Faktu, ka Kristus ir augšāmcēlies, atbalsta ļoti nopietni vēsturiski pierādījumi. Pētnieki William Lane Craig, J.P. Moreland, Gary Habermas un citi ir paveikuši teicamu darbu, detalizēti uzskaitot pieejamos pierādījumus. Tāpēc šī raksta mērķis ir piedāvāt viņu izvirzītos atslēgas punktus, tos īsi paskaidrojot, parādot Kristus augšāmcelšanās vēsturisko pierādījumu spēku.
Mūsdienās plašāk lietotā metode, lai noteiktu notikuma vēsturiskumu un stāsta precizitāti ir secināt, kāds ir labākais tā izskaidrojums. William Lane Craig to apraksta kā pieeju, kuru mēs sākam ar pieejamajiem pierādījumiem, un pieņemot, ka mūsu apskatāmais notikums ir patiess, piedāvājam labāko šo pierādījumu izskaidrojumu. Citiem vārdiem, mums nākas pieņemt notikumu par vēsturisku, ja tas vislabāk izskaidro tos pierādījumus, kas ir mūsu rīcībā.
Šajā kontekstā, aplūkojot pieejamos pierādījumus, augšāmcelšanās pavisam skaidri atklājas kā labākais izskaidrojums. Nav citas teorijas, kas pat tuvu tam varētu izskaidrot esošos pierādījumus. Tāpēc tam, ka Jēzus Kristus ir augšāmcēlies no nāves, pastāv spēcīgs vēsturisks pamats.
Lai pierādītu augšāmcelšanās vēsturiskumu, mums pat nav jāpieņem, ka Jaunā Derība ir Dieva iedvesta vai pat uzticības vērta. Lai gan mēs tam pavisam noteikti ticam, mēs koncentrēsimies uz trīs patiesībām, kuras atzīst pat kritiski noskaņoti pētnieki. Citiem vārdiem, šīs trīs patiesības ir tik spēcīgas, ka tās pieņem arī dažāda līmeņa vēsturnieki. Tāpēc jebkurai citai teorijai ir jābūt spējīgai adekvāti izskaidrot šos trīs faktus.
Trīs patiesības ir:
- Kaps, kurā Jēzu apglabāja, tika atrasts tukšs. Šo atklājumu veica grupa sieviešu svētdienas rītā, trīs dienas pēc krustā sišanas.
- Jēzus mācekļi reāli piedzīvoja sastapšanos ar kādu, kuru viņi uzskatīja par augšāmcēlušos Kristu.
- Kristus mācekļu sludināšanas rezultātā, kuras centrā bija augšāmcelšanās, tika nodibināta kristīgā draudze un tā auga.
Gandrīz visi pētnieki, kuri saskaras ar augšāmcelšanos, lai kā arī raudzītos uz kristietību, piekrīt šīm patiesībām. Šajā rakstā atklāsim, ka Kristus augšāmcelšanās ir labākais izskaidrojums katrai no tām individuāli. Bet vēl vairāk, kad šie fakti tiek apvienoti, mēs iegūstam vēl stiprākus argumentus augšāmcelšanās labā — jo skeptiķiem nevajadzēs izskaidrot tikai vienu vēsturisku faktu, bet trīs. Šie trīs fakti veido spēcīgu pinumu, trīskāršu virvi, kuru nevar pārplēst.
Tukšais kaps
Sākumā apskatīsim kādi ir pierādījumi tam, ka kaps, kurā Jēzus tika apglabāts, tika atrasts tukšs.
Pirmkārt, augšāmcelšanās tika sludināta tajā pašā pilsētā, kurā Jēzus tika apglabāts. Jēzus mācekļi nenogāja uz kādu nomaļu vietu, kur neviens par Viņu neko nebija dzirdējis, lai tur sāktu sludināt par Viņa augšāmcelšanos. Viņi sāka sludināt Jeruzalemē, pilsētā, kurā Jēzus nomira un bija apglabāts. Viņi to nebūtu varējuši darīt, ja Jēzus vēl aizvien būtu savā kapā – neviens nebūtu viņiem ticējis. Neviens nebūtu bijis tik dumjš, lai ticētu, ka viņš ir augšāmcēlies no nāves, ja viņa ķermenis gulētu kapā, kur visi to varēja apskatīt. Kā raksta Paul Althaus, augšāmcelšanās pasludināšana nevarētu notikt ilgāk par vienu dienu, ja tas, ka kaps ir tukšs, visiem ieinteresētajiem nebūtu bijis zināms fakts.
