Iespējams, daudzi no jums ir redzējuši blondo pusaudzi Tīdžeju populārajā seriālā “Pilna māja”, kas arī Latvijā guva lielu atpazīstamību un skatītāju mīlestību. Šodien Kendisa Kamerona Burē ir dedzīga kristiete, un jau 21 gadu laimīgā laulībā, kurā izaudzināti trīs brīnišķīgi bērni. Un, lai gan bija laiks, kad Kendisa, paklausot Dievam, izvēlējās audzināt savus bērnus tā vietā, lai celtu savu karjeru, šodien, kad bērni izauguši, Dievs viņu atkal ir pacēlis un devis iespēju strādāt interesantos projektos un sludināt par Jēzu dažādām auditorijām. Viņa ir viena no tām, kura nekaunas uz populāru Amerikas sarunu šovu ierasties T-kreklā ar uzrakstu „Jēzus glābj”, jo viņa mīl Jēzu un Viņš ir pats galvenais viņas dzīvē.
Seriāla “Pilna māja” zvaigznes Kendisas Kameronas stāsts
Mana ģimene nebija kristīga. Mēs nerunājām par Dievu un es par Viņu neko nezināju līdz brīdim, kad kādu svētdienu vecāki tika uzaicināti uz dievkalpojumu. Toreiz man bija 12 gadi. Un pēc šī notikuma mēs sākām apmeklēt dievkalpojumus. Sākumā pat doma par to, ka varētu būt Dievs, man likās jocīga. Taču, turpinot apmeklēt draudzi un redzot, cik ļoti mainījās mani vecāki un brālis, sapratu, ka arī es vēlos šādas izmaiņas. Tādēļ nolēmu atdot savu dzīvi Dievam, un kādu svētdienas rītu es pieņēmu Jēzu par savu Kungu. Pēc neilga laika arī slēdzu derību ūdens kristībā. Biju laimīga un atvērta tam, kur šis jaunais ceļš ar to Kungu, mani vedīs.
Mani pusaugu gadi pagāja fantastiski, jo es darbojos vienā no tā laika Amerikas populārākajiem televīzijas šoviem, pelnot lielu naudu un saņemot savas ģimenes atbalstu it visā. Daudzi fani cītīgi sekoja manai dzīvei, uzskatot mani par pozitīvu paraugu. Es ceļoju pa visu pasauli satiekot jaunus cilvēkus – slavenības un fanus. Man nebija par ko sūdzēties. Dzīve kļuva aizvien aizņemtāka un Jēzum tajā sāka pietrūkt vietas, līdz tikai retu reizi saņēmos aiziet uz draudzi – tad, kad galīgi nebija nekā cita ko darīt. Jēzus vairs nebija mana prioritāte.
Es biju pārliecināta – ja nelietoju alkoholu un narkotikas, kā mani paziņas, tad vēl aizvien esmu kristiete. Iestāstīju sev, ka esmu labs cilvēks, jo daru daudz laba arī citiem. Un vēlāk, – ja tas, ka esmu intīmās attiecībās ar savu draugu ir vienīgais, sliktākais grēks manā dzīvē, tad tas nemaz nav tik traki, salīdzinot ar to, ko dara citi jaunieši manā vecumā.
Tad kādu dienu mans brālis Kirks, kurš mīlēja vienmēr runāt ar mani par Jēzu, iedeva man grāmatu, kuras ekranizācijā viņš spēlēja vienu no galvenajām lomām. Grāmata “Left behind” bija par pēdējiem laikiem. Stāsta sākumā notiek paraušana un Dievs paņem savus cilvēkus pie Sevis, bet, kādas nelielas draudzes mācītājs netiek parauts. Izlasot to, biju šokā, domāju, ka tā taču nav iespējams, ka cilvēks, kurš zina visu patiesību, netiek paņemts debesīs. Biju pārliecināta, ka grāmatas autors nav lietpratējs Bībeles jautājumos, ja tā uzrakstījis šo stāstu. Tomēr, turpinot lasīt, izrādījās, ka mācītājs pats skaidri zināja, kādēļ nav paņemts debesīs… Viņš bija runājis un sludinājis Bībeles Dievu, bet pats nebija dzīvojis attiecībās ar Viņu un nebija klausījis Dieva Vārdam.
Sāku saprast, ka pati esmu uz bīstama ceļa, jo izmantoju Jēzus piedošanas upuri kā aizsegu un attaisnojumu savai nepaklausībai. Nolēmu nopietni meklēt un saprast, kas patiesībā ir Dievs, un kāda dzīve Viņam ir patīkama. Redzat, toreiz, kad lūdzu atgriešanās lūgšanu, es lūdzu, lai Jēzus piedod manus grēkus, bet man nebija šī apziņa, ka esmu grēkojusi, jo visi vienmēr teica, ka es esmu laba, paraugs citiem. Lasot Dieva Vārdu, es iepazinu Jēzu, un Viņa ciešanās ieraudzīju sevi un to, ka manu grēku dēļ Viņš mira tik nežēlīgā nāvē. Man itkā atvērās acis un es ieraudzīju patiesību, ieraudzīju sevi un savu vajadzību pēc Kristus. Es nometos uz ceļiem un lūdzu piedošanu par saviem grēkiem, un aicināju, lai Jēzu kļūst par manas dzīves Kungu un Glābēju. Es no sirds lūdzu, lai nekad vairs neaizmirstu un nenonicinu to, ko Viņš izdarījis manā labā. Es lūdzu Dievam, lai Viņš man palīdz staigāt Viņa ceļus un izdarīt pareizās izvēles.
Jēzus pilnībā izmainīja manu dzīvi – veidu, kā es domāju un rīkojos. Es vairs nespēju neliecināt par to, cik Dievs ir varens. Svarīgākā lieta, ko es vēlos nodot saviem bērniem ir – ticība un paļaušanās uz Dievu, jo nav nekā vērtīgāka par attiecībām ar Viņu.
“Bet Dievs, atstādams neievērotus nezināšanas laikus, tagad aicina visus cilvēkus visur atgriezties no grēkiem. Jo Viņš nolicis dienu, kurā Viņš pasauli taisnīgi tiesās caur kādu Vīru, ko Viņš izredzējis un par ko visiem liecību devis, uzmodinādams To no mirušiem.” Ap.d. 17:30-31
Avots: Candaces testimony
