Sūzijas stāsts
Sūzijai bija 28 gadi. Karjerā viņa sev bija izvirzījusi augstus mērķus, kad pēkšņi parādījās simptomi. „Tas notika pēkšņi. Es paskatījos uz savu roku un redzēju tikai dažus pirkstus. Biju pārbijusies, kas notiek? Vai tā ir trieka? Kas notiek ar manu ķermeni?”
Pēc vairākām vizītēm pie ārsta, viņa saņēma negaidītu un šokējošu ziņu: „Ir 50% iespējamība, ka esat amiotrofiska laterālā sklerozes slimniece.” Savā prātā šo varbūtību vienkārši noraidīju. Man nebija laika slimot. Jutos labi, un man bija pārāk daudz plānu un darbu, lai atļautos slimot. Tolaik vēl neapzinājos slimības nopietnību.
Turpināju dzīvot un kāpt pa karjeras kāpnēm, līdz kādam vakaram. „Kopā ar vīru skatījāmies vakara ziņas. Vīrs kādreiz mēdza šūpot kājas augšā – lejā, kas mani kaitināja. Lūdzu, lai viņš to pārtrauc, uz ko viņš pārsteigts atbildēja, ka nedarot, taču es gan kustinot savu galvu. Mana galva nekontrolēti šūpojās aizvien ātrāk un ātrāk. Es pārbijos, jo nespēju kontrolēt savu ķermeni.” Sūzijas ārsts apstiprināja viņas bailes – tā bija izkaisītā skreloze.
„Man aizrāvās elpa, es nespēju paelpot, un aizvien vairāk mani pārņēma bailes, bezcerība un tumsa. Kā tas varēja notikt ar mani? Dzīve kā filma paskrēja acu priekšā.” Sūzijas un viņas vīra dzīvē iestājās tumšs periods – bezcerība. Ārsti nekavējoties sāka ārstēšanu, taču viņas stāvoklis tikai pasliktinājās. Dažu mēnešu laikā slimības izraisīto seku rezultātā, bija jāpamet darbs.
„Biju pārgurusi, likās, ka katru dienu manam ķermenim tiek gatavots uzbrukums. Ar katru dienu uzbrucējs ieguva plašākas teritorijas, un es nespēju to apstādināt, man nebija nekā, lai to izdarītu.”
Ja slimības simptomi parādījās martā, tad jau augustā bija nepieciešams spieķis, lai sieviete spētu pārvietoties. Slimība progresēja lielos ātrumos. Sūzija iesaistījās atbalstu grupiņā, kurā cilvēki ar šo pašu slimību iedrošināja viens otru nepadoties. Grupiņā viņa sadraudzējās ar kādu sievieti, kas uzaicināja viņu uz draudzi.
„Sākumā mēs ar vīru bijām ļoti skeptiski pret to. Es atbalstīju visu moderno – budismu, hinduismu un pārējo ticību sajaukumu, bet mans vīrs bija ateists. Vēlāk viņš atzinās, ka piekritis atnākt uz draudzi, lai novērstu manas domas no sāpēm un bēdīgo likteni.”
Liels bijis abu pārsteigums, cik jauki draudzes cilvēki viņus uzņēma savā vidū. Viņi atnāca arī nākamā svētdienā un nākamā, un aiznākamā un aiz, aiz nākamā svētdienā, līdz dievkalpojuma apmeklējums kļuva par neatņemamu dzīves sastāvdaļu. Katrs dievkalpojums viņiem deva cerību un iedrošinājumu. Ar laiku viņi abi jau vēlējās būt daļa no draudzes.
„Es sāku iet Bībeles pamatmācībās, uzzināju par Kristus žēlastību, – un tā mani pārsteidza. Nākamā dievkalpojumā abi ar vīru pieņēmām Jēzu par savu Kungu un apliecinājām savu ticību visas draudzes priekšā. Tas bija brīnišķīgs mūsu dzīves izmainošs mirklis.”
Kamēr Sūzija garīgi pieauga, viņas veselība turpināja pasliktināties. Ārsti bija izmēģinājuši visas opcijas, un vienīgā iespēja, kas bija palikusi – ķīmijterapija, kas palēninātu slimības gaitu. Taču ātri vien Sūzija jutās fiziski tik nogurusi, ka nevēlējās turpināt ārstēšanu, un dažu nedēļu laikā viņas veselība strauji pasliktinājās.
Kādu svētdienu mācītājs visus pārsteidza, svētrunas laikā paziņojot, ka redzot vīziju. Viņš paskatījies uz Sūziju un teica: „Tajā tu, Sūzij, esi dziedināta!” „Tai laikā es neticēju, ka dziedināšana ir reāla, tomēr mana seja atplauka, un manī ielija savāds prieks, kas mijās ar satraukumu.”
Sūzija ar vīru sāka studēt Dieva Vārdu. Mācītājs teica, ka jāsāk ar Ebrejiem 12.nodaļu. Mirklī, kad skaļi lasīju vārdus: ”Jēzus ir tas pats vakar, šodien un mūžīgi”, es sāku raudāt. Sapratu, ka esmu ierobežojusi Dievu, limitējusi Viņa spēku. Mana ticība, līdz ar vārda studēšanu, auga. Es audzēju savu ticību, lasot Rakstu vietas par dziedināšanu, un drīz jau manī nebija ne mazāko šaubu, ka agrāk vai vēlāk es saņemšu savu dziedināšanu.
Tad kādu vakaru, ejot pie miera, mani pārņēma bailes, pār mani nolaidās liels, tumšs šaubu mākonis. Manā virzienā skanēja pārmetumi: „Kas tu tāda esi, ka būtu pelnījusi dziedināšanu! Tu sevi muļķo! Tu neesi tā vērta!” Likās, ka ticība mani pilnībā pametusi, atstājusi manu māju, izejot pa logu. Un tad es dzirdēju savā sirdī balsi, kas teica: ”Tu slīksti šaubu jūrā, celies!” Zināju uzreiz, ka tā ir Jēzus balss. Es piecēlos un devos lasīt Bībeli. Lasot, es pēkšņi sajutu tādus kā mazus, maigus pieskārienus, līdzīgas tirpām, kas izplatījās pa visu ķermeni. Visu manu ķermeni pārņēma siltums, es zināju, tas ir Jēzus, un es saņemu savu dziedināšanu! Nākamā rītā mostoties, bija sajūta, ka esmu pievienota lielam enerģijas ražotājam. Sajutu sevī tik daudz spēka, prieka un enerģijas kā nekad dzīvē nebiju jutusi.
Ārsts veica visas ierastās pārbaudes, tad ilgi skatījās uz mani un ar lielu pārsteigumu pavēstīja: „Tas var būt tikai Dievs!” Es biju saņēmusi savu brīnumu. Nu jau 10 gadus esmu pilnīgi vesela. Šodien ar vīru kalpojam cilvēkiem, un mana sirds visvairāk alkst pēc tā, lai mums katram būtu dziļas, personīgas attiecības ar Dievu. Ar Dievu nekas nav neiespējams!