Otrkārt, tā laika jūdu iebildumi pret kristietību atzīst tukšo kapu. Patiesībā Mateja evaņģēlija 28:11-15 atrodam atsauksmi, kas runā par jūdu centieniem atmest kristietību apgalvojot, ka mācekļi ķermeni ir nozaguši. Tas ir svarīgi, jo tas pierāda, ka jūdi nenoliedza faktu, ka kaps bija tukšs. Viņu “zagtā ķermeņa” teorija atzina svarīgo patiesību, ka kaps patiešām bija tukšs. Toledoth Jesu – agrīno jūdu pierakstu apkopojums, ir vēl viens avots, kas to atzīst. Vēl mums ir 2.gs pieraksti no debatēm starp kristiešiem un jūdiem, kuros atrodami jūdu apgalvojumi, ka ķermenis ir nozagts. Tātad pierādījumi tam, ka agrīnie jūdi atzina faktu, ka kaps bija tukšs, ir spēcīgi.
Kāpēc tas ir svarīgi? Jūdu līderi iebilda pret kristietību. Viņi bija naidīgi noskaņoti liecinieki. Atzīstot tukšo kapu, viņi atzina faktu, kas noteikti nenāca viņiem par labu. Kāpēc lai viņi atzītu šo faktu, ja vien nebūtu bijuši pietiekami spēcīgi pierādījumi, lai nebūtu jēgas to noliegt? Doktors Paul Maier tādus pierādījumus dēvē par “pozitīviem pierādījumiem no naidīgiem lieciniekiem. Kad avots atzīst faktu, kas neapšaubāmi pašam nenāk par labu, fakts ir patiess.”
Treškārt, stāsts par tukšo kapu Marka evaņģēlijā balstās avotā, kas atklāts septiņu gadu laika posmā pēc konkrētā notikuma. Tas nozīmē, ka pierādījumi skatīti un liecības pierakstītas par to, ka kaps bija tukšs pavisam neilgi pēc krusta nāves, un šajā īsajā laika posmā tas vēl nevarēja kļūt par pasākām apvītu leģendu. Tas nostiprina Marka stāstījuma pamatīgumu.
Kādi tam ir pierādījumi? Apskatīsim divus no tiem. Marka evaņģēlija komentētājs Rudolf Pesch norāda, ka Marka pirmavots nenosauc augsto priesteri vārdā. “Tas norāda, ka Kajafa, kurš kā mēs zinām, bija augstais priesteris laikā, kad Jēzus tika piesists krustā, vēl aizvien bija augstas priesteris, kad stāsts sāka apgrozīties sabiedrībā.” Jo “ja tas būtu sarakstīts pēc Kajafas dienesta beigām, viņa vārds tiktu minēts, lai atšķirtu viņu no nākamā augstā priestera. Tā kā Kajafa bija augstais priesteris laika posmā no 18. līdz 37. gadam, tad augšāmcelšanās stāsts sāka izplatīties ne vēlāk par 37. gadu, pirmo 7 gadu laikā pēc notikuma, kā Michael Horton to ir apkopojis.”
Vēl Pesch argumentē: “tā kā Pāvila rakstītais saistībā ar Pēdējo Vakarēdienu, kas rakstīts 56. gadā, (1.Kor. 11) akceptē Marka stāstīto, nozīmē, ka Marka informācijas avots nāk tieši no agrīnajiem kristietības gadiem.” Tāpēc agrīnais avots, uz kuru atsaucas Marks, liecību par tukšo kapu padara par nesenu notikumu.
Ceturtkārt, faktu, ka kaps bija tukšs, atbalsta apbedīšanas stāsta vēsturiskā uzticamība. Jaunās Derības pētnieki ir vienisprātis, ka Viņa apglabāšanas stāsts ir viens no visvairāk nostiprinātajiem faktiem par Jēzu. Viens no iemesliem ir Jāzepa no Arimatijas iesaistīšana stāstā, dēvējot viņu par to, kurš apglabāja Kristu. Jāzeps bija Jūdu augstākās tiesas loceklis. Cilvēki ar tādu ietekmi valdībā bija sabiedrībā pārāk pazīstami, lai tos varētu iesaistīt izdomātos notikumos un tikt sveikā cauri. Tas agrīnos kristiešus padarītu par blēžiem un, ja tā nebūtu patiesība, tie nespētu palaist apritē stāstu par to, kā viņš apglabāja Jēzu. Arī tad, ja apglabāšanas stāsts būtu tikai leģenda, kādam būtu izdevies atrast konfliktējošas liecības, stāstus vai paradumus, bet nekas tāds, tā arī nav atrasts.
