Es piedzimu kristīgā ģimenē, un jau no bērnības zināju par Dievu. Reizēm tuvāk, reizēm tālāk, bet līdz 35 gadu vecumam es biju kopā ar Viņu. Taču tad, gluži kā jauneklim no visiem zināmā stāsta par pazudušo dēlu, man pēkšņi sāka likties, ka man kaut kā pietrūkst, kaut kas iet garām. Kādā brīdī es pagriezos un aizgāju prom no visa, kas manā dzīvē saistījās ar Jēzu.
Sākumā tas šķita kā liela, augsta lidojuma sākums, bet diezgan ātri sapratu, ka esmu par dārgu cenu nopirkusi biļeti uz karuseli, kurš nekur neved.
Nepārprotiet – man bija laba dzīve! Daudzi uz mani skatījās un gribēja dzīvot tā kā es. Man bija lieliski draugi, ar kuriem kopā ballējāmies, sportojām, ceļojām. Labs darbs, kurā varēju profesionāli sevi īstenot. Man blakus bija brīnišķīgs cilvēks, kurš mīlēja mani. Un es vērtēju katru dāvanu, kas tajā laikā bija manā dzīvē! Taču tam visam bija arī otra medaļas puse, ko zināja tikai paši tuvākie.
Un tie bija brīži, kad es paliku viena pati, ieskatījos sev acīs un konstatēju, ka es redzu tur tukšumu. Tas, ko citi manā dzīvē redzēja kā krāsas, manī radīja tikai nogurumu. Laikam ejot, arvien grūtāk kļuva no rīta piecelties un atrast spēku jaunai dienai. Vienu dienu es atradu internetā “klīniskās depresijas pazīmes”.
No 10 klīniskās depresijas pazīmēm man nebija tikai vienas – pašnāvības domas.
Psihologa apmeklējumi, ikvakara vīna glāze.. Daudz garīgo meklējumu, kas tajā laikā bija ļoti populāri.. Tomēr tik skaidri tajā visā es redzēju atšķirību, kas ir starp daudziem skaistiem vārdiem par gaismu un mīlestību, un To, Kurš Pats ir Mīlestība. Es kādreiz Viņu pazinu, bet biju aizgājusi tik tālu, ka pati neredzēju iespēju atgriezties.
Tajā dievkalpojumā es nonācu pavisam nejauši – tuva draudzene mani uzaicināja sev līdzi. Atnācu neko negaidot. No dievkalpojuma es neatceros pilnīgi neko, tikai tās dažas sekundes, kad pielūgšanas dziesmas laikā es sabruku uz krēsla un pateicu īsāko un karstāko lūgšanu savā mūžā: “Dievs, es esmu sabojājusi savu dzīvi, bet, ja vien vēl kaut ko var darīt, lūdzu, palīdzi man!” Mana sirds tajā brīdī pat nenojauta, ka Viņš atbildēs to lūgšanu katru dienu līdz pat šai dienai!
Nenogranda pērkons, nenodrebēja zeme, bet klusu un pamatīgi manā dzīvē atgriezās cerība.
Lūkas evanģēlijā ir teikts: “Dieva Tā Kunga gars ir uz manis, jo Viņš mani ir svaidījis sludināt prieka vēsti nabagiem, pasludināt atsvabināšanu cietumniekiem un akliem gaismu, satriektos palaist vaļā”
Kad cilvēks ir satriekts savā sirdī, ne vienmēr to redz no ārpuses. Viņš turpina smaidīt, funkcionēt un iet uz priekšu, gluži tāpat kā es. Taču savā sirdī viņš nonāk sāpju, šaubu un neziņas gūstā. Tādu cilvēku ir jāpalaiž brīvībā! Viņam vajag Kādu, kurš nav kopā ar viņu tajā pašā izmisumā, bailēs par nākotni, kurš neslēpjas aiz tās pašas fasādes.. Kādu, kurš ir paša Dieva sūtīts, lai noņemtu smago vainas apziņas un baiļu nastu, un palaistu brīvībā.
Jēzus ir tā cerība, pēc kuras mēs visi lūkojamies! Viņš ir tā mīlestība, pēc kuras sauc un kāro katra sirds! Viņš grib ienākt tavā dzīvē, tavā mājā, tavā sirdī un atnest tur gaismu! Viņš to izdarīja manā dzīvē, un Viņš to var un grib izdarīt arī Tavā dzīvē!