Bekijas stāsts
Bekijas dzīve sagriezās kājām gaisā, kad pat ikdienišķas darbības viņas ķermenim sāka sagādāt nepanesamas un neizskaidrojamas sāpes. Sieviete sarunāja vizīti pie ārsta, bet lielās sāpes, kas tik strauji pieauga, ātri vien viņas galvā ienesa domas par nāvējošu slimību. „Dienā, kad man bija jāiet pie ārsta uzzināt diagnozi, es saņēmu zvanu no dēla un pastāstīju viņam par savām bailēm. Par lielu pārsteigumu, dēls klausulē sāka smieties. Biju šokā – kā mans dēls var būt tik nejūtīgs un smieties par manu nelaimi? Prātā jau redzēju ainas no savām bērēm, bet lielākās skumjas man sagādāja fakts, ka neredzēšu uzaugam mazbērnus un nepiedalīšos savu bērnu lielākajos dzīves notikumos. Dēla balss tonis pēkšņi kļuva nopietns, viņš teica: ”Mammu, es tevi mīlu, bet tūlīt pārstāj tā runāt! Es negribu, lai ienaidnieks vēl dzird kādu vārdu, kas viņam tik bezgala patīk! Protams, es gribu redzēt tevi savā un savu bērnu dzīvē vēl ilgi, bet tu savus bērnus esi izaudzinājusi un tavs vienīgais aicinājums nav – būt omītei, tavs aicinājums ir stāstīt citiem par Jēzu, un, pēc visa spriežot, tu to vēl neesi piepildījusi. Dievs tevī ir ielicis pārāk daudz, lai tu vienkārši dotos uz debesīm atpūsties. Šajā pasaulē tev vēl kārtīgi jāpacīnās.” Pēkšņi viss nemiers un bailes, kam ļāvu būt pār mani pēdējās nedēļas, pagaisa. Piedzīvoju mieru, kādu prāts nevar aptvert. Pārbaudē ārsti ar vienaldzīgu sejas izteiksmi pavēstīja – artrīts, slimība, kurai līdz šim nav medicīniska risinājuma. Man iedeva receptes ar pretsāpju zālēm un pateica: „Dzeriet tabletes un pierodiet dzīvot šādi.”
Mani pārņēma dusmas. Vai tas ir viss, ko viņi var darīt un kā palīdzēt? Bet ja nu es neesmu ar mieru sadzīvot ar šīm lielajām sāpēm? Ja nu es nevēlos, ka manu mazbērnu enerģiskie apskāvieni man izraisa sāpes? Biju laimīga, ka man nav jāuzticas tikai ārstu spriedumiem un ārstēšanas metodēm. Man bija Jēzus!
Mana dziedināšana nenotika pēc dienas, mēneša, diviem vai pat astoņiem gadiem. Desmit gadu laikā par mani lūdza vieni no lielākajiem Dieva vīriem. Mēs braucām no konferences uz konferenci, bet nekā. Biju pieradusi pie sāpēm. Iemācījos, kā tās mazināt, un turpināju dzīvot un kalpot. Tomēr, tieši tai laikā, kad liekas, ka nekas nenotiek, patiesībā, tava dziedināšana ir pavisam tuvu. Kaut gan biju izbraukājusi dažādas konferences, savu kāroto dziedināšanu nesaņēmu. Un es priecājos, ka dziedināšana nenotika caur kāda liela mācītāja rokām, lūdzot par mani. Dievs lietoja manas mīļākās rokas – mana vīra rokas.
Bija vakars, mēs sēdējām un apspriedām dievkalpojumā dzirdēto, kad pēkšņi mans vīrs teica: ”Sieviņ, es gribu lūgt par tavu dziedināšanu. Es gribu, lai tu no visas sirds tagad tici, ka mēs varam saņemt dziedināšanu tavai miesai.” Paskatījos uz vīru un piekrītoši pamāju. Viņš paņēma svaidāmo eļļu un mēs lūdzām. Jāsaka, ka lūgšana gan vairāk atgādināja sāpju un elsu pilnus kliedzienus. Tad vīrs teica, ka garā jūtot – man jāpalaiž vaļā visas rūpes, sāpes un uztraukumi par bērniem un mazbērniem. Nodomāju: ”Nevarētu būt, ka tā būtu mana problēma. Es jau savu dzīvi sen esmu uzticējusi Dieva rokās.”
Tajā mirklī vīrs, celtnieks, kurš nekad neko tādu nebija darījis, teica: ”Sieviņ, runa jau nav par tavu dzīvi, bet par visu citu dzīvēm, ko tu turi savā sirdī. Tu neesi uzticējusi savu mazbērnu, jaunatgriezto un bērnu dzīves Dievam. Dievs saka, lai tu to visu palaid vaļā. Tu tāpat nespēsi par tām parūpēties tik labi, kā to var izdarīt Dievs. ”Es izplūdu asarās. Tiešām, visu šo laiku biju sevī nesusi kā smagus maisus apkārtējo uzbrukumus, problēmas un ķibeles. Sāku lūgt. Vienkārši ar vīru pielūdzām un slavējām Dievu.
Kad beidzām, bijām pilnībā aizmirsuši lūgšanas galveno iemeslu. Es kāpu lejā uz virtuvi, lai pagatavotu mums abiem vakariņas, kad vīrs sāka kliegt. Pagriezos, un viņš jau bija izplūdis asarās. Jautāju: „Kas noticis?” Viņš pienāca, samīļoja mani un teica: ”Sieviņ, tu esi dziedināta! Vai nemanīji, cik viegli tu nokāpi uz pirmo stāvu?” Biju šokēta. Vai tiešām slimība, kuras dziedināšanu gaidīju vairāk, kā 10 gadus, bija aizvākusies man nezinot?!
Uzreiz pēc šīs domas mani pārņēma šaubas, bet, lai nu ko, es tām vairs neļāvos. Es pacēlu rokas, lai slavētu to Kungu, un konstatēju, ka arī tas man vairs nesagādā sāpes! Abi ar vīru sākām dejot un dziedāt visas zināmās slavēšanas dziesmas. Lieki teikt, ka jau 10 gadus es nebiju tā kustējusies. Asaras plūda pār maniem vaigiem un es zināju – mēs esam uzvarējuši, sātans ir kritis! Mēs bijām izgājuši savu kara gājienu un godam atgriezušies ar uzvaru.
Tik daudzi uzsāk šo ticības cīņu, bet to nepabeidz. Pabeidz savu cīņu! Vienīgais cīņas nobeigums kopā ar Jēzu ir – uzvara, jo Viņš jau ir uzvarējis! Nu jau vairāk kā 3 gadus es esmu pilnīgi brīva no artrīta sāpēm locītavās. Dievs ir brīnumu Dievs! Tagad mēs ar vīru vadām draudzes 50+ kustību un piedzīvojam Dieva brīnumu darbus.
