Macitaji_7

Abi nākuši no kristīgām ģimenēm. Dieva aicinājumu saņēmuši pusaudžu gados. Studējuši Zviedrijā un augstāko izglītību ieguvuši Latvijā.

Kā mācītāji savu kalpošanu sākuši 1991. gadā, un kopš tā laika no sirds uzticami kalpojuši Dievam un cilvēkiem. Tas, ko viņi kopā, viens otru papildinot, ir paveikuši, ir apstiprinājums tam, ka Dievs viņus bija izredzējis pirms pasaules radīšanas un nolicis – īstajā vietā un laikā.

Šodien, pēc vairāk kā 35 gadiem kalpošanā, 30 gadiem laulībā un 25 gadiem kopš viņi ir draudzes “Prieka Vēsts” mācītāji, abi vēl joprojām ar pārliecību saka: “Mēs esam laimīgi!”

Laimīgi, ka Dievs mūs atrada, izglāba un aicināja. Laimīgi, ka varam Viņu mīlēt un Viņam kalpot.

Laimīgi, ka esam kopā un mums apkārt ir – pasaulē brīnišķīgākie un uzticamākie cilvēki, fantastiskākie bērni (un mazbērni) un ticība, ka kopā spēsim izdarīt to, kādēļ Dievs mūs šeit ir nolicis.

Macitaji_09

Kā jūs svinēsiet savu 30 gadu kāzu jubileju?

L: Nekā! 🙂 Tikai ar pateicības lūgšanu un kādu saldumu mājās. Visu laiku ir kādi svētki, turklāt šobrīd ir tik daudz svarīgāku lietu par mums. Mēs savu laulību svinam katru dienu – esam bezgala pateicīgi Dievam viens par otru un Viņa žēlastību.

Arī mūsu radu pulks ir tik liels, ka katru gadu sanāk vairākas nozīmīgas jubilejas. Pavasarī tētim palika 75 gadi, rudenī draudzei un mums kā mācītājiem 25, pirms mirkļa vīram bija 50, nākamgad man 50 un dēlam 30! Kas to visu var izsvinēt! Un, kā to vispār iespējams izdarīt – būtu jāsvin draudzē! Jo gribētos ar visiem radiem, komandu, kalpotājiem…

Kādas bija Jūsu kāzas un sajūtas kāzu dienā?

V: Sajūtas “no sērijas” kaut kas nezināms un ļoti atbildīgs. Laime, satraukums, atbildība un apņemšanās visu izdarīt pareizi. Apziņa, ka ceļš ir īstais un dzīves draugs – manas dzīves mīlestība.

Macitaji_02

L: Kāzas bija vienkāršas. Pilnīgi nekas no manām sapņu kāzām. Laulības Golgātas baznīcā, pēc tam kopīgs mielasts un ļoti daudz dziesmu, dzeju un uzrunu. Mēs tikai sēdējām, sēdējām, sēdējām un ēdām. Kad viss beidzās, palīdzējām visu novākt. Un tad veselu nedēļu mājās sildījām savus sautētos kāzu kāpostus. 🙂

Kur dzīvojām? Tikām pie mazas istabiņas bez virtuves Čiekurkalnā. Tualete bija laukā un pēc ūdens bija jāiet ar spaini. Ziemā ūdens spainī koridorā tā sasala, ka, lai no rīta uzsildītu tēju, spainī bija jāizdauza āliņģis. Visas mūsu drēbes karājās uz pakarināmā pie istabas durvīm, un Vilnis pats no metāla darbā uztaisīja mūsu pirmo virtuves plauktu… un nazi ar spalu. Bet mēs bijām bezgala, neprātīgi laimīgi 🙂

Vai piekrītat teicienam “pretpoli pievelkas”? Vai tas bija jūsu gadījums?

