“Latvijas iedzīvotāji vēl arvien izbrauc. Lielā iebraucēju straume apgrūtina Lielbrinātnijas darba tirgu un sociālo sistēmu”, informē Lielbritānijas vēstniece Sāra Klaudija. Pēc viņas ieskatiem tas nenāk par labu arī Latvijai, kuras izglītotie cilvēki strādā mazatalgotus darbus, bet Latvija zaudē enerģiskākos un darbspējīgākos cilvēkus. (Leta 09.12.15.)
Varu saprast, kad emigrē cilvēki, kuri ilgu laiku piedzīvojuši neatrisināmas grūtības, un kuriem nav neviena tuvinieka vai drauga atbalsta. Tāpat varu saprast, kad vieglāku un stabilāku dzīvi meklē tie, kuriem nav īstas misijas apziņas. Taču, kad tā rīkojas kristieši, kuriem Dievs ir devis Savu spēku un uzticējis atbildību – es nesaprotu.
Esmu ticies ar emigrējušajiem, klausījies viņu pozitīvos tekstus par to, cik labi tagad pelna, kādas privilēģijas guvuši un cik bērniem labas skolas. Un, kā salīdzina apstākļus šeit un tur, un, ka beidzot jūtoties kā cilvēki… To dzirdot, man paliek ļoti skumji.
Noteikti neapgalvoju, ka pilnīgi visi, kuri aizbrauc – bēg (“ekonomiskie bēgļi”, kā tagad mēs paši pārmetoši saucam imigrantus, kuri vēlas labākus dzīves apstākļus sev un saviem bērniem). Ir izņēmumi, cilvēki, kuriem nebija izvēles. Bet es domāju, ka tie ir nedaudzi no tiem simtiem tūkstošu, kuri ir aizbraukuši. Es noteikti nenosodu ne vienu no viņiem, jo daudziem, lai dotos prom, vajadzēja vairāk drosmes, kā lai paliktu. Un ne jau visi to darīja ar prieku. Tāpat būtu bezjēdzīgi vainot valdību, “prihvatizētājus” vai sakritības, kuru dēļ, tas viss tā noticis.
Man vienkārši gribas ticēt, ka mūsu zemei vēl ir nākotne! Un viņas nākotne esam mēs – tauta. Un mums ir jātic un jācīnās par savas tautas mieru un labklājību. Nedomāju, ka mēs vispār spējam un spēsim saprast šīs emigrācijas sekas. Jo ne jau labklājība dara cilvēku priecīgu, laimīgu un miera pilnu. Cilvēki pirms mums dzīvoja nesalīdzināmi smagākos un pieticīgākos apstākļos, tomēr viņi bija laimīgi, mīlēja Dievu un no sirds kalpoja. Vēl pirms simtiem gadu, dzīves apstākļi bija daudz smagāki un sarežģītāki nekā mums, tomēr arī tajā laikā cilvēki radīja šedevrus, veica varoņdarbus, riskēja, mīlēja un bija laimīgi savā vietā un laikā.
Arī šodien, vai nedzirdam par trešās pasaules valstīm, kurās, neatkarīgi no valdošās bezcerības, cilvēki ir optimistiski, gaiši, priecīgi un daudz pateicīgāki par mums, kuri ar visu savu šķietamo attīstību un drošību, esam baiļu un rūpju saēsti.
Vai varētu būt, ka Bībelē minētais laikmets, kad visi sacīs: “Nu ir miers un drošība”, ir jau piedzīvots un nu irst? (1Tes. 5:3) Nedomāju, ka ir pareizi pamest Dieva, mums brīnumainā veidā dāvāto zemi un tā vietā, lai to attīstītu un kopā cīnītos ar korupciju, tā sakārtojot savas dzīves telpu sev un saviem bērniem, doties uz svešu zemi, lai savus spēkus, laiku un talantu atdotu tur, baudot citu darba augļus. Un vai ir loģiski salīdzināt savu labklājības līmeni ar tautām, kuras savējo cēlušas gadu simtos mērāmā miera laikā?
Mūsu zemi ir jāsakārto mums pašiem. Nevienam citam tādas atbildības nav, pat ne valdībai, jo mēs esam tās pilsoņi. Mēs, tauta, esam šīs zemes īstā valdība. Tikai jāvienojas un jādarbojas, lai virzītos uz pareiziem mērķiem. Viss ir iespējams tiem, kas tic! Tiem, kuri uzskata, ka Dievs viņus tiešām vadījis emigrēt, tad arī kā “misionāriem” jādzīvo pašaizliedzīga, ticības pilna dzīve, daloties ar citiem tajā, ko Dievs devis. Nedrīkst būt, ka viss lielais Dieva darbs manā dzīvē sastāv tikai no “mums iedeva, mēs dabūjām, tagad mums ir”. Jo, ja esot svešumā domāsim, ka nu reiz tiksim “uz zaļā zara”, tad pienāks laiki, kas parādīs, ka neesam trāpījuši – ne tur, ne šeit. To saku ar atbildību, ticot, ka Dievs mani vada brīdināt.
Atceries, Jēzus nāca pie savējiem, un kad viņš tiem kalpoja, Viņš tos sūtīja atpakaļ “pie savējiem” (Mk 5:19). Tāpēc, mīļie kristieši, es saku Jums ar pilnu atbildību: “Jūs esat Kristus sūtīti pie savējiem!” Ja tomēr jāpaliek svešumā, tad kalpojiet aktīvi ar dāvanām, kuras Dievs jums devis. Piepildiet savu aicinājumu ar drosmi un no visas sirds! Veidojiet Mazās grupas, lūdziet, svētījiet savu zemi, un plānojiet atgriešanos. Saņemiet idejas, veidojiet kontaktus, mācaties, sapņojiet par saviem uzņēmumiem, kuros dosit citiem darba vietas, kad būsiet Latvijā.
Ticiet par atmodu gan tur, gan dzimtenē un, neaizmirstiet mūs. Esat ar mums tiešsaitē svētdienas dievkalpojumos, rakstiet, zvaniet, atbalstiet! Ticībai ir aktīvi jārīkojas. Mēs gribam un varam jums palīdzēt. Ar semināriem, materiāliem, grāmatām utt, iespēju ir ļoti daudz! Tikai lūdzu, neierokaties savā ikdienā – spīdiet! Kalpojiet! Ticība ir aktīva, ticība darbojas, ticība riskē! Un zini, tādi laiki, kad būsi svešumā tik labi iedzīvojies un visu pieņemts, lai beidzot sāktu runāt par savu pārliecību, nepienāks nekad. Tāpēc nespēlējies ar savu aicinājumu!
Un, ja vien iespējams, brauc mājās! Lai kopā varam ticēt par savu zemi, tautu un rīkoties. Ja uz pasaules ir kāda vieta, kur Dievs tevi grib svētīt, tā ir Latvija! Ja ir kāda vieta, kur mums ir tiesības plaukt, zelt un sagaidīt svētības no tā Kunga, tā ir mūsu zeme, mūsu Tēvu zeme, un arī Jūsu un jūsu bērnu mantojums. Citas zemes nebūs! Nekad! Un nekāda “slikta valdība” mūsu iepriekšējo gadu pieļautās kļūdas no šīs atbildības un misijas mūs neatbrīvos.
Daudz, daudz svētības un Dieva žēlastības ieejot 2016.gadā!
Mācītāji Vilnis, Līga
Draudze “Prieka Vēsts” Latvijā
