Duche Bradley
Domājot par savu bērnību un pusaudža gadiem, atceros, cik izmisīgi vēlējos, lai tēvs mani mīlētu, bet… tas nenotika. Tāpēc jau no bērnības es vienmēr biju dusmu pilns.
Manas dusmas izraisīja vardarbību, bet sekas vardarbībai – lielas nepatikšanas. Jau pusaudža gados es iesaistījos vietējo bandu biznesā, pārdodot sliktas kvalitātes marihuānu. Sākumā tikai nedaudzus gramus šī draņķa, bet vēlāk jau kilogramiem kokaīna. Satikos ar kādu meiteni, kas ātri vien palika stāvoklī. Bet es biju tikai pusaudzis, bez mērķiem vai pozitīva skata par rītdienu. Es nebiju gatavs uzņemties atbildību. Pat doma par mācībām koledžā likās neiespējama. No sapņa par veiksmīgu sportista karjeru es biju kļuvis par parastu narkotiku dīleri.
Atceros savas ”darba vizītes”, kad ar naudas pilnu portfeli braucu liftā, kur mani pavadīja bruņās tērpti vīri ar automātiem rokās un pistolēm makstīs. Es izjutu milzīgu adrenalīnu un manī nebija ne mazāko baiļu, jo man nebija ko zaudēt. Es baudīju šo sajūtu – dzīvi uz naža asmens. Parasti mani aizveda līdz kādas ēkas ofisam, kur aiz galda sēdēja kāds vīrietis. Es noliku portfeli ar naudu, viņš pastūma somu ar kokaīnu, un tad es devos uz kādu moteli. Samaksājis par istabu, sadalīju narkotikas devās, ar skoču cieši aptinu visu ap ķermeni, uzvilku smalko, speciāli šūto uzvalku ar zīda kaklasaiti, itāļu mokasīnus un, paņēmis portfeli, devos uz lidostu. Lidostā mani ne uz brīdi nepārņēma bailes, tieši pretēji, es biju pārdrošs un izaicinošs, gatavs, ka jebkuru mirkli mani varētu apstādināt.
Biju gatavs visai pasaulei parādīt – redziet, es esmu vīlies dzīvē, tāpēc esmu izaudzis par dusmu un rūgtuma pilnu vīrieti.
Nelegālo narkotiku pasaulē neuzticas nevienam. Es neuzticējos pat savam labākajam draugam, kurš apzaga mana bērna māti. Attiecības man nozīmēja – ilūziju.
Reiz, kad atlidoju no Ņujorkas, manu mašīnu ielenca policijas patruļa. Viens no policistiem pienāca un, tēmējot man sejā, teica: ”Pacel rokas, izkāp no mašīnas un gulies uz zemes vai es šaušu!” Otrs uzlika roku dzelžus un sasēja manas pēdas. Mašīnā viņi atrada vairākas somas ar kokaīnu. Es biju noķerts. Biju kārtīgi iekritis. Kamēr braucām uz iecirkni, atcerējos, kā pirmo reizi turot savās rokās tikko dzimušo dēlu, biju čukstus viņam solījis: ”Dēls, es vienmēr būšu tev līdzās, es rūpēšos par tevi un tevi nekad nepametīšu…”
Tajā naktī es zvanīju kādam cilvēkam, kurš parasti mani dabūja laukā no nepatikšanām, bet šoreiz viņš necēla klausuli. Pēc tam es zvanīju savai mātei. Arī viņa vienmēr mani glāba, bet šoreiz viņa to nespēja, taču viņa raudāja Tā priekšā, kurš to varēja. No rīta kamerā ienāca kāds cietumnieks un iekrāmēja man divas reizes pa seju. Es cietumā biju jauniņais, un šādi viņš visiem sūtīja ziņu, ka joprojām ir cietuma boss. Bet viņš mani nepazina. Viņš nebija rēķinājies, ka to sagrābšu un, ar spēku atgrūdis pret kameras sienu, ar ēdiena paplāti spiežot uz kaklu, mēģināšu viņa rumpi atdalīt no galvas. Viņš nezināja, ka šāda rīcība bija man raksturīga, kad mani pārņēma dusmas.