V: Lai gan dažās rakstura īpašībās atšķiramies, mēs esam ļoti līdzīgi daudzās jomās – uztverē, izpratnē, sajūtās gan, kas attiecas uz dzīves svarīgākajiem jautājumiem, gan sīkumos. Un protams atšķirība, ka esam sieviete un vīrietis. 🙂

L: Kaut kādā mērā, jā. Pretpoli vairāk papildina viens otru. Lai gan mēs daudzējāda ziņā esam līdzīgi – ātri un dedzīgi. Un jā, kaut šo 30 gadu laikā esam kārtīgi savienojušies, vēl joprojām ir lietas, kas mūs vienā otrā uzjautrina un reizēm pat tracina. 🙂

Kāds bija Jūsu pirmais randiņš?

V: Cik atceros, mūsu pirmie randiņi notika apmeklējot draudzes vecos un vientuļos cilvēkus. Līga mazgāja māsai Dekerītei grīdu un logus, es viņai palīdzēju. Mūsu attiecības bija otrā plānā un mēs jutāmies komfortabli un jēgpilni.

L: Kāda grupiņa jauniešu bija sarunājuši braukt uz Juglu slēpot, arī es ar savu vecāko brāli. Bet Vilnis, man nezinot, bija visus apzvanījis un pasākumu atcēlis, pat palūdzis brālim, lai nebrauc. Tā nu mums sanāca pirmais randiņš uz slēpēm. 🙂

Kā sapratāt, ka esat viens otram?

Garš stāsts. Ja tiešām interesē, palasiet mūsu intervijas

Apprecējāties, kad Līgai bija 19 gadi, draudzējāties 4 gadus, tātad, draudzību uzsākāt, kad Līgai bija 15, vai tas nebija par ātru?

Macitaji_01

V: Pirmkārt, Līga bija daudz nopietnāka, dzīves gudrāka un mērķtiecīgāka par saviem gadiem. Viņa vasarās strādāja un bija uzņēmusies daudz atbildības. Bez tam, mūsu draudzība bija “īpaša”. Pirmo reizi Līgu pie rokas paņēmu, kad pārbraucu no armijas atvaļinājumā. Izmantoju brīdi, kad viņa izkāpa no autobusa, lai viņai pieskartos un nelaistu vairs vaļā. Mums bija ļoti patīkami būt vienam otra tuvumā arī bez “ciešāka” kontakta. Divus gadus sarakstījāmies. Man bija kilograms viņas vēstuļu, kurās viņa dalījās ar savu sirdi, sapņiem un pārdomām.

Vai varat teikt, ka saprotaties no pusvārda?

V: Pamatā jā, viens skatiens un viss skaidrs. Bet ir brīži, kad diskutējam sarkaniem vaigiem, smejamies vai paliekam atvērtu muti.

L: Jā, ir situācijas, kad pietiek paskatīties uz vīru, lai saprastu, kā viņš jūtas un kā pareizi rīkoties. Taču man vēl joprojām patīk sarunāties paplašinātos teikumos J, un sagādāt pārsteigumus arī ar to, ka mēs maināmies – lai tas ir pilnīgi negaidīti, neierasti, līdzīgāki Jēzum. Mani biedētu stāvoklis, kad viens otru jau tik labi pazīstam, ka neko vairs viens no otra jaunu negaidām.

Kurš parasti pirmais nāk izlīdzināties, ja bijis strīds? Kā risināt strīdus?

V: Dažādi. Gadās, ka tikai briestu, lai atvainotos, bet Līga pasteidzas… tad jūtos nelāgi.

Laulības dzīvē strīdi parasti sanāk par sīkumiem, kad ar skaidru galvu nemaz nevajadzētu par to iespringt, bet sakrīt, ka vairākas lietas notiek vienlaicīgi – esi noguris, kaut kas tevi nomāc, vēl kāda ķibele un tad – faktiski to, ko sevī uzkrāji, “izlādē” uz draugu. Tad risinājums ir vienkāršs – atceries, ka tava sieva ir tavs draugs, nevis grēkāzis uz kuru izgāzt emocijas.

