Šī gada sākumā uzsāku mācības draudzes Bībeles skolā, kas deva lielu pienesumu manai garīgajai pārliecībai un stiprināja manas attiecības ar Dievu. Arvien vairāk sadzirdēju sevī Svētā Gara vadību un manī radās iekšēja pārliecība – Dievs ir ar mani.
Kādu vakaru, atbraucot mājās, man bija izteikta vēlme pēc ēdiena, uz ko vīrs ironiski noteica: “Tu esi stāvoklī”, ne jautājuma formā, bet izsakot apgalvojumu. Šis apgalvojums raisīja manī dažādas pārdomas, tomēr sirdī tas atstāja tādu klusējošu prieku un cerību, ka tas tiešām tā varētu būt. Veicot grūtniecības testu, apstiprinājās, ka esmu otrā bērniņa gaidībās, kas izraisīja ļoti lielu prieku un pateicību. Brīdī, kad to paziņoju vīram, viņš noteica: “Mums būs dēls, un viņu sauks Emanuels”, ne jautājuma, bet apgalvojuma formā. Tas atkal manī raisīja pārdomas, tomēr ar nepacietību gaidījām izmeklēšanu, kurā noteiktu bērniņa dzimumu. Tā diena pienāca, un vīra vārdi atkal apstiprinājās – mums bija gaidāms dēliņš.
Grūtniecība noritēja labi, kopā ar ģimeni un draugiem baudījām atvaļinājumu un gaidījām lielo notikumu. Tā bija 2. augusta pēcpusdiena, kad garajā ceļā no Jūrmalas uz Alūksni sāku just nelielas sāpes vēderā, kas, tuvojoties galamērķim, kļuva arvien spēcīgākas un regulārākas. Zinot, ka man ir 34. grūtniecības nedēļa, šādas sāpes ir iespējamas, gatavojoties dzemdību procesam, tomēr mani nepameta sajūta, ka kaut kas nav labi. Sāpes kļuva spēcīgākas, sākās asiņošana un mēs nolēmām saukt ātro palīdzību. Tā kā bija priekšlaicīgu dzemdību risks, tuvākā vieta, kur mani varēja uzņemt, bija Vidzemes slimnīca Valmierā, kas ir apmēram 100 km vienā virzienā. Ātrās palīdzības ārsti ieradās nekavējoties un nogādāja mani slimnīcā pārsteidzoši ātri.
Dzemdību zālē mani jau gaidīja vairāki speciālisti. Pēc apskates tika nolemts mēģināt apturēt dzemdību procesu, taču varbūtība, ka tas izdosies bija – 50 pret 50. Man nebija spēka runāt, tāpēc uzrakstīju ziņu savām mājas grupiņas meitenēm, ka man nepieciešama aizlūgšana.
Pavadot mokošu nakti dzemdību zālē, rīts atausa ar labām ziņām – process ir apstājies un mani var pārvest uz nodaļu, kur tiks veikta turpmāka uzraudzība un ārstēšana. Vīrs bija galvenais koordinators informācijai ar tiem daudzajiem cilvēkiem, ģimeni un draudzi, kuri bija pastāvīgās lūgšanās par mums. Visi iestājās par to, lai process tiktu apstādināts, tomēr viena no manas mājas grupas meitenēm bija saņēmusi vārdu – nelūdz, bet pateicies! Tas arī attaisnoja visus tālāk notiekošos procesus.
5. augusta vakarā es biju ticības pilna, ka laiks doties mājās, un šī būs bijusi tikai trauksmes situācija, taču naktī man atkal sākās pēkšņas, stipras sāpes un asiņošana. Ārsts nozīmēja dubultu zāļu devu procesu apturēšanai, tomēr, par spīti daudzajām tabletēm un sistēmām, sāpes palika arvien spēcīgākas. Spēki izsīka, nespēju pakustēties, parunāt, tikai centos izelpot sāpes. Bija skaidrs, ka dzemdības ir sākušās, un bērniņš grib nākt pasaulē.
Tajā brīdī es sabruku, sāku raudāt, pa galvu jaucās domas par iespējamiem riskiem un sekām, kas saistīti ar priekšlaicīgi dzimušiem bērniņiem. Rakstīju vīram ziņu: “Brauc, sākās!” un devos uz dzemdību zāli, kur mani sagaidīja ļoti iejūtīgs, profesionāls personāls, cenšoties mierināt un iedrošināt. Tikmēr vīrs sazinājās ar ģimeni, radiem un draudzi, mums bija vajadzīgs atbalsts, viņu lūgšanas.
Personāls gatavoja visu nepieciešamo bērniņa ienākšanai pasaulē un, to redzot, es apjautu, ka tas tiešām viņam būs vajadzīgs – lai elpotu, lai dzīvotu. Tad pēkšņi, it kā no nekurienes manī ienāca pārdabisks miers. Es pieņēmu situāciju un paļāvos tikai un vienīgi uz to, ka Dievs ir ar mani, arī šeit, arī šajā procesā. Dzemdības bija veiksmīgas, neskatoties uz to, ka bērnam bija ļoti īsa nabas saite, kas aptinusies ap kaklu un seju, nosprostoja elpceļus. Ārstiem izdevās veiksmīgi atbrīvot bērnu no tās un veikt elpceļu atsūkšanu no šķidruma. Dzirdēju spalgu kliedzienu, un tajā brīdī es spēju tikai klusībā pateikties Dievam.
Mūsu dēliņš piedzima sešas nedēļas ātrāk, ar svaru nedaudz pāri 2 kg. Turpmākās dienas pavadījām atsevišķi no dēliņa, jo viņam bija nepieciešama īpaša aprūpe, tomēr viņš braši turējās – pats elpoja, pats ēda, mācījās pats noturēt ķermeņa temperatūru. Ārsti vairākas reizes apstiprināja, ka viss ir noritējis pēc labākā iespējamā scenārija. Iemeslus joprojām neviens nevar skaidri pateikt – iespējams, tā bija īsā nabas saite, kas ierobežoja viņa attīstības procesus vēderā, iespējams, asins nesaderība vai draudi kādai infekcijai, tomēr skaidrs ir viens – viņš pieteicās pārliecinoši, un viņš piedzima pārliecinoši, nesot šo vēsti – Dievs ir ar mums. Tāpēc arī vārdiņš apstiprinājās – viņš būs Emanuels!
Pēc izrakstīšanās no slimnīcas, veicot visas nepieciešamās pārbaudes, ārsti apstiprināja, ka visi procesi viņam ir kā laikā dzimušam bērnam.
Strādājot Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā, Jaundzimušo nodaļās ar priekšlaikus dzimušiem bērniem, pārliecība par to, ka viss būs labi, iespējams, man ir nākusi vieglāk, jo ir pieredze. Tomēr pat pieredze nespēj iedot to mieru, ko spēj iedot paļāvība uz to Kungu. Bez viņa klātbūtnes es nebūtu tikusi ar to galā un, iespējams, būtu arī kādas līdzejošas sekas. Dievs ir tik labs!
Šis ir bijis mans lielākais un pārliecinošākais apliecinājums, ka Dievs ir ar mani!
– Signe
