Stephen Benett
1981. gadā kāds jauns puisis, pilns apņēmības un drosmes piepildīt savus sapņus, mācījās vienā no Ņujorkas labākajām mākslas skolām. Toreiz vēl nekas neliecināja, ka viņa dzīvē nākotnē iestāsies tumšs un grūts periods.
Stephen Benett stāsta:
Kādā aukstā un lietainā vakarā, kad apmeklējot kādu studentu ballīti, es pieļāvu savas dzīves lielāko kļūdu. Es izdarīju ko tādu, ko biju sev apsolījis nekad nedarīt, taču lielais alkohola daudzums asinīs panāca savu – es pārgulēju ar vīrieti. Tā es tiku ievilkts tumšajā un netīrajā homoseksuālisma pasaulē.
Pēc kāda laika es sāku slimot un cietu no smagas depresijas un nespēka. Pametu skolu un atgriezos mājās Konektikutā. Tur atklāju, ka vairāki bijušie klasesbiedri ir atklāti paziņojuši par savu homoseksualitāti. Pamazām arī es pieņēmu, ka šādas attiecības – būt gejam, mīlēt vīriešus – ir dabīgas. Sāku regulāri naktīs uzdzīvot un kļuvu par alkoholiķi, kurš pudelē slīcina dvēseles nemieru un bēdas. Kad tas nelīdzēja, palīgā nāca narkotikas. Gandrīz katru nakti devos mājās ar citu partneri, kas ļāva man justies vajadzīgam, lai gan patiesībā mani izmantoja.
Mana atkarība no narkotikām pastiprinājās, un es pazaudēju visu – māju, biznesu, draugus, pašcieņu. Lai tiktu pie kārtējās devas, pats kļuvu par dīleri. Šajā laikā vairāki mani paziņas un vienas nakts mīļākie, pēkšņi saslima un viens pēc otra nomira. Neviens nezināja kāpēc. Vēlāk izrādījās, ka šīs slimības bija sākums AIDS epidēmijai.
Laikam ejot, viss kļuva aizvien sliktāk, es sagruvu morāli, mentāli un fiziski – biju līdzīgs rēgam, kuram līdz ar veselību pazuda arī visi sapņi, ieceres un plāni. Viss pēc kā tiecos bija – nodrošināt sevi ar nākamo devu.
Tad 1987. gada ziemā, kad trīs dienas nepārtraukti biju dzēris un lietojis narkotikas, es pēkšņi sajutu vajadzību pēc palīdzības. Pēc negulētas, moku pilnas nakts, pavadot agonijas ciešanās pēc kārtējās devas, es uzlūkoju sevi spogulī. Izskatījos nožēlojami. No agrāk sportiskā, muskuļotā ķermeņa man pretim lūkojās bāls, skeletam līdzīgs ģindenis. Es biju gandrīz divus metrus garš, bet svēru 40 kilogramus. Sāku raudāt, jo zināju, ka pats nespēšu tikt laukā no šīs bezcerības. Es izskrēju uz ielas un, iegājis telefona būdiņā, zvanīju uz slimnīcu.
Mani ievietoja kādā rehabilitācijas centrā, kur sākās mans atveseļošanās ceļš. Šajā laikā es sāku pamanīt Dieva roku savā dzīvē. Lai gan apmeklēju centra rīkotās lūgšanas, Jēzu es personīgi neiepazinu.
Pēc sešiem mēnešiem mani izrakstīja. It kā biju izveseļojies no alkohola, narkotikām un bulīmijas. Es pieņēmos svarā un jutos daudz labāk, bet bija kāds tumšs noslēpums, kuru vēlējos paturēt tikai sev – mana homoseksualitāte. Arvien vairāk sevī sajutu sirdsapziņas balsi, kas signalizēja par dvēseles problēmām. Es centos apspiest šo maigo balstiņu vairāk un vairāk, līdz tā tiešām pazuda. Jā, es mēģināju arī attiecības ar sievietēm, taču atkal un atkal attapos kādā no geju bāriem, pērkot dzērienus.