L: Tiešām neatceros, kad esam pēdējo reizi strīdējušies. Ja gadās par sīkumiem sadusmoties, tad tas, kurš tai brīdī ir vairāk garīgā formā, to izlīdzina ar joku, mīļumu vai labsirdīgu uzbraucienu, palīdzot otram nepalikt tādā stāvoklī. Uzskatu, ka nopietnus strīdus var atrisināt vienīgi – ļoti mierīgās sarunās, kad ir tam atbilstoši apstākļi, laiks un abi vēlas viens otru saprast.

Kā iepriecināt viens otru īpašos svētkos?

L: Nevaram lielīties, ka esam īpaši romantiķi. Laikam daudz svarīgāk kļuvusi atmosfēra, miers, prieks, ko varam izbaudīt. Parasti vīrs agri no rīta noliek ziedus manā gultas pusē. Kad veru acis – redzu ziedus un dāvaniņu. 🙂 Citreiz ir komiski redzēt, ko pārdevēji viņam ieteikuši. Citreiz – trāpīts desmitniekā! Man pašai patīk pārsteigt ar ko negaidītu – vietā un laikā.

Macitaji_06

Ja jūs nebūtu draudzes mācītāji, kas jūs gribētu būt?

V: Man patīk daudzas lietas. Patīk tehnika – savā laikā ar to lieliski tiku galā, patika medicīna – arī tā padevās, patīk sports…

L: Redzu milzīgu nepieciešamību pēc ģimenes un bērnu psihologa. Uzskatu, ka kristīgs psihologs ir speciālists, kurā būtu jāapvieno ārsta, pedagoga un mācītāja zināšanas konkrētās jomās.

Mīļākā dāvaniņa no dzīves drauga

V: Dāvanu ir bijis daudz, šobrīd nēsāju Līgas dāvāto pulksteni.

L: Spilgti atceros savu 40 gadu jubileju, kad vīrs bija salicis pilnu skapi ar baloniem un uzdāvināja mīkstu halātu un miega peli – tas bija tik īpaši mīļi.

Kuru rakstura īpašību jūs viens otrā novērtējat visvairāk?

V: Līgai ir daudz izcilu īpašību – mīļums, sirsnība, līdzjūtība, loģiskums, radošums, nenormālas darba spējas, mērķtiecība un viņa ir cīnītāja – gan kā lūdzēja, gan, ja sapratusi, ka tas ir no Dieva, tad… Šo gadu laikā Līga nav zaudējusi to vienkāršo meitenītes sirsniņu, kurai priekš sevis neko daudz nevajag…

L: To ir ļoti daudz. Bet visa kopums būtu – drošības sajūta, ko rada viņa stabilitāte, uzupurēšanās, dievbijība, uzticība, atklātība, vīrišķība, neatlaidība, maigums un pastāvība.

Kuru rakstura īpašību ir bijis visgrūtāk pieņemt/pielāgoties?

V: Man bijušas problēmas ar Līgas loģiskumu. Viņai visam vajag pamatojumu, dziļumu. Tu nevari teikt vienu, bet darīt citu, viņa to nesaprot un nepieņem.

L: Tiešums, kas kādreiz robežojas ar ietiepību vai smalkjūtības trūkumu. Ātras emociju izlādes pie automašīnas stūres.. 🙂

Kurš no jums ir labāks dejotājs?

L: Tā sanācis, ka abi nedejojam. Man laikam ir bijusi lielāka gribēšana to darīt. Bērnībā vienmēr, kad dzirdēju kādu mūziku, es domās to izdejoju, arī kā baletu uz slidām. Taču mēs vismaz reizi gadā pasmejam – ja vien būtu mazliet brīvā laika, mēs gribētu iziet dejas kursus.

Vai jums ir kopīgi hobiji?

V: Kalpošana. Patīk kopā kaut kur aizbraukt, lai gan tad Līgai līdzi ir 3 grāmatas, bet man nevajag nevienas. 🙂

L: Bija teniss, skriešana. Tagad vairāk dārza darbi, pastaigas, vasarā badmintons. Man ļoti patīk opera vai labi koncerti, ko apmeklējam kopā. Fantastiski, ja sanāk paceļot. 🙂

Macitaji_04

Macitaji_08

Vai Līgai patīk mācītāja aizraušanās ar močiem?

