Mēs esam radīti tādi, ka spējam redzēt gan fiziski, gan garīgi. Taču ir cilvēki, kuri redz, un ir tādi, kas neredz. Nu sit kaut nost, bet neredz un cauri. Lai saprastu, par ko es runāju, pastāstīšu kādu notikumu no savas dzīves. Reiz es aizgāju uz kiosku nopirkt ziedus. Stāvot rindā, izdzirdēju lielu troksni, nu gluži kā tanki tuvotos. Paskatījos un ieraudzīju, ka pa Brīvības ielu tuvojas kādi 15 čoperi – liels troksnis, dzelži, viss spīd, ādas, bārkstis, bārdas, ķiveres… Protams, tas viss pievērsa manu uzmanību. Izrādījās, ka aiz šiem močiem mašīnā sēdējis mans dēls, kurš mājis man ar roku un bijis pārliecināts, ka es viņu esmu redzējis. Vēlāk viņš teica: “Tēti, bet tu uz mani skatījies.” Es atbildēju: “Es skatījos tavā virzienā, bet neko citu neredzēju kā vien tos 15 dzelzī kaltos rumakus.”
Tā tas notiek. Dažkārt kāds saredz ko īpašu, unikālu, kamēr otrs skatās tai pašā virzienā un neredz neko sevišķu. Tāpat tas ir garīgi. Tāpēc viena no aktuālākajām Pāvila lūgšanām par sevi un draudzēm bija, lai Dievs apgaismo mūsu gara acis, ka redzam, un dod gudrības un atklāsmes garu, lai saprotam.
Garīgi cilvēks ir akls, nejūtīgs un viegli maldināms. Tā tas notiek arī tad, kad izdarām slēdzienus, balstoties uz savām sajūtām: “Es tā domāju, tā jūtu, man liekas… Visas mūsu sajūtas un domas var aizvest 95% garām patiesībai. Tomēr, ja dabīgajā pasaulē dažkārt šādas kļūdas, kā es nepamanīju sev tuvu cilvēku, vēl ir labojamas, tad garīgos jautājumos, sekas var būt smagas, līdz pat traģēdijām, kas ietekmē visu mūžību.
Mums apkārt ir cilvēki, kas nodzīvo dzīvi blakus milzīgām svētībām un iespējām, kuras pašiem tik ļoti vajadzīgas, neko no tām nebaudot un domājot, ka ir piekrāpti, izmantoti, apdalīti, aizmirsti un nodoti.
Ja Dievs mums neatver acis, mēs nespējam redzēt. Mēs neredzam pat savus draugus, cilvēkus, kas mūs mīl un par mums stāv un stāvētu, ja mēs viņus neatraidītu un neuzskatītu, ka viņi ir pelēcības, viduvējības un egoisti. Piemēram, lasīju par ļoti veiksmīgo, leģendāro Dieva kalponi Katrīnu Kulmani, kas dzīves otrajā pusē dažādu iemeslu dēļ vairs neuzticējās cilvēkiem, kas bija ar viņu gājuši visu dzīvi. Viņa meklēja ko jaunu, kaut kur ārpusē, draugus, kuriem uzticēties. Un tieši šie jaunie, kurus viņa nepazina, kas nebija ar viņu izgājuši cauri grūtajiem laikiem, izputināja viņas kalpošanu. Faktiski viņi pazudināja šo Dieva kalponi. Un vai tad nav tā, ka Dievs tev visapkārt ir devis mīļus, vērtīgus un uzticamus cilvēkus, kas bijuši ar tevi, stāvējuši par tevi, palīdzējuši tev? Bet paejot laikam, tu piedzīvo kādas vilšanās un vairs nevērtē šos cilvēkus, bet meklē ko jaunu, supergarīgu, spilgtu, neordināru, nepazīstamu. Tā tu vari pazaudēt dārgumus, kurus Dievs tev devis.
Dārgais draugs, šodien mēs ar tevi sēžam pie bagāti klāta galda. Pat ja tavā maciņā nav daudz naudas, tev ir kredīti vai iespēja zaudēt visu, atļauj man pateikt patiesību: „TEV IR DOTS DAUDZ VAIRĀK, KĀ TU SPĒJI APTVERT!” Uzraksti to un turi savu acu priekšā! Tev ir iedots daudz vairāk, nekā tu spēj saņemt! Tu vari saņemt vairāk, kā tev vajadzīgs un jebkad būs vajadzīgs.
