs uzskatām, ka esam tie paši kristieši, kas toreiz. Mums ir tās pašas saknes un garīgais mantojums; tas pats Dievs Tēvs, Dēls un Svētais Gars. Mēs nekad neesam gribējuši un arī neesam radījuši ko jaunu. Tikai esam vēlējušies būt godīgi pret savu sirdsapziņu un dzīvi, nenoliedzot to pieredzi, kādā Dievs mūs ir uzrunājis un vadījis, saskaņā ar Savu Vārdu.

Par draudzes “Prieka Vēsts” nama celtniecību