L: Jā, noteikti. Pirmkārt, man prieks, ka vīram ir kāds vīrišķīgs hobijs. Otrkārt, šis hobijs savieno vīrus draudzībā. Treškārt, priecājos, ka vīrs nodarbojas ar endūro braucot pa moto krosa trasēm, mežu, nevis ikdienā triecas pa lielceļiem.

Vai jums ir kopīgas tradīcijas?

L: Jā, dzīves laikā to kļuvis daudz. Pie rutīnas tradīcijām varu minēt mīļus sīkumus – ļoti izbaudām mierīgu sestdienas rītu, kad tāds ir. Pēdējos gadus gandrīz katru svētdienas rītu brokastis gatavo vīrs. Viņš vāra biezputru un olas, es uztaisu biezpienu ar piedevām un kafiju – nemainīgas tradīcijas. 🙂

Kas ir jūsu ilgās un pastāvīgās kalpošanas pamatā? Kā saglabāt to dedzību un nodošanos Dievam un draudzei jau tik ilgu laiku?

V: Mēs esam draugi un īsta komanda. Kad vienam ir grūts laiks, otrs iestājas un atbalsta, nevis gremdē. Mums ir viens Kungs un Viņa griba ir svarīgāka par pašu dzīvēm.

L: Dieva aicinājums, Viņa mīlestība un žēlastība uz mums.

Vai mācītāji vispār var atpūsties, vai pienākumi tiek “ņemti” uz mājām?

V: Mācītājs ir dzīvesveids. Mums nav brīvdienu, kad atslēgties un aizmirsties. Īpaši, kad draudzē cilvēkiem ir problēmas vai, kad viņi rada problēmas.

L: Pēdējos gadus es mācos atpūtināt dvēseli un atslēgties. Izjūtu to kā lielu nepieciešamību savas veselības dēļ. Tāpēc, ja vien iespējams, daru to ļoti apzināti – atsakos mājās domāt par problēmām un meklēt risinājumus. Atstāju sevī vien lūgšanu – saukšanu uz Dievu, tas paliek visu laiku. Ja mājās kāds runā par lietām, kas jārisina, es lūdzu: “Runāsim par to rīt, tagad nevēlos par to domāt.”

Mums nav astoņu stundu darba laiks. Sestdiena paiet tīrot māju un gatavojoties svētdienai. Svētdiena ir ļoti liela garīga spriedze, un pirmdien atkal esam darbā. Lai gan esam darbā jau no rīta, parasti visas sapulces, tikšanās, apmeklējumi mājās un sarunas ir vakarā, kad cilvēkiem beidzas darba laiks. Tad vēl darbi, ko nepaspēju Bībeles skola vakaros… Sanāk strādāt vismaz 12 stundas dienā. Un nu jau jūtu, ka man vairs nav 18 gadi. Lai gan stāvoklis, kad sirds un domas ir pa īstam brīvas no kāda smaguma – ir īpaša Dieva dāvana. Ja garīga atelpa ir bijusi ilgāku laiku, tad atceros to ilgi, kā tādu laimes un miera saliņu.

Ja jūs varētu darīt jebko, jebkur un ar neierobežotiem līdzekļiem, ko jūs darītu?

V: Dziedinātu un glābtu cilvēkus. Ceļotu un izmēģinātu visādus ekstrēmus piedzīvojumus.

L: Sapulcinātu visus Eiropas radošākos, drosmīgākos un neatlaidīgākos cilvēkus, kuri mīl Dievu un organizētu komandas visdažādākajās sfērās – mēs grupās taisītu drosmīgas “prāta vētras”, veidotu sapņotāju, plānotāju, organizētāju un sapņu realizētāju komandas – uzspridzinot Eiropu ar praktisku, dziļu, skaidru vēsti, izmantojot pašu labāko, visizcilākajā veidā – mākslā, modē, mūzikā, reklāmā, izglītībā, politikā.

Kā jūs gribētu, lai cilvēki jūs atceras?

V: Kā savu bērnu tēvu, Līgas vīru un kristieti.