Kā fakts, ka stāsts par Jēzus apglabāšanu ir uzticams, palīdz argumentam par tukšo kapu? Stāstam par apglabāšanu un tukšo kapu ir gramatiskas un lingvistiskas saites, kas norāda uz to, ka tas ir viens vesels stāstījums. Tāpēc, ja liecība par apbedīšanu ir akurāta, visdrīzāk arī sekojošā daļa par tukšo kapu ir tāda. Ja liecība par apbedīšanu ir akurāta, tad visi apkaimē dzīvojošie zināja, kur Jēzus bija apglabāts. Viņiem būtu bijis būtisks pierādījums tam, lai iznīcinātu agrīno kristietību, kas sludināja augšāmcelšanos – jo, ja kaps nebija tukšs, to visi zinātu, un mācekļi izskatītos sliktāki par blēžiem vai, labākajā gadījumā – prātu zaudējušiem.
Piektkārt, Jēzus kapa vietu neviens negodāja kā kaut ko svētu. Tas ir pārsteidzoši, jo pirmajā gadsimtā bija ierasts, ka pie svētā kauliem izveidoja svētnīcas. Jēzus laikā bija vismaz 50 pilsētas, kur piekopa tādu praksi. Tā kā Jēzum šāda svētnīca netika izveidota, tas nozīmē, ka viņa kauli tur nebija.
Sestkārt, Marka stāstījums par tukšo kapu ir vienkāršs un neuzrāda leģendas veidošanas iezīmes. Šādas iezīmes ir skaidri saskatāms Pētera evaņģēlijā, kas ir viltojums no aptuveni 125. gada. Šajā leģendā visi Jūdu līderi, Romas kareivji un daudzi citi ir sanākuši, lai skatītos augšāmcelšanos. Tad trīs vīri, viņu galvām sniedzoties mākoņos, iznāk no kapa, un tad no kapa iznāk runājošs krusts! Tas izklausās pēc leģendas, taču Marka stāstā par tukšo kapu, vai kādos citos Bībelē iekļautos evaņģēlijos, mēs neko no tā neredzam.
Septītkārt, tā bija sieviete, kura atklāja, ka kaps ir tukšs. Kāpēc tas ir svarīgi? Sievietes liecība Jūdu kultūras pirmajā gadsimtā nebija nekā vērta. Kā uzsvēra Craig: “ja tukšā kapa stāsts būtu leģenda, tad visdrīzāk mācekļi – vīrieši, sevi būtu ielikuši kā pirmos, kas to atklāja. Fakts, ka nicinātās sievietes, kuru liecība likās nevērtīga, bija galvenās liecinieces faktam par tukšo kapu, var tikt izskaidrots tikai ar to, ka, patīk vai nē, viņas tiešām bija tās, kuras atklāja notikušo faktu.”
Stipro pierādījumu dēļ, pētnieki vairs nenoliedz to, ka kaps bija tukšs. D.H.Van Daalen teicis: “Ir ļoti grūti iebilst vēsturiskajai noteiktībai, ka kaps bija tukšs; tie kas to dara, dara to balstoties uz teoloģiskiem vai filozofiskiem pieņēmumiem.” Jacob Kremer, kurš ir specializējies augšāmcelšanās pētīšanā un ir Jaunās Derības kritiķis, ir teicis: “Lielākā daļa skaidrojumu pagaidām uzstāj, ka Bībeles apgalvojumi, runājot par tukšo kapu, ir uzticami”. Viņš uzskaita divdesmit astoņus cienījamu pētnieku vārdus, lai atspēkotu paša teikto.
Noteikti esat dzirdējuši par daudzajām teorijām, kuras tiek lietotas, lai atmestu vai noliegtu šo argumentu par tukšo kapu. Piemēram, ka Jēzus ķermenis tika nozagts. Par šīm teorijām gan šodien nopietni pētnieki smejas. Patiesībā, tās tiek uzskatītas par sen mirušām un atspēkotām jau pirms simts gadiem. Piemēram, jūdiem vai romiešiem nebija motivācijas nozagt ķermeni – viņi gribēja apspiest kristietību, nevis tos iedrošināt, liekot domāt, ka kaps ir tukšs. Arī mācekļiem nebija pamata tā rīkoties. Viņi sludināja augšāmcelšanos, un šī iemesla dēļ tika vajāti, sisti, nogalināti un nicināti. Kāpēc, lai viņi uz to parakstītos apzinātu melu dēļ? Neviens nopietns pētnieks neturas pie kādas no šīm teorijām. Kādu skaidrojumu tad piedāvā pētnieki? Craig atklāj: “viņi labi apzinās, ka viņiem nav skaidrojuma, kuru piedāvāt. Vienkārši šodien nepastāv citu ticamu, dabisku skaidrojumu, kāpēc Jēzus kaps bija tukšs. Ja noliedzam Jēzus augšāmcelšanos, mēs paliekam apkrauti ar neatrisināmu mistēriju.” Jēzus augšāmcelšanās nav tikai labākais izskaidrojums par tukšo kapu, tas ir vienīgais skaidrojums kāds pieejams!