Jo dusmas manā dzīvē vienmēr izraisīja vardarbību, bet vardarbība noveda pie lielām nepatikšanām.
Tad notika kas negaidīts. Ieradās kārtības uzturētāji, kas mūs izšķīra. Vīrieti aizsūtīja uz izolācijas kameru, bet man kāds pajautāja: ”Vai tu negribi aiziet uz draudzi?“ Viņu ”draudze” atradās 9x11metru lielā telpā, kur jau sēdēja kāds ieslodzītais un iedeva man grāmatu “Gideona Bībele”. Viņš paskatījās uz mani un pateica tikai astoņus vārdus, kas izmainīja visu manu dzīvi: ”Tu izskaties sarūgtināts. Vai es varu lūgt par tevi?” Neatceros visus lūgšanas vārdus, bet atceros noslēgumu – Jēzus Vārdā. Aizejot šis vīrs vēl pajautāja par manu dēlu. Pastāstīju, ka viņam ir pusotrs gads, ka biju solījis viņu nekad neatstāt un nepieļaut, ka viņam būtu jāaug nezinot, kas ir viņa tēvs. Nu biju panācis tieši to, ko solīju nekad nepieļaut.
Tikai tiesā sāku saprast, ka īstenībā man nebija pat nojausmas, cik lielās nepatikšanās es atrodos. Kad apsūdzētajiem, sēžot vienā rindā saslēgtiem roku dzelžos, pa kārtai nosauca aptuveno ieslodzījuma termiņu – 3 gadi, 6 gadi, 5 mēneši, nosaucot manu vārdu, viņi paziņoja par brīvības atņemšanu no 25 līdz 40 gadiem. Pārējie paskatījās uz mani: ”Ooo, ko tad tu tādu izdarīji?” Bet viss, par ko spēju domāt bija – mans mazais dēliņš uzaugs, nezinot, kas ir viņa tēvs.
Apzinoties realitāti es sāku lūgt Dievu. Mana lūgšana nebija: ”Dievs, izrauj mani no šiem sūdiem, kurus esmu savārījis!”, bet: ”Pirms dodos uz cietumu, kur pavadīšu gadus, atļauj man satikt dēlu un atvadīties no viņa.” Es saucu pēc žēlastības!
Pēc kāda laika pazvanīja mans advokāts: ”Tu neuzminēsi, kādi man jaunumi priekš tevis!” Pārsteigts jautāju: ”Ko tad tu esi uzzinājis?” ”Prokuratūra neizvirzīs tavu lietu uz tiesu. Tas nozīmē, ka apsūdzības netiks izvirzītas un sprieduma nebūs. Sanāk, ka tavi 20 – 40 gadi tiks vienkārši aizslaucīti.”
Tas nebija taisnīgums, tā bija žēlastība! Tā vietā, lai cietumā pavadītu pusi mūža, biju tur tikai 2,5 gadus, kuru laikā aktīvi meklēju Dievu, lai kļūtu par labāku cilvēku un, iznākot no cietuma, būtu lielisks tēvs savam dēlam.
Visspilgtāk šajā laikā atceros dēla smaidu brīžos, kad tikāmies – kad pacēlis un samīļojis savu dēlēnu, mazais, pēdiņām aktīvi spirinoties, stāstīja man savus piedzīvojumus, kas bija notikuši kopš pēdējās tikšanās. Kādu neizsakāmu prieku es izjutu dzirdot, ka bērns runājas ar mani, ka viņš mani mīl un ilgojas pēc manis. Un pēkšņi es sapratu, kā jūtas Dievs, kā Viņš skatās un ilgojas pēc manis! Kā Viņš ilgojas pēc mūsu sadraudzības!
Šodien, pirms došanās uz interviju, es saņēmu ziņu no dēla: ”Tēti, es lepojos ar tevi un esmu laimīgs, ka varu būt daļa no tava stāsta.”
Es atbildēju: ”Dēls, man nebūtu šī stāsta, ja man nebūtu Tēva un tevis!”