Tad kādu vakaru es satiku vīrieti, kuru neprātīgi iemīlēju, un mēs uzsākām kopdzīvi. Nu man bija viss ko vēlējos – draugs, mīlestība, dzīvesveids, pat mājīga māja. Pēc bedres, kurā atrados, likās, ka labāk nav iespējams, esmu nokļuvis pilī. Paralēli tam es katru nedēļu kārtīgi apmeklēju dievkalpojumu un man šķita, ka arī garīgi ar mani viss kārtībā. Pat nenojautu, ka mans atveseļošanās posms patiesībā tikai sākās.
Reiz pie mājas durvīm pieklauvēja Kathy, sieviete, kas par mani zināja gan dzīves priecīgākajos, gan tumšākajos mirkļos. Viņas rokās bija Bībele. Viņa stāstīja, ka ir atmetusi reliģiskos priekšstatus, atradusi Kristu un nu viņas dzīve esot mainījusies. Viņa skaidroja Dieva vārdu, līdz mēs pieskārāmies tēmai no kuras es ļoti baidījos… Viņa teica, ka saskaņā ar Bībeli homoseksuālas attiecības ir grēks. Ka Dieva Vārdā teikts, ka tāds es neesmu piedzimis un Jēzus mani var atbrīvot un dziedināt. Es uzmanīgi klausījos un jutu, ka viņai ir taisnība.
Todien Dieva vārds kā abās pusēs griezīgs zobens darbojās manī. Pirmo reizi es ieraudzīju savu seksualitāti tā, kā to redzēja Dievs, un es piedzīvoju grēku nožēlu. Es sabruku vannas istabā uz grīdas un raudāju Viņa priekšā. Dievs man bija pieskāries, un es zināju, ka turpmāk nekas vairs nebūs tā kā agrāk.
Diemžēl līdzīgi Ādamam, ieraudzījis savu kailumu, es izvēlējos bēgt no Jēzus. Jau nākamajā dienā pametu partneri, darbu, draudzi un devos uz Provincetown, kas bija izslavēta kā Geju un lesbiešu pilsēta. Bet tieši tur pavadītajā laikā es sāku saprast homoseksualitātes netīro, netiklo un perverso pusi – transvestīti, mazohisti, pedofīli – sievietes un vīrieši, kas darīja neiedomājamākās un pretīgākās lietas.
Tomēr, cik gan stulbs ir cilvēks! Nodzīvojis trīs mēnešus tajos sūdos, es devos uz mājām un lūdzu piedošanu partnerim, ka biju viņu pametis, un apsolīju būt uzticams. Es viņam arī apsolīju vairs nekad nepieminēt Jēzus vārdu. Taču pēc četriem mēnešiem, mājās saiņojot Ziemassvētku dāvanas, pārslēdzot radio stacijas, es apstājos pie kādas kristīgas programmas, kurā skanēja dziesma: „Ak, cilvēk, tu brien pa grēka mēsliem pilno ceļu, kāpēc tu nenāc pie Jēzus?” Likās, ka ar visu savu būtību es izprotu šīs dziesmas vārdus – tie bija par mani. Es biju atteicies no Jēzus, bet Viņš vēl aizvien klauvēja pie manas sirds. Pēc tam Jaunā gada vakarā, kad ar partneri devāmies uz geju ballīti, es pirmo reizi sajutos patiesi netīrs. Es ienīdu sevi un savu dzīvesveidu, bet nespēju izlauzties.