Vairākas parādīšanās pēc augšāmcelšanās
Tālāk seko pierādījumi tam, ka Jēzus mācekļi piedzīvoja reālas satikšanās ar kādu, kuru viņi uzskatīja par augšāmcēlušos Kristu. Pārsvarā pētnieki šo faktu neapstrīd, jo ir liecības no pašiem mācekļiem, ka viņi redzēja Jēzu atkal dzīvu. Tev pat nav jāuzticas evaņģēlijiem, lai tam ticētu. Pāvils 1. vēstulē Korintiešiem 15:3-8 apraksta senu ticības apliecinājumu saistībā ar Jēzus nāvi, apglabāšanu un parādīšanos pēc augšāmcelšanās, kas notika krietni pirms laika, kad Pāvils rakstīja šo vēstuli:
„Jo es jums vispirms esmu mācījis, ko es pats saņēmu, ka Kristus ir miris par mūsu grēkiem pēc rakstiem un ka Viņš aprakts un trešajā dienā augšāmcēlies pēc rakstiem, un ka Viņš ir parādījies Kēfam, pēc tam tiem divpadsmit. Pēc tam Viņš ir parādījies vairāk kā pieci simti brāļiem vienā reizē…”
Pat kritiski noskaņoti pētnieki ir vienisprātis, ka Pāvils saņēma šo ticības apliecinājumu no Pētera un Jēkaba aptuveni no trim līdz pieciem gadiem pēc tam, kad Jēzus bija krustā sists. Pēteris un Jēkabs tiek minēti šo liecinieku vidū, kas savām acīm redzēja augšāmcēlušos Kristu. Tā kā viņi ir tie, kuri to pastāstīja Pāvilam, viņa rakstītais ir viņu liecības apliecinājums. Kā teicis Jūdu pētnieks Pinchahs Lapide: “Šis ticības apliecinājums var tikt uzskatīts par aculiecinieka liecību.”
Protams – tas, ka mācekļi domāja, ka redz Jēzu, automātiski nenozīmē, ka viņi patiešām Viņu redzēja. Pastāv trīs iespējamie varianti:
- Viņi meloja
- Viņi redzēja halucinācijas
- Viņi patiesi redzēja augšāmcēlušos Kristu
Kurš no šiem faktiem varētu būt patiess? Vai viņi meloja? Jāsaprot, ka šādā gadījumā mācekļi zināja, ka Jēzus patiesībā nav augšāmcēlies un tīši izgudroja šo stāstu. Tad rodas jautājums, kādēļ desmit mācekļi labprātīgi mirst asinsliecinieku nāvē savas pārliecības dēļ?
Ja Jēzus nepiecēlās no nāves un mācekļi to zināja, vai viņi būtu miruši par meliem, kurus maldīgi uzskatīja par patiesību? Viņi būtu miruši par meliem, kurus paši izdomāja un apzinājās… Desmit cilvēki nekad neatdotu savas dzīvības par pašu izdomātiem meliem.
Mēs zinām, ka tas vien, ka ticam, ka kaut kas ir patiess, to vēl par tādu nepadara. Varbūt mācekļiem nebija taisnība un viņi redzēja halucinācijas? Halucināciju teorija ir nepārliecinoša, jo tā nevar izskaidrot parādības fizisko pusi. Mācekļi raksta par to, ka bieži ir ēduši un dzēruši kopā ar Jēzu, un pieskārušies Viņam. Ar halucinācijām tā nevar notikt. Otrkārt, pastāv ļoti niecīga iespēja, ka viņi visi redzēja identisku halucināciju vienā laikā. Halucinācijas ir ļoti individuālas, tās nav grupu projekts. Iedomājies, ja kāds ienāktu tavā mājā un teiktu: “Vai tas nebija vienreizējs sapnis, ko vakar redzējām?” Halucinācijas tāpat kā sapņi parasti netiek nodoti citiem. Vēl, halucināciju teorija nevar izskaidrot Pāvila pievēršanos Kristum pēc trim gadiem. Vai Pāvils, kristiešu vajātājs, tik ļoti vēlējās redzēt augšāmcēlušos Jēzu, ka viņa prāts radīja šādu parādību? Iespējams, visnozīmīgāk, halucināciju teorija nevar izskaidrot pierādījumus par tukšo kapu.
Secinām, ka ir neiespējami, ka mācekļi meloja vai redzēja halucinācijas, atlicis tikai vēl viens iespējamais skaidrojums: mācekļi ticēja, ka redzējuši augšāmcēlušos Jēzu, jo viņi tiešām Viņu redzēja. Tāpēc Jēzus parādīšanās cilvēkiem pēc augšāmcelšanās, pati par sevi demonstrē augšāmcelšanos. Ja noraidām augšāmcelšanos, mēs sev uzkraujam otru neizskaidrojamo mistēriju – pirmkārt, tukšais kaps un tagad arī parādīšanās pēc augšāmcelšanās.