Marka evaņģēlija piektajā nodaļā ir stāstīts par kādu sievieti, kas piedzīvoja lielas neveiksmes un smagas slimības, taču viņa rīkojās atšķirīgi no daudziem citiem tajā laikā. Toreiz Jēzus ar Jairu gāja pie viņa mirstošās meitiņas. Viņiem sekoja liels cilvēku pūlis, kas spiedās tiem virsū. Tur bija arī kāda sieviete, kas divpadsmit gadus bija smagi slimojusi ar asiņošanu. Viņa bija izgājusi visus iespējamos ārstus un ārstniecības kursus, iztērējusi visus līdzekļus un droši vien palikusi parādā, bet viņas veselības stāvoklis bija palicis aizvien sliktāks. Taču ievēro, ka viņa nebija sarūgtināta un visos vīlusies. Viņa nesēdēja mājās, griežot zobus un skatoties pa logu, nolādot katru garāmgājēju. Tā vietā viņa meklēja Jēzu, klausījās Viņu un vēroja Viņu. Viņai bija lieliska iespēja salīdzināt Jēzu ar ārstiem, kurus viņa pazina. Un viņa pieņēma lēmumu: “Es pieskaršos Viņa drēbju vīlei un būšu vesela.”
Var jautāt: “Tu esi ārstējusies pie tik daudziem ārstiem, un sekas bijušas tikai negatīvas. Kā tu vari ticēt, ka šis Jēzus tev palīdzēs?” Kāda būtu viņas atbilde? Viņa redzēja to, ko citi neredzēja. Viņa bija pūlī ar visiem, taču viņa redzēja to, ko citi neredzēja. Viņa ieraudzīja To, kurš var viņu dziedināt, vietā, kur citi nevarēja saņemt. Viņa ieraudzīja Dievu starp cilvēkiem. Viņa saņēma savu brīnumu, vienkārši pieskaroties Viņa drēbju vīlei /Marka 5:28/. Pat Jēzus gribēja viņu redzēt – sievieti, kura ticēja un rīkojās.
Šodien mēs ar tevi esam daudz labākā pozīcijā nekā viņa. Šī sieviete nepazina Jēzu. Viņa nebija nedz glābta, nedz piepildīta ar Svēto Garu un viņas vārds nebija rakstīts dzīvības grāmatā. Viņa bija vienkārša garāmgājēja, nešķīsta sieviete, kurai nepiederēja nekas un kas nebija nekas, bet viņa ticēja.
Mūsu lielākā problēma ir tā, ka mēs neredzam to, kas mums ir dots. Tāpēc, ja tev liekas, ka dzīvē neveicas, tad zini, ka tā ir velna ideoloģija, kas veido mazvērtības kompleksus: “Tev tas nav dots. Tev neizdodas un neizdosies, labāk nesāc. Tu nevari. Tevi ir „apmetuši”, aizmirsuši utt.” Velns ir neveiksminieka mentalitātes veidošanas meistars.
Neveiksminieka mentalitāte nāk kopā ar sarūgtinātu sirdi. Doma, ka esi neveiksminieks, vienmēr ir komplektā ar rūgtumu. Loģiski, tāds cilvēks arī nevar būt veiksmīgs. Bet Dievs mūs ir radījis kā ticības un cerības cilvēkus. Priecīgus cilvēkus, jo Dievs pats ir priecīgs un pilns ticības. Jēzus taču savas kalpošanas laikā bija svaidīts ar prieka eļļu vairāk kā mēs visi kopā. Viņš bija smaidīgākais, optimistiskākais un priecīgākais cilvēks uz zemes. Lasot Bībeli ar tradicionālajām brillēm, mums liekas, ka Jēzus bija bēdīgs, nospiests un depresīvs. Jo kā gan Viņš varēja priecāties, visapkārt redzot bēdas, sērgas, slimības, skumjas, vajadzības un grēkus? Bez tam Viņa dzīves galamērķis taču bija krusts. Taču tagad padomā – vai tad visur, kur Jēzus gāja, nenotika dziedināšanas, zīmes un brīnumi? Vai tad Viņš neredzēja atbrīvošanas, ģimeņu atjaunošanos, dažādu slimību pazušanu, miroņu augšāmcelšanos, un vai Viņš nepiedzīvoja prieku, kad mātes, tēvi, vīri, sievas un bērni atguva savus tuviniekus? Visur, kur gāja Jēzus, bēdu asaras pārvērtās smieklos, priekā un pateicībā Dievam. Jēzus gara acīm redzēja Dieva varenos darbus pie cilvēkiem, un tie arī notika.
Nezinu, vai tev kādreiz dzīvē ir nācies kādam nopietni palīdzēt. Ja tas tā ir, tad tu nedaudz izproti, ko izjūt, piemēram, ugunsdzēsējs vai policists, izglābdams no nāves kāda cilvēka dzīvību. Sajūta, ka aiz laimes tu pats varētu nomirt. Es ticu, ka šī sajūta Jēzu pavadīja visu laiku. Viņš nepārtraukti glāba sievietes, vīrus, bērnus, sirmgalvjus, aklus, spitālīgus, apsēstus. Arī uz savu nāvi Viņš neskatījās kā uz nolemtību, bet savu lielāko iespēju. Bībele saka – priecājieties! Baznīca nav vieta, kur jāspēlē sēru maršs un visu laiku jālūdz: “Piedod, piedod, piedod. Ak, šis grēks, grēks, grēks.” Mums jāsaka: “Piedošana! Dzīvība! Glābšana! Debesis, debesis, debesis!” Mums ar tevi jābūt pozitīvākajiem cilvēkiem uz pasaules.
Bet, kad Jēzus nonāca Filipa Cezarejas robežās, Viņš vaicāja Saviem mācekļiem un sacīja: “Ko ļaudis saka par Cilvēka Dēlu, kas Viņš esot?” Un viņi atbildēja: “Citi saka: Jānis Kristītājs, citi: Ēlija, vēl citi: Jeremija vai kāds no praviešiem” /Mat.16: 13-14/.
Pasaulē mēs varam dzirdēt dažādus viedokļus par to, kas ir Jēzus Kristus. Ja gribi to uzzināt, pajautā jebkuram – miljonāram vai bomzim uz ielas, un viņi tev stāstīs visādas gudrības. Un priekš viņiem tā arī ir viņu patiesība. Ir kristieši, kuri domā, ja viņi dzīvotu Jēzus laikā, viņi gan nekad Jēzu nenodotu un pazītu. Muļķības. Ja, nākot pie Dieva, mēs paļaujamies uz savu cilvēcisko saprātu, loģiku, uz to, ko domājam vai jūtam, mēs esam pagalam.
Viņš uz tiem sacīja: “Bet ko tad jūs par Mani sakāt, kas Es esmu?” /Mat. 16:15/.
Ko tu redzi? Ja tu redzi, ka Jēzus ir Dziedinātājs, tad tu saņem dziedināšanu. Ja tu redzi, ka Viņš ir tavs Glābējs ikdienā, tu saņemsi palīdzību ikdienā. Ja redzi, ka Viņš ir Tas, kurš tev palīdz grūtos brīžos pieņemt sarežģītus lēmumus, kad tu neredzi, nesaproti, bet zini, ka tava lēmuma sekas ietekmēs tavu nākotni, Viņš tev palīdzēs. Tikai tad tev jānāk pie Kristus, jālūdz un jātic, ka Viņš tevi vadīs.
Tad Sīmanis Pēteris atbildēja un sacīja: “Tu esi Kristus, dzīvā Dieva Dēls” /Mat.16:16/.
Jēzus ir mūsu grēku Izpircējs, Atbrīvotājs, Dziedinātājs, Glābējs! Visu, ko mēs nevaram, Viņš var. Viņš ir tas, kurš kompensē mūsu cilvēcīgo nevarību un nesaprašanu. Viņu mēs tik ilgi gaidījām!
Un Jēzus atbildēja un viņam sacīja: “Svētīgs tu esi, Sīmani, Jonas dēls, jo miesa un asinis tev to neatklāja, bet Mans Tēvs, kas ir debesīs. Un Es tev saku: tu esi Pēteris, un uz šās klints Es gribu celt Savu draudzi, un elles vārtiem to nebūs uzvarēt. Un Es tev došu Debesu valstības atslēgas; un, ko tu siesi virs zemes, tas būs siets arī debesīs; un, ko tu atraisīsi virs zemes, tam jābūt atraisītam arī debesīs” /Mat.16:17-19/.
Šo vārdu saturs un nozīme ir nenovērtējami. Jēzus teica, ka uz šīs atklāsmes Viņš cels savu draudzi. Un tas, ko draudze sies uz zemes, tiks siets arī debesīs, un, ko draudzes atraisīs uz zemes, tiks atraisīts arī debesīs. Kristus savai draudzei uztic debesu valstības atslēgas, un debesis atbalsta draudzes lēmumu. Elles vārti nevar pastāvēt tās priekšā.
Protams, mēs zinām, ka Kristus Draudzi kopā veido visas pasaules draudzes, taču ir arī vietējā, lokālā draudze kā unikāla vienība. Un šeit Dievs mums piešķīris Savu autoritāti, varu un spēku. Tāpēc mums jālūdz par savu zemi, valdību. Jo lūgšana ir aktīva rīcība. Draudze nav vienkārša cilvēku čupiņa, kas sanāk kopā, pasēž un gaida dievkalpojuma beigas. Draudze ir Dieva brīnums. Kad draudzes, tas ir mēs, nostājamies pretim elles vārtiem un lūdzam par cilvēkiem, kam vajadzīga palīdzība, jo pats Dievs tā pavēlējis, tad šo cilvēku liktenis vairs nevar palikt tāds, kāds bijis. Tas vienkārši nav iespējams.
Mēs esam piedzīvojuši ļoti daudz brīnumu, bet esam piedzīvojuši arī neveiksmes. Paradokss, ka dažas neizdošanās mēdz pārsvītrot visus piedzīvotos brīnumus. Nereti kāds, kurš piedzīvojis, kā Dievs viņu desmitām reižu ir glābis, dziedinājis, reiz piedzīvojot neizdošanos, pēkšņi aizmirst visu labo un jau pēc mirkļa zaudē ticību, prieku, optimismu, pārliecību un kļūst par vēsu, vīlušos ticīgo.
Es domāju par sevi. Dievs manā dzīvē ir tik daudz laba darījis. Tik daudz palīdzējis, glābis, tik daudz pasargājis, tik daudz izvedis cauri vietām, kur cilvēki man gribēja saplosīt. Bet kā jūs domājat, vai tad, kad tas viss beidzies, es ilgi līksmoju un gavilēju par to? Nē! Toties sevišķi spilgti atmiņā iespiežas reizes, kad viss uzreiz nenotika tā, kā es vēlējos. Cik gan daudz mana dumjība un nepaklausība ir pārsvītrojusi Dieva atbildes!
Kam tu tici? Ko tu redzi? Vai tu tiešām esi Dieva bērns? Tāds kārtīgs, pilntiesīgs bērns? Un vai tu tici, ka Dievs rūpējas par saviem bērniem? Ir tāds bokseris Amerikā, Maiks Taisons, kurš savā dzīvē sastrādājis ne mazums muļķību un nekādā gadījumā nevar būt tev par piemēru. Tomēr, kad viņa meitiņai notika nelaime, viņš, kurš nebija priekšzīmīgs tēvs, pameta visu un lidoja uz mājām pie meitiņas, lai būtu viņai blakus. Saki, ja pat šis neticīgais cilvēks tā rīkojās, bet Jēzus teica, ka visi cilvēki salīdzinājumā ar Debesu Tēvu ir ļauni, kā mēs drīkstam šaubīties par to, ka mūsu Tēvs ir ar mums un mums palīdz katrā situācijā.
Kā gan lai Dievs tev to vēl vairāk pierāda, ja ne ar to, kas notika pie Golgātas krusta? Kad Viņš neļāva tev iebrist bedrē, no kuras tu nekad neizkļūtu laukā, bet izgāja šo ceļu tavā vietā un izcieta tavu sodu.
Mīļais draugs, lūgsim, lai Dievs mums atver gara acis, ka mēs ieraugām, cik daudz Viņš mums ir devis. Tad mūsu vidū būs daudz mazāk asinssērdzīgo sievu, nelaimīgo, nedrošo, bailīgo. Atceries, kā Elīza lūdza par savu mācekli, lai Dievs atvērtu viņa acis, ka viņš ieraudzītu to varenības pārspēku, kas garīgajā pasaulē bija ar viņiem.
Tāpēc šajā nedēļā lūgsim par sevi šo Pāvila doto lūgšanu, kas rakstīta vēstulē Efeziešiem 1:17-19.
Palīdzi Kungs, lai mēs tavā draudzē, neatsēžam savu laiku, kā tādi rituāli baznīcā gājēji, bet sastopamies ar Tevi un piedzīvojam Tavu klātbūtni un palīdzību! Un lai mēs neesam akli, bet redzam un saņemam visu, ko Tu mums dod!