L: Lai saka: Viņa bija prasīga, godīga, kādreiz likās neiejūtīga, bet mums tas reāli palīdzēja.

Ko jūs darītu, ja jums būtu atlikusi tikai viena diena, ko dzīvot?

V: Pusi dienas pavadītu ar ģimeni, otru pusi ar kalpotājiem, kuri bijuši man blakus, daudzi vairāk kā 25 gadus.

L: Atvadītos. Tad mēģinātu vēlreiz runāt ar tiem, kas par kaut ko dusmojas uz mani. Jo es noteikti gribu ar visiem tikties debesīs. 🙂 Ja vēl varētu, ierakstītu pēdējo video uzrunu. 🙂

Vai ir bijuši mirkļi, kad liekas, ka vairs nespējat būt mācītāji?

V: Agrāk tas bija bieži, tagad ir nedaudz vieglāk, jo esmu sapratis, ka galvenais – man jābūt uzticamam Tam, Kurš mani ir iecēlis kalpošanā.

L: Jā, manā dzīvē ir bijušas divas tādas reizes. Laiks, kad nevarēju atrast spēku un iemeslu, kāpēc celties un iet atpakaļ, lai turpinātu. Tikai Svētais Gars no tā var izvest ārā.

Kā esat pārvarējuši sāpes, cilvēku nodevību, aiziešanu no draudzes?

V: Dieva Tuvums dziedē, tā ir pirmā vieta uz kurieni es steidzos tādā situācijā, tur arī saņemu spēku piedot.

L: Neesmu droša, ka esmu pārvarējusi. Kādreiz liekas, ka viss jau ir pārvarēts un tad atkal kas notiek, un līdz ar jaunajām lietām, uzmostas arī visas senās sāpes un sajūtas. Tomēr, salīdzinot ar pirmām reizēm, kad ilgstoši jutos kā iebiedēts, savainots zvērs, kurš gaida nākamo sitienu, nu jau esmu daudz brīvāka, bet vienalga šīs lietas atstāj bezgala nepatīkamas un traucējošas sekas. Pie tā laikam jāstrādā visu mūžu. Tomēr domāju, ka labāk lai sāp, nekā kad sirds paliek cieta un nejūtīga. Galvenais, ko es negribu – lai tāpēc es nepārstātu uzticēties cilvēkiem. Domāju, tas ir galvenais ienaidnieka mērķis. Bet es mācos pretējo – piedot un mīlēt.

Ja uzbrukumi ir ļoti nopietni, tad uzticam šos cilvēkus Dievam un lūdzam Viņa aizsardzību.

Kas jums visvairāk sagādā sāpes cilvēku rīcībā?

V: Neuzticība. Neuzticība Dievam, sev, saviem principiem, tam, kas ir saprasts un piedzīvots. Neuzticība paša solītajam un lemtajam.

L: Augstprātība, totāls pazemības un dievbijības trūkums, kas izpaužas neuzticībā, aizdomīgumā, greizsirdībā un bezgala gudrās runās… Cilvēki dzīvo melos, filozofējot savā tumšajā domu pasaules pusē, un dalās tajā ar citiem. Un citi to nesaprot, jo parasti viņi ir izteikti laipni, iejūtīgi, glumi un salkani mīļi.

Tas ir tāds kārtīgs ticības jautājums attiecībā par Draudzi – kurš ir Boss? Un tas ir labākais laiks, kad var pārbaudīt savu sirdi, motīvus un izlemt mīlēt.

Kādas īpašības jūs visvairāk cieniet savos kalpotājos?

V: Mīlestību uz Dievu, atklātumu un mīlestību uz cilvēkiem.

L: To ir tik daudz! Apbrīnoju un cienu visus mūsu komandas cilvēkus. Viņi visi ir brīnums, un no katra var ko mācīties! Mīlestība, atklātība, uzticība, drosme, sirsnība, iejūtība, ticība un atkal mīlestība! Mūsu komanda ir īpaša! Pati labākā.

20080516 LĪGA VILNIS

Kāda ir jūsu sapņu komanda?