Kristiešu ticības pirmavots
Visbeidzot, spēcīgs augšāmcelšanās pierādījums ir – kristīgās draudzes eksistence. Kādēļ tā? Jo pat skeptiskākais Jaunās Derības pētnieks atzīs, ka mācekļi kā minimums ticēja, ka Jēzus ir uzmodies no nāves. Bet kā varam izskaidrot šādas ticības izcelsmi? William Lane Craig norāda, ka tai ir trīs iespējamie iemesli: Kristiešu ietekme, pagānu ietekme vai jūdu ietekme.
Vai tā varētu būt bijusi kristiešu ietekme? Craig raksta: “Tā kā ticība uz augšāmcelšanos pati par sevi bija kristietības pamats, tad to nevar izmantot kā vēlākās kristietības produktu.” Vēl vairāk, kā redzējām, ja mācekļi paši to izdomāja, tad viņi bija blēži un meļi, taču mēs jau pierādījām, ka šī alternatīva nav patiesa.
Kā ar pagānu ietekmi? Kāds var norādīt, ka šajā kristietības posmā apkārt klejoja daudz mītu par glābjošiem dieviem, kuri mira un augšāmcēlās. Varbūt mācekļi tika maldināti un aizņēmās no šiem mītiem, atdarinot to elementus mācībā par augšāmcēlušos Kristu? Tomēr nopietni pētnieki vairāku iemeslu dēļ ir noraidījuši šo teoriju. Pirmkārt, ir atklāts, ka šādām mistiskām reliģijām pirmā gadsimta Palestīnā nebija lielas ietekmes. Otrkārt, lielākā daļa no avotiem, kuri piedāvā līdzīgus stāstus, cēlušies pēc tam, kad kristietība jau bija nodibināta. Treškārt, lielākā daļa no līdzībām nav patiesas, jo ir paviršas terminoloģijas un skaidrojumu rezultāts. Piemēram, viens kritiķis centās argumentēt, ka buļļu nonāvēšanas un asins izšļakstīšanas ceremonija pār visiem dalībniekiem ir līdzīga svētajam vakarēdienam. Ceturtkārt, pirmie mācekļi bija jūdi, un tas būtu kas neiedomājams jūdiem pat apsvērt domu par pagānu reliģiju elementu ieviešanu savā ticībā. Jo viņi visi ir un bija dedzīgi savas ticības aizstāvji, un uzskatīja, ka pagānu reliģijas ir Dievam pretīgas.
Ticību par augšāmcelšanos nevar arī izskaidrot ar jūdu ietekmi. Pirmā gadsimta jūdaismā nebija koncepcijas par kādu indivīdu, kam vēstures vidusposmā būtu jāceļas no miroņiem. Viņu koncepts vienmēr ir bijis, ka visi tiks augšāmcelti pēdējās dienās. Tāpēc ideja par indivīdu, kurš uzceltos no nāves vēstures vidusposmā, viņiem bija sveša. Tā laika jūdaisms nevarētu būt radījis augšāmcelšanās hipotēzi. Tas ir vēl viens labs arguments pret teoriju, ka mācekļi redzēja halucinācijas. Psihologi jums pastāstīs, ka halucinācijas nevar ienest ko jaunu – tas nozīmē, tās nevar sastāvēt no idejām, kas jau nav tavā prātā. Tā kā agrīnie mācekļi bija jūdi, viņiem nebija koncepta par Mesiju, kas vēstures vidusposmā celtos no miroņiem. Tāpēc viņi savās halucinācijās nekad nebūtu redzējuši augšāmcēlušos Kristu. Labākajā gadījumā, halucinācijās viņi redzētu, ka viņš pa taisno tiek pacelts debesīs, kā tas notika ar Eliju Vecajā Derībā, bet nekad halucinācijās neredzētu augšāmcelšanos.
Tātad, ja augšāmcelšanās nenotika, nav ticamu veidu kā izskaidrot kristietības izcelsmi. Tādā gadījumā mēs sev uzkrautu trešo neatrisināmo mistēriju.
Trīs neatkarīgi fakti
Šie ir trīs neatkarīgi un pamatoti fakti, ko esam nostiprinājuši ar pieejamajiem pierādījumiem. Ja noliedzam augšāmcelšanos, mēs paliekam ar trīs neatrisināmām mistērijām. Bet pastāv daudz, daudz labāks izskaidrojums, bez nepieciešamības pieņemt, ka tā ir mistērija vai akli ticēt, ka ķermenis tika nozagts. Pastāv labāks skaidrojums par halucināciju redzēšanu un reliģijas misticismu.
