Kaut pašai vēl savu bērnu nav, es bērnus vienmēr esmu mīlējusi un auklējusi gan radu, gan svešus bērnus. Gadu nostrādāju par auklīti kristīgā vācu ģimenē, kas, starp citu, lūdza par mani, jo toreiz vēl Jēzu nepazinu. Viņu jaunākajam bērnam vēl nebija gadiņš, viņš tikko bija sācis staigāt. Viņu mājās bija ļoti augstas, bīstamas kāpnes, no kurām augšgalā aizsargāja slēdzami vārtiņi. Visi zināja – vārtiņi vienmēr aiz sevis jāaizslēdz, to neizdarot, var notikt neiedomājama nelaime.
Pienāca Ziemassvētki. Ģimene rosījās, gatavojās ciemos. Tad visi aizbrauca un augšstāvā palikām tikai mēs ar mazo. Vārtiņus man pat neienāca prātā pārbaudīt, tāpēc redzot, kā mazais dodas kāpņu virzienā, es turpināju kārtot mantas. Pēkšņi dzirdēju lielu troksni, it kā muca ripotu pa kāpnēm. Aiz šoka arī pati noripoju lejā. Uz mirkli bailes mani pilnībā paralizēja. Bērns bija zili sarkans. Viņš kliedza, un mutē krājās asinis. Pacēlu viņu, piespiedu pie sevis un, skrienot no viena istabas uz otru, pilnā balsī kliedzu uz Dievu. Tā bija instinktīva rīcība, jo Dievu vēl nepazinu.
Sazvanīt nevienu nevarēju. Acu priekšā zibēja šausmu ainas par turpmāko dzīvi. Biju dzirdējusi gadījumus, kad auklītes iesūdz tiesā par vardarbīgu izturēšanos pret bērniem. Kā gan es varētu pierādīt savu nevainību, un kuru gan tā interesētu? Dievs dzirdēja manu kliedzienu un deva pārdabisku mieru. Vecākiem atgriežoties, mazais jau omulīgi spēlējās. Neviens neticēja, ka bērns nokritis no pašas augšas, jo no tāda augstuma viņš taču nebūtu palicis dzīvs.
Dzirdēju, kā māte, paņēmusi mazo uz rokām, otrā istabā lūdza un slavēja Dievu. Kad nespēju valdīt asaras, vecākā māsiņa ierausās man klēpī, apķērās ap kaklu un teica: “Viņam taču nekas nav noticis. Pateiksimies Dievam!” Mēs pateicāmies Dievam, un šī bērna lūgšana aizskāra manu sirdi uz mūžu.
Dažas dienas vēlāk es personīgi sastapos ar Jēzu. Tas ir laimīgākais notikums manā dzīvē. Es esmu tik pateicīga šai ģimenei un visiem, kas lūdza par mani, lai to piedzīvotu.
Daina Caunīte