V: Visas sapņu komandas sastāv no vienkāršiem cilvēkiem, kuri ir uzticami. Tad arī Dievs var piešķirt uzvaru.

L: Mums tāda ir! To saku no visas sirds! Cilvēki draudzē un mums apkārt ir mūsu lepnums un spēks. Bet mums vēl visā ir jāaug, arī skaitliski, vēl vajag daudz tādus – radošus un drošus cilvēkus, kuri Dievu mīl vairāk kā sevi, lai ietu tālāk un izdarītu vairāk.

Laulībā jau 30 gadi, noteikti ir brīži, kad liekas, ka tā emocionālā mīlestība vairs nav tik stipra. Kā to pārvarēt, izvēlēties palikt kopā un iemīlēt vienam otru no jauna?

V: Mīlestības pamats ir izvēle, ar to viss sākās…

L: Mums nav bijis jāizvēlas iemīlēt no jauna. Mēs mīlam. Un mirkļos, kad emocionālā mīlestība nav tik stipra, ir citas mīlestības šķautnes, kas paliek stiprākas – cieņa, sapratne, rūpes, patika, uzticība, pieķeršanās, draudzība utt.

Vai nav grūti visu laiku būt kopā – kopā strādāt, būt mājās? Vai jūs ieteiktu laulātajiem strādāt kopā, vai labāk ne?

V: Esam pasaulē tuvākie cilvēki. Dievs mūs saveda kopā ne tikai, lai mēs radītu bērnus, bet nodzīvotu produktīvu dzīvi. Un vai tas nav brīnišķīgi – strādāt kopā ar cilvēku, kurš tevi zina un saprot vislabāk? Manuprāt, tas ir normāli. Protams, ka sākumā par to nedomājām, vienkārši mīlējām Dievu un, atstājuši visu, darījām to kas jādara. Tikai pēc daudziem gadiem, kad draudze ir izaugusi stabila un izcila, cilvēki sāka jautāt par mūsu veiksmes noslēpumu. Kāpēc tik ļoti atšķiramies no daudzām citām draudzēm un mācītāju ģimenēm. Saprotu, ka tieši šis aspekts ir viens no nozīmīgākajiem – tā bija Dieva izredzētība.

Macitaji_10

L: Tas atkarīgs no abu raksturiem, personībām, atbildībām, lomu sadales un pienākumiem. Pārsvarā es nejūtu, ka strādājam kopā. Mans kabinets atrodas kopā ar lielāko daļu darbiniekiem, bet vīra – citā korpusā. Bieži paiet dienas, kad vispār neredzamies. Pēdējā laikā gan cenšamies atkal kopā pusdienot.

Jā, esmu kādreiz domājusi, ka mūsu kopā strādāšana atņem daļu romantikas, tai ziņā, ka pārspriežot jautājumus un problēmas – nav iespējams pilnībā atšķirt laulāto attiecības no darba attiecībām. Bet vai tādēļ mums grūtāk kā citiem, kur abi pārnāk vakarā noguruši no darba, kad vairs negribas ne runāt, ne otram ko stāstīt? Nedomāju. Katrai maizei sava garoziņa. Bet Dievs visam dod Savu svaidījumu, lai tiktu galā ar grūtībām. Un svaidījuma mums tiešām nekad nav trūcis. Mēs savu laulību baudām un esam tajā laimīgi.

Arī vecāki grib uzmanību. Kā ir ar jums, vai jūsu vecāki saprot jūsu aizņemtību?

V: Jā, mana mammīte to saprot. Tā sanācis, ka visu dzīvi viņi tīri fiziski ir bijuši kopā ar manu vecāko māsu un viņas bērniem. Tāpēc, paldies Dievam, viņa nekad nav viena un arī mēs, kad vien varam, cenšamies uzturēt attiecības.