Labākais izskaidrojums ir – Kristus patiesi ir uzmodies no nāves! Pat ņemot katru faktu atsevišķi, mums ir pietiekami labi pierādījumi, taču, apskatot tos kopā, redzam, ka pierādījumi kļūst vēl spēcīgāki. Piemēram, pat ja divi no faktiem tiktu izskaidroti citādāk, vienalga paliktu trešā patiesība, kas apstiprina augšāmcelšanās patiesumu.
Šie trīs neatkarīgi pierādītie fakti arī padara alternatīvus skaidrojumus mazāk ticamus. Tas ir vispārpieņemts fakts, ka skaidrojums, kas ietver visvairāk pierādījumu, jāpieņem par patieso. Teorija, kas izskaidro visvairāk pierādījumus, visdrīzāk ir patiesa. Augšāmcelšanās ir vienīgā hipotēze, kas izskaidro visus pierādījumus. Ja noliedzam augšāmcelšanos, mums jānāk klajā nevis ar vienu, bet trim neatkarīgiem skaidrojumiem. Piemēram, ja pieņemam, ka jūdi nozaga ķermeni, tad mācekļi redzēja halucinācijas, un kaut kādā neizprotamā veidā pagānu mistiskās reliģijas ietekmēja viņu ticību, liekot domāt par augšāmcelšanos. Bet mēs jau apskatījām, cik trauslas ir šādas teorijas. Cenšanās tās apvienot, visu padara tikai sliktāku. Kā teicis Gary Habermas: “Trīs neiespējamu teoriju apvienošana neradīs iespējamu skaidrojumu. Tas tikai palielinās neiespējamības apmērus. Tas ir līdzīgi kā likt vienu otrā caurumainus spaiņus, cerot, ka tā varēs apstādināt noplūdi. Viss, ko tu piedzīvosi būs slapjš juceklis.”
Leģenda?
Pirms īsi apskatām augšāmcelšanās pielietojumus, vēlos apskatīt, iespējams populārāko mūsdienu teoriju, kas iebilst augšāmcelšanās faktam, ka tā ir leģenda, kas attīstījās laika gaitā. Fakti, kurus iepriekš esam apskatījuši ir pietiekami, lai jebkuru ideju par leģendas rašanos noliktu uz rezervistu soliņa.
Pirmkārt, mēs atklājām, ka liecības par augšāmcelšanos nāk no aculieciniekiem. Atceries ticības apliecinājumu 1. Korintiešiem 15:3-5? Tā ir tieša liecība no Pētera un Jēkaba. Tātad nav iespējams, ka šāda ticība attīstījās ilgākā laika periodā, jo par to liecināja tie, kas Jēzu redzēja savām acīm. Mums ir liecības no cilvēkiem, kas apgalvoja, ka paši to ir pieredzējuši. Otrkārt, kā teorija par mītu var izskaidrot pierādījumus par tukšo kapu? Treškārt, teorija par mītu nevar izskaidrot kristiešu ticības izcelsmi, jo kā redzējām, tikai reāla Kristus augšāmcelšanās ir vienīgais adekvātais iemesls ticībai uz augšāmcelšanos. Ceturtkārt, mīta teorija nevar izskaidrot Pāvila dramatiskās pārvērtības. Vai viņu varēja pārliecināt mīts? Pārmaiņas viņā notika pārāk neilgu laiku pēc krusta nāves, lai mīts paspētu attīstīties. Kā lai izskaidrojam viņa pārvērtības? Vai mēs uzdrošināmies apsūdzēt Pāvilu melos, kad viņš teica, ka redzējis augšāmcēlušos Kristu? Piektkārt, mēs esam apskatījuši pierādījumus, ka Marka evaņģēlija stāsts par tukšo kapu tika sarakstīts pārāk neilgi pēc notikuma — septiņu gadu laikā pēc notikuma. Tas nav pietiekami ilgs laiks, lai izveidotos leģenda. Sestkārt, stāstam par tukšo kapu pietrūkst leģendāra stāsta attīstīšanās iezīmes. Septītkārt, kritiski noskaņoti pētnieki ir vienisprātis, ka vēsts par augšāmcelšanos ir agrīnās draudzes pamatā. Tāpēc šī ideja nevarēja būt draudzes vēlākais produkts. Astotkārt, pastāv ļoti labi pierādījumi tam, ka evaņģēliji un apustuļu darbi tika sarakstīti pašā mūsu ēras sākumā. Piemēram, Apustuļu darbi neapraksta Pāvila nāvi, kas notika aptuveni 64. gadā, vai Jeruzalemes iznīcināšanu, kas notika 70. gadā.
