Ilgāku laiku jutu spēcīgas, durstošas sajūtas lāpstiņā un mugurkaulā, neatkarīgi no tā, ko darīju. Ārsti bija pārliecināti, ka problēma ir apsaldētos nervos un muskuļos.
Tā tas turpinājās 2 gadus. Sāpes nepārgāja, bet pastiprinājās. Bija reize, kad braucot ar auto, mani pārsteidza spēcīgi sāpju krampji, kā rezultātā sagriezās auto stūre un mani ievilka grāvī. Auto gandrīz apgāzās uz jumta, tomēr palika neskarts. Pēc šīs reizes sāpes regulāri palielinājās, krampji neļāva naktīs gulēt, tika ietekmēta stāja, bija apgrūtināta sēdēšana un kreisās rokas kustības. Tam visam klāt regulāri ģīboņi.
Tas bija pēdējais piliens, lai atkārtoti dotos pie ārstiem. Ārsti nozīmēja datortomogrāfijas pārbaudi. Izmeklējumu rezultāti mani satrieca: melones izmēra hondrosarkoma jeb ļaundabīgs audzējs krūšu daļas 3., 4., 5. skriemelī. Rezultātā ribas pie mugurkaula bija saēstas. Tas radīja duršanas sajūtu, arī plauša bija skarta un nospiesta, un puse mugurkaula skriemeļa – saēsta līdz muguras smadzenēm.
To bija grūti pieņemt, jo mana dzīve taču tagad tikai “pa īstam” sākās.
Neskatoties uz to, ka mana ticība tolaik vēl nebija tik spēcīga, kā arī daudzas prognozes teica, ka ir jau par vēlu kaut ko darīt, kopā ar kuplo ģimeni un draugu loku izlēmām cīnīties, cik nu spējam. Bija ārsti, kas nevēlējās uzņemties operācijas riskus. Tomēr Dievs manā ceļā sūtīja Stradiņu slimnīcas ārstu Raimondu Mikijanski, kurš bija gatavs palīdzēt.
Pirms operācijas manai ģimenei tika paziņots, ka izredzes, ka puisis izdzīvos ir mazas. Sekas var būt arī paralizēts ķermenis līdz rokām vai zemāk.
Ticības brāļi un māsas mani uzmundrināja ar stiprinošiem vārdiem un lūgšanām, kas palīdzēja man pašam ar mierīgu sirdi un dedzīgu ticību uz Dievu uztvert notiekošo.
Operācija ilga gandrīz 10 stundas. Tajā piedalījās 6 ķirurgi. Atziņa, ko toreiz saņēmu un apliecināju, bija: “Paldies, Tēvs, par iespēju un brīnumu!” Toreiz pat šķita, ka Dievs manī ielika vārdus: “DĀVI, TEV BŪS DZĪVOT UN STAIGĀT!” Un es zinu, ka bez ticības šī uzvara būtu tukša, un es nezinu, vai saņemtu dziedināšanu.
Neteikšu, ka tas bija viegli un ka nebija šaubu. Bet ticība un mīlestība bija spēcīgāka par šaubām.
Slimnīcā pēc operācijas pavadīju četras nedēļas. Biju tik smaidīgs un pozitīvs, ka māsiņas vienkārši nāca ar mani runāties. Jokojot teica, ka tik gaišu puisi gribētu paturēt ilgāk, lai vairāk prieka tur esot. Biju pat izdekorējis palātu ar baloniem!
Kopš tā brīža sapratu, ka Dievs caur manu situāciju vēlas darboties un pagodināties, lai liktu tādu ticību un paļaušanos uz Dievu arī citos. Esmu pārliecinājies par to, cik brīnišķīgi ir uzticēties Dievam un Viņa dziedinošajam spēkam.
Uzraksti mums vai arī pievienojies mazajai grupai.