L: Es ļoti mīlu savus vecākus. Viņi ir īpaši. Esmu laimīga, kad, ja kādu laiku nesanāk tikties, redzu viņus svētdienās un lūgšanās dzirdu mammas balsi. Mani vecāki reti, kad ir vieni, jo viņiem esam 6 bērni, caur kuriem atnākuši 22 mazbērni un rudenī arī mazmazbērnu pulciņš krietni pieaugs. Vienmēr kādam vajag palīdzību, kādam jāpieskata mazie. Bet, ja jūs zinātu, cik ļoti bērni un mazbērni viņus mīl!

Kādas ir sajūtas, kad bērni aiziet no mājām? Kā tas ietekmējis jūsu attiecības?

V: Tā ir laime, redzēt savus bērnus laimīgus savās ģimenēs, ar īstajiem cilvēkiem. Mēs uztveram, ka viņi nevis aiziet, bet atved mūsu mājā jaunus dēlus un meitas. Mēs paliekam tikai vairāk. Un mūsu pašu attiecības tas tikai bagātina.

L: Bērni aiziet no mājas, bet ne no sirds. Viņi paliek un kļūst tikai vairāk, līdz ar to arī mūsu dzīvēs nāk jaunas, negaidītas, brīnišķīgas lietas.

Macitaji_05

Macitaji_13

Macitaji_11

Cik liela loma ir vecāku viedoklim dzīvesdrauga izvēlē? Kā tas bija jums?

L: Ja bērni ciena savus vecākus, tad vecāku viedoklis un viņu svētība viņiem būs ļoti svarīga. Mums abiem vecāki ir kristieši, kas lūdza par savu bērnu nākotni. Mani vecāki dzīvoja līdzi mūsu draudzībai, zināja, kas notiek, un ļoti atbalstīja mūsu draudzību un laulību.

Spilgtākie, patīkamākie brīži kalpošanā pēdējo 5 gadu laikā?

V: Mana 50 gadu jubileja. Tas viss bija tik negaidīti un absolūti pārsteidzoši, ka es vēl ilgi to atcerēšos.

L: Daudz. Kad dievkalpojumā dzirdams, kā lūgšanā paceļas draudzes balss pretim Dievam! Tas ir tik skaisti! Sajūta, ka draudze ir dzīva, tā elpo.

– Kad cilvēki pieņem Jēzu un pēc tam Pamatmācību kursā ir daudz “jaundzimušo”. – Milzīga laime, kad kādi, kas bija atkrituši, sarūgtināti, pievilti, atgriežas un no sirds atkal pieķeras Dievam un varam kalpot kopā. – Zvani, vēstules – par to, ka brīnums ir noticis un ārsti to apstiprinājuši! Ka sāpes aizgājušas, tuvinieks atgriezies, darbs atrasts, jautājums par dzīvojamo platību nokārtots! Katra tāda reize man ir kā dzimšanas diena!

Ko jūs gribētu teikt cilvēkiem, kas ir sarūgtināti un runā sliktu par citiem?

V: Sarūgtinājums ir kā gripas epidēmija, ik pa laikam tas atnāk un daudzi to pārslimo, īpaši tie, kuri nav pieauguši Kristus mīlestībā. Daudzi atgūstas, bet par žēlumu ir daži, kas no tā arī mirst. Labā ziņa ir tā, ka to ir vienkārši ārstēt. Recepte visiem zināma: pazemība + mīlestība + piedošana = garīga veselība. Lieto zāles!

L: Būt sarūgtinātam ir tava izvēle. Nevaino citus, kā Ādams Ēdenes dārzā. Pat, ja tiešām tev nodarīts pāri – ja Jēzus tev ir piedevis, tev jāspēj piedot – sevis paša labā. Jo tu jau negribi būt starp tiem, par kuriem Jēzus teica: “Apgrēcībai gan jānāk, bet VAI! tam, caur ko tā nāk!” Nežēlo sevi! Kur maita, tur salasās sūdu mušas. Bieži gadās, ka cilvēks uzsūc ļaunu un izšļāc ļaunu, tā arī neaizgājis pie vainīgā un neizrunājies. Klausi Vārdam, un viss būs kārtībā!

Kam būtu jābūt vasarā, lai jums tā būtu izdevusies?

Pilnībā pietiek ar sauli!