Tā kā abi – Jeruzaleme un Pāvils, bija atslēgas spēlētāji Apustuļu darbos, šķiet dīvaini, ka viņu nāve un iznīcināšana būtu palaista garām. Labākais skaidrojums tam – Pāvila nāve un Jeruzalemes iznīcināšana ir izlaistas, jo Apustuļu darbu grāmata bija pabeigta pirms tas notika. Tas nozīmē, ka apustuļu darbi tika sarakstīti līdz 64. gadam, kad Pāvils nomira. Tā kā Apustuļu darbi ir Lūkas otrais rakstu sējums, Lūkas grāmata, protams, bija pirmā, tad iespējams Lūkas evaņģēlijs tika sarakstīts ātrāk, iespējams 62. gadā. Un tā kā lielākā daļa pētnieku ir vienisprātis, ka Marks bija pirmais, kas sarakstīja evaņģēliju, šis evaņģēlijs tika uzrakstīts vēl agrāk, iespējams piecdesmito gadu otrajā pusē. Tas mūs aiznes 20 gadu posmā pēc notikuma, kas nav pietiekami daudz, lai attīstītos leģenda. Tāpēc teorija par leģendu nav ticama.
Balstoties uz pierādījumiem, kādus esam redzējuši, izskatās, ka augšāmcelšanās ir labākais skaidrojums. Tā izskaidro tukšo kapu, parādīšanos pēc augšāmcelšanās un dzīvības eksistenci kristīgajā draudzē. Nav citas teorijas, kas vienlīdz ticami varētu izskaidrot šos faktus. Patiesībā neviena no konkurējošajām teorijām nesniedz apmierinošu skaidrojumu kaut vai vienam no faktiem. Tāpēc šķiet, racionāla persona pieņems, ka Jēzus Kristus ir augšāmcēlies no nāves.
Augšāmcelšanās nozīme
Vai mums sev nebūtu jāprasa, kāds tam ir pielietojums? Kāpēc tas ir svarīgi? Varbūt šis ir kāds izkaltis, putekļains vēstures gabals, kam nav nekādas saistības ar mūsu dzīvi? Es ticu, ka augšāmcelšanās ir svarīgākā patiesība pasaulei. Tai ir tālejoša ietekme mūsu dzīvēs.
Pirmkārt, augšāmcelšanās pierāda, ka apgalvojumi, kurus Jēzus izteica par sevi ir patiesi. Ko Jēzus apgalvoja? Viņš teicās, ka ir Dievs. Kāds varētu teikt: “Es neticu, ka Viņš apgalvoja, ka ir Dievs, jo es neticu Bībelei.”
Patiesība ir tāda, ja mēs izvēlētos tikai tās Rakstu vietas, kuras skeptiski noskaņoti pētnieki atzīst kā autentiskas, tās vēl joprojām mums uzrādītu, ka Jēzus ir Dievs. Tāpēc nav iespējams izvairīties no fakta, ka Jēzus par sevi apgalvoja, ka ir Dievs. Ja Jēzus būtu palicis kapā, būtu muļķīgi ticēt šādiem apgalvojumiem. Tā kā Viņš uzcēlās no nāves, ir muļķīgi tiem neticēt. Augšāmcelšanās pierāda, ka Jēzus ir tas, ko Viņš par sevi ir teicis — Viņš ir pilnībā Dievs un pilnībā Cilvēks.
Otrkārt, vai kādreiz esi domājis, kāda jēga ir ticēt Bībelei? Vai mums ir labs iemesls ticēt, ka tā ir Dieva iedvesmota, vai tieši pretēji, interesantu mītu un leģendu kopums? Jēzus augšāmcelšanās atbild uz šo jautājumu. Ja Jēzus uzcēlās no nāves, tad tas ratificē viņa apgalvojumus par Viņa dievišķīgumu. Ja Viņš ir Dievs, Viņš runā ar pilnīgu noteiktību un galēju autoritāti. Tāpēc tas, ko Jēzus teica par Bībeli, ir patiess. Tu taču pavisam noteikti pieņemsi liecību no kāda, kurš uzcēlies no nāves, un uzticēsies viņam vairāk kā tiem skeptiskajiem pētniekiem, kuri paši kādu dienu mirs— un nespēs trešajā dienā sevi piecelt no mirušajiem.
Ko Jēzus teica par Bībeli? Viņš teica, ka Vārds ir Dieva iedvesmots un nekļūdīgs. Tāpēc es turēšu Jēzus teikto augstāk par to, ko pats vēlētos, lai tas būtu patiesība un pāri citu cilvēku viedoklim. Tāpēc es ticu, ka Bībele ir Dieva iedvesmota un nekļūdīga. Neļauj, lai skeptiķu un neticīgo teorijas par Bībeli noved tevi no taisnības ceļa. Uzticies Jēzum – Viņš uzcēlās no nāves.
