Jau no bērnības dienām intensīvs dienas grafiks un atbildības uzņemšanās man nebija sveša lieta. Īpaši, kad izšķīrās mani vecāki. Sāku strādāt agri – vēl vidusskolas gados, lai spētu uzturēt vismaz sevi, jo mājās bija vēl 2 nepilngadīgas māsas. Vidusskolas laikā strauji nokritos svarā, un pēc pusgada man uzstādīja diagnozi – artrīts. Biju jaunākā paciente savai dakterei. Sākās cēloņu meklēšana.
Laboratorijā pazinu visas māsiņas, jo katru nedēļu nodevu analīzes. Laika gaitā veselība pasliktinājās – zāļu kurss nelīdzēja, jo artrīts atgriezās ar jaunu sparu. Un tad, 20 gadu vecumā, ārste man teica – te laikam neko īsti nevar darīt. 15% šajā pasaulē dzīvo ar šādu imūnsistēmu. Kā eritrocīti sagrupējas, tā jādzīvo. Ko tas patiesībā nozīmēja? Manī nemitīgi nepareizi grupējās baktērijas, kas izraisīja infekcijas, nierakmeņus, iekaisumus ne tikai locītavās, bet arī citviet. 20 gados man aizliedza sportot, apmeklēt publiskas vietas – sēdēju mājās līdzīgi šodienas izolācijai.
Toreiz salūzu Dieva priekšā un lūdzu Viņam palīdzību. Draudze par mani lūdza, un tiešām notika brīnums. Mana imūnsistēma pārdabīgi izmainījās.
Pazuda nierakmeņi, artrīts, iekaisumi – tikai nedēļas laikā! Mana ārste atzina: “Ir noticis brīnums!”, bet es pati neguvu mācību līdz galam.
Gāja gadi, un manā dzīvē ienāca jauns un nevēlams viesis – veģetatīvā distonija. Turpinot dzīvot ļoti intensīvā režīmā, tā mani mēdza pārsteigt nesagatavotu. No sākuma ignorēju asos krampjus vēderā. Likās, ka pāries. Nevienam neko neteicu par to. Tā vietā, atļāvos 70 stundas strādāt bez miega, jo man taču ir projekts, kas jāpabeidz. Pēc kāda laika arī mentālā veselība strauji pasliktinājās. Domas par pašnāvību, apātija, apetītes zudums, bezmiegs, nekontrolēti krampji sejā, distonijas lēkmes ik pa pāris stundām… Bailes un panika pavadīja manu ikdienu. Es to lieliski mācēju noslēpt pat no savas ģimenes. Man bija kauns atzīt savu vājumu, jo gadiem ilgi biju uzturējusi imidžu par sevi kā stipru sievieti ar augstām darbaspējām. No sākuma: “Lindiņ, Tu esi tik stipra!” bija kompliments, taču vēlāk kļuva par neaizsniedzamu mērķi. Pienāca kāds vakars, kur sarunā ar māsu mani pārsteidza lēkme. Aizslēpu seju aiz savām rokām, un atkārtoju, ka man kauns, ka viņai mani jāredz tik vāju… Seja raustījās, viss ķermenis trīcēja un vilkās krampjos. Viņa lūdza Dievu par mani un teica: “Linda, kāpēc Tu slēpies? Kāpēc Tu cīnies viena?!”
Šie vārdi izraisīja manī rezonansi, un pēc kāda laika es atklāju savu problēmu ģimenei. Par mani aizlūdza, un mēs kopā uzsākām cīņu pret to. Ar laiku sapratu to, cik ļoti sevi nemīlu un šaustu par lietām, kuras uzņemties man neviens nav licis. Reiz sarunā ar mammu salūzu un atvainojos, ka esmu nekam nederīga meita, ka tā laika Covid krīzes dēļ sēžu viņai uz kakla un esmu kļuvusi par liekēdi, no kuras ģimenei nav nekādas jēgas. Tikai tad sapratu, ka, patiesībā, man ir jāiemācās uzticēt sava ģimene Dievam.
Man nav jābūt glābējai visur, jo Dievs to noteikti spēj darīt prasmīgāk par mani. Arī mamma bija pārsteigta par maniem vārdiem, iedrošināja mani. Ar laiku sāku pieņemt palīdzību no citiem bez milzīgas kauna apziņas, ka nespēju tikt galā viena un neesmu pietiekami stipra.
Un tad manā dzīvē sākās uzplaukums. Mans uzņēmums pieauga, es varēju sākt svētīt citus, un nauda manā dzīvē vairs nespēlēja drošības garantijas lomu, jo sapratu, ka vispirms pārtieku no Dieva žēlastības un tikai pēc tam no savas algas. Sapratu, ka man nav jāslēpj savas sāpes un skumjas no visiem. Arī tad, kad kļūdos, Dievs mani nenosoda un nav atstājis mani. Sapratu, ka Dievs mīl izcilību, bet Viņš nesagaida, ka kļūsim par perfekcionistiem, kas sevi nemitīgi šausta. Un pats galvenais – kopš šī gada 20. februāra veģetatīvā distonija ne reizi nav atgriezusies! Mana apetīte ir atgriezusies, tādēļ lēnām atgūstu arī savu svaru, un nu es arvien vairāk apzinos, cik liela ir Dieva žēlastība, ka varu pilnvērtīgi dzīvot neatkarīgi no apstākļiem man apkārt. Arī tad, kad darbā ir lielāka slodze, es vairs nezaudēju savu mieru un prieku. Mani pavada bezgalīgi liela pateicība par Dieva žēlastību un labumu, ka ikdienā esmu svētīta pielikt roku Dieva darbā, kopā pielūdzot, trenējot balsis un attīstoties ar saviem muzikālās studijas audzēkņiem.
Es neesmu perfekta, bet man ir perfekts Dievs, kurš nekad neatstāj un nepamet kaunā!
Linda