Pazvanīju Kathy un raudādams teicu, ka nespēju tā tālāk dzīvot, ka jūtos netīrs. Teicu, ka domāju atkal braukt uz Provincetown un tur palikt. Es biju nolēmis beigt sevi mocīt un atdoties pilnībā tam netīrajam un perversajam dzīvesveidam, kuru ienīdu. Es gribēju nogalināt sevī savu sirdsapziņu un aizmirst par Kristu, jo nespēju neko mainīt. Kathy mani uzklausīja un tad nolasīja Rakstu vietu no Vēstules Romiešiem, kurā teikts, ka Dievs nepārtraukti aicina, lai es atgrieztos no grēka, taču, ja es Viņu atraidu, pienāks brīdis, kad Viņš mani var nodot manam grēkam, kas mani iznīcinās. Tātad var pienākt brīdis, kad man vairs nebūs atpakaļceļa pie Kristus, jo grēks būs mani padarījis pilnīgi aklu.
Es izbijos no šīs atklāsmes. Sajutos tik vainīgs Jēzus priekšā. Tik daudzas reizes Viņš bija klauvējis pie manas sirds, izglābis no atkarībām, iedevis jaunu dzīvi, bet es viņam spļāvu sejā. Biju viens no tiem, kas sauca: „Sit Viņu krustā!” Mans grēks Jēzum sita asas un sāpīgas brūces.
1992.gada vakarā, telefona sarunas laikā, es pilnībā atdevu savu dzīvi Jēzum, neatstājot atpakaļceļu. Es nolēmu nevis pamēģināt, bet uzticēties pilnībā, atdodot savas dzīves kontroli Viņa rokās. Tajā liktenīgajā vakarā Dievs uz visiem laikiem izmainīja manu dzīvi. Pēc divām nedēļām es aizgāju no partnera un uzsāku dzīvi ar Jēzu. Soli pa solim Viņš mainīja mani. Un tad es sapratu, lai saņemtu pilnīgu dziedināšanu, man jāuzvar savas homoseksualitātes pirmsākuma cēlonis, tas jāizrauj kā ass dzelonis no miesas un jāiznīcina. Šis dzelonis bija manas attiecības ar tēvu. Es gadiem biju vēlējies tikai vienu – sava tēva mīlestību. Tagad, kad Jēzus bija piedevis manus pagātnes, tagadnes un nākotnes grēkus, es zināju, ka arī man ir jāpiedod savam tēvam.
Es sameklēju tēvu un izstāstīju viņam visu, kas man bija krājies šo gadu laikā. Beigās es izteicu vārdus, kurus nebiju domājis, ka spēšu kādreiz izteikt: ES TEV PIEDODU! Abi raudājām, un tēvs man lūdza piedošanu. Ķēde, kas mani turēja važās, tika pārcirsta un es pirmo reizi sajutos pilnīgi brīvs.
Šodien mums ar tēvu ir lieliskas attiecības. Es sapratu, ka biju meklējis tēva mīlestību citos vīriešos. Bet Jēzus atrada un dziedināja mani – manu garu, dvēseli un miesu.
Jēzus ir atbilde uz visām dzīves situācijām un vajadzībām, lai kādas tās būtu. Ja arī tu esi alkoholiķis, zaglis, prostitūta vai homoseksuālis, Dievs Tevi mīl, bet Viņš ienīst grēku. Viņš tevi pārāk mīl, lai atstātu tevi tur, kur tu esi. Viņš tevi pārāk mīl, lai atstātu tevi atšķirtu no Sevis.
1994.gada 14. jūnijā es apprecēju Irēnu, skaistāko sievieti uz pasaules. Šodien esmu tēvs brīnišķīgiem, apdāvinātiem bērniem – meitai Chloe un dēlam Stephen. Mana sirds deg par cilvēkiem, kuri rētu un ievainojumu dēļ sevi noraksta bezcerīgai, nelaimīgai dzīvei. Es braucu pa draudzēm un rehabilitācijas centriem, aicinot nebēgt no Jēzus, bet, ieraugot savu netīrību un grēku, skriet pie Viņa. Viņš atbrīvo.
Ar Dievu viss ir iespējams. Es ticu brīnumiem, jo visa mana dzīve ir viens liels brīnums.