Treškārt, cilvēkus musina daudzās un dažādās reliģijas. Vai tās visas ir no Dieva? Ieskatoties tuvāk, redzam, ka tās visas nevar būt no Dieva, jo tās runā viena otrai [pretī. Tās visas nevar būt patiesas tāpat kā 2+2 vienlaicīgi nevar būt gan 4, gan 5. Piemēram, kristietība ir vienīgā reliģija, kas tic, ka Jēzus Kristus ir abi – gan Dievs, gan cilvēks. Visas citas reliģijas saka, ka viņš bija tikai labs cilvēks, nevis Dievs. Acīmredzot, abi apgalvojumi nevar būt patiesi! Kāds kļūdās. Kā varam zināt, kura reliģija ir īstā? Ar vienkāršu jautājumu: kura no reliģijām sniedz uzticamākos pierādījumus par savu patiesumu? Kristus augšāmcelšanās gaismā, skaidri redzams, ka kristietībai ir stiprākais atspēkojums.
Jēzus ir vienīgais reliģiskais līderis, kurš uzmodies no nāves. Visi citi vēl aizvien ir savos kapos. Kuram jūs uzticētos? Es domāju, ka atbilde skaidra: Jēzus augšāmcelšanās demonstrē, ka tas ko Viņš teica, ir patiesība. Tāpēc mums vajag pieņemt viņa sacīto, ka Viņš ir vienīgais ceļš pie Dieva: “ES ESMU ceļš, patiesība un dzīvība; neviens netiek pie Tēva kā vien caur Mani” (Jņ 14:6).
Ceturtkārt, Kristus augšāmcelšanās pierāda, ka Dievs kādu dienu tiesās pasauli. Apustulis Pāvils teica: “Dievs tagad aicina visus cilvēkus visur atgriezties no grēkiem. Jo Viņš nolicis dienu, kurā Viņš pasauli taisnīgi tiesās caur kādu Vīru, ko Viņš izredzējis un par ko visiem liecību devis, uzmodinādams To no mirušiem.” Kristus augšāmcelšanās pierāda kaut ko ļoti personīgu un nozīmīgu mums katram – mums būs jāstāv svēta Dieva priekšā un jānes atbildība. Un ja esam godīgi pret sevi, tad nākas atzīt, ka neatbilstam Viņa standartiem. Mēs esam grēcīgi, un tāpēc pelnījuši Viņa tiesas pazudināšanu. Tas aizved līdz piektajam punktam. Kristus augšāmcelšanās dāvā patiesu cerību par mūžīgo dzīvību. Kāpēc? Jo Jēzus teica, ka uzticoties Viņam, mūsu grēki tiek piedoti un tiesas dienā mēs izbēgsim no pazudināšanas. Jaunā Derība ne vien atklāj, ka Jēzus uzcēlās no nāves, tā saka, ka Viņš to paveica tieši tāpēc, ka mēs esam grēcinieki. Un tāpēc, ka esam grēkojuši, mēs esam pelnījuši Dieva sodu. Tāpēc, ka Dievs ir taisnīgs, Viņš nevar vienkārši atlaist mūsu grēkus. Sodam par mūsu grēkiem ir jātiek samaksātam.
Prieka vēsts ir tāda, ka Dievs savas mīlestības dēļ kļuva cilvēks Jēzū Kristū, lai samaksātu sodu par mūsu grēkiem. Jēzus pie krusta mira to vietā, kuri ticēs Viņam. Viņš uzņēmās uz sevis nāvi, kuru esam pelnījuši. Apustulis Pāvils saka: “Viņš tika nodots nāvē mūsu pārkāpumu dēļ un Viņš tika uzmodināts, lai mēs tiktu taisnoti.” Pāvils saka, ka Kristus augšāmcelšanās pierāda, ka Viņa misija uzvarēt grēku bija veiksmīga. Viņa augšāmcelšanās pierāda, ka Viņš ir Glābējs, kas ne tikai vēlas, bet arī spēj mūs atbrīvot no Dieva dusmības, kas nāks tiesas dienā. Piedošana, par kuru Jēzus nomira un augšāmcēlās, lai tā mums būtu, tiek dota tiem, kas uztic savu glābšanu un nākotni Viņam.
Sestais iemesls, kāpēc ir svarīga augšāmcelšanās – Bībele māca, ka Kristus augšāmcelšanās ir paraugs, kuram sekos tie, kas uzticas Viņam. Citiem vārdiem, tie, kuri tic Kristum, kādu dienu tiks augšāmcelti Dieva spēkā tāpat, kā tas notika ar Kristu. Augšāmcelšanās pierāda, ka tie, kas uzticas Kristum, mūžībā nebūs pakļauti puscilvēcīgai eksistencei tikai savās dvēselēs. Jēzus augšāmcelšanās dēļ, ticīgie kādu dienu piedzīvos mūžīgu apskaidrotas dvēseles un ķermeņa brīvību.
