Bērnībā bija viena reize, kad mani aizveda uz svētdienas skolu Vecajā Ģertrūdes baznīcā. Atceros, ka no tās dienas manās mājās ir tāds bukletiņš “Bērnu lūgšana”. Vakaros, kad gāju gulēt, es to lasīju un lasīju, kamēr iemācījos to lūgšanu. Un tas man kaut kā ļoti ir palicis atmiņā.

Atceros kādu situāciju. Mēs aizbraucām uz laukiem, kur es paliku viens. Mammai un tētim bija kādas darīšanas un viņi aizbrauca. Paliku pie krustmātes un krusttēva, kuri bija ļoti aizņemti lauku darbos. Tik ļoti gribējās mammu un tēti. Un es pat nevarēju viņiem piezvanīt, jo nebija telefona.

Trešās dienas vakarā pirms gulētiešanas, sapratu, ka man ir jānoskaita tā bērna lūgšana. Vismaz jāpamēģina. Un es to joprojām ļoti spilgti atceros – kad es lūdzu Dievu, manī ienāca tik fantastisks miers. To nevar aprakstīt. To sajūtu nevar aizmirst. Tas ir kaut kas tāds, kas manī palika ļoti ilgus gadus pēc tam.

Tās bija manas attiecības ar Dievu. Bet es ļoti daudz ko nesapratu.

Man bija daudz jautājumu: “Vai es drīkstu lūgt gultā? Vai lūgšanā obligāti jāmetas uz ceļiem? Vai man rokas ir jāsakrusto? Vai es drīkstu lūgt par citiem?” Es nezināju, kur meklēt atbildes, un Bībele ar tām daudzajām plānajām lapaspusītēm man likās neizlasāma grāmata. Turklāt tur nebija nevienas bildītes.

Tie gadi gāja uz priekšu un manas attiecības ar Dievu kļuva vēsākas, un es sāku attālināties. Parādījās citas intereses. Gribējās ballītes. Gribējās sajust dzīvi kā pieaugušajiem, kā to rādīja filmās. Droši vien Holivudas filmas bija tās, kas mani ietekmēja un mācīja.

Tā viskija glāze, tas cigārs, tas bija kaut kas no dārgā gala, no tās lepnības un skaistuma, un spožuma… Tas nebija manas dzīves mērķis, bet tā virzība uz to bija.

Sāka arī ļoti interesēt meitenes. Meiteņu klātbūtnē man bija ļoti liels kauns runāt par Dievu vai parādīt, ka mani tas interesē. Dievs – man tas bija kaut kas ļoti īpašs. Tā bija mana slepenā kabatiņa, par kuru es nevienam nestāstīju.

Bet ar laiku es to visu noliku malā. Sākās pieaugušo dzīve, pieaugušo problēmas, un nebija vairs laika “pasakām”.

Savos 30 gados es biju tajā posmā, kur es negribēju būt. Nekad nevarēju iztēloties, ka man būs tā ģimene, kas ir šķirta un salauzta.

Nekad nevarēju iztēloties, ka es būšu nonācis tik ļoti lielās atkarībās. Un es neredzēju tam izeju. Es tiešām neredzēju, kā ar to tikt galā.

Es nezināju, kur dzīvos bērni. Nezināju, kas būs tālāk. Holivudas filmās bērni vienmēr palika pie mammas. Kas būs tālāk ar manu dzīvi? Kā man tas viss sakārtosies?

Atkal bija piektdienas vakars. Bija viena ballīte. Bija paredzēts aizbraukt un atbraukt. Un vēl darbs – jāpaspēj un jāskrien. Un, protams, uzreiz uz karstām oglēm – alkohols un cigaretes. Gribējās pasūdzēties, cik grūta tā nedēļa. Un tas bija tikai sākums, jo gribējās pamēģināt kaut ko jaunu. Un tad pienāca tas brīdis, kad es jūtu, ka es īsti vairs nejūtu sev seju. Bija tā sajūta, ka mēle piepamst un nevar paelpot, bija ļoti grūti.

Es apgūlos zemē. Bija tādas vēsas flīzes. Es gulēju. Un es sāku pārdomāt savu dzīvi, kā dzīvē ir gājis, un kas ir noticis. Un es runāju ar Dievu.

Es Viņam teicu… Nu, lai ar mani ir, kā ir, ne man to izlemt, ja jau esmu te nonācis, bet, lai viņš pieskata bērnus, lai viņš pieskata vecākus.

Un man bija sajūta, ka es visu laiku krītu milzīgā aizā. Es biju pārguris un gribēju aizmigt, bet katru reizi kā migu ciet, man likās, ka es krītu milzīgā bedrē.

Man nešķita, ka esmu alkoholiķis, bet tie gadi tik ātri skrien uz priekšu. Tu iedzer vienu aliņu un domā, ka tas nav nekas, bet tas aliņš vienreiz mēnesī pavisam nemanāmi kļūst par tādu iknedēļas baudas vakaru.

Nebija jau iemesla arī atteikties. Kāpēc to nedarīt? Man nebija pamatojums to nedarīt. Visi to dara. Tas bija mans arguments.

Kad tu esi tajā iekšā, ir grūti saprast, ka tu esi važās, ka tu esi tajās kārībās un tu netiec ārā.

Es lūdzu Dievam, ka gribu būt brīvs. Un tajā brīdī es sapratu, cik dziļā bedrē es patiesībā esmu.

Kad pirmo reizi atbraucu uz draudzi, biju ļoti pārsteigts. Tur nebija viss zeltā, tur nebija tikai veci cilvēki ar lakatiņiem. Tā bija diezgan moderna, jauna, interesanta draudze, kas uzrunā. Dzīva draudze. Ar bērniem dievkalpojumā.

Pavisam drīz pieteicos uz mazo grupu, kur satiku vīrus ar līdzīgiem dzīvesstāstiem. Es tiku sadzirdēts. Sapratu, ka šajās cīņās es neesmu viens. Mēs atkal un atkal tikāmies, runājām un lūdzām. Daudz kas no tā, kā dzīvo kristieši, man nebija pašsaprotami. “Nē!” alkoholam, cigaretēm, pornogrāfijai – man to lēmumu pieņemt bija ļoti grūti.

Mana brīvība no atkarības noteikti ir Dieva brīnums. Viennozīmīgi.

Es esmu ļoti pateicīgs Dievam, ka Viņš uzklausīja manas lūgšanas. Es esmu ļoti pateicīgs, ka Dievam ir šie Savi ceļi, kā Viņš mani ir atvedis, iepazīstinājis un ievedis draudzē.

Es esmu ļoti pateicīgs Dievam par to, ka Viņš vienmēr ir bijis klāt. To ieraugi tikai laikam ejot. Tu atskaties un redzi tās situācijas, kur ir bijusi Dieva apsardzība un žēlastība. Es esmu ļoti pateicīgs